Signālu kultivēšana 1
Būsim godīgi pret sevi: vai, apzinoties savu iekšējo situāciju – ciešanu signālus, nevēršamies pie cita cilvēka, lai simulētu savas problēmas izzināšanu un tādējādi rastu mierinājumu? Gandrīz ikvienam paziņu lokā atrodams kāds, kurš regulāri vēlas paraudāt uz pleca, gari un plaši iztirzāt vienu un to pašu problēmu, taču neko nemaina, jo svarīgāk ir saglabāt likteņa piemeklēta varonīga cietēja oreolu… Šādi problēmu nevar atrisināt. Tā mēs tikai dodam sev tiesības pakļauties savām ciešanām, neuzņemoties par tām atbildību un slavinot sevi kā mocekli.
Varbūt ciešanu signālus dažkārt ir vērts apzināti pastiprināt? Jā, reizēm tas palīdz labāk saprast pamatcēloni, reizēm tāds pastiprinājums ļauj atraisīties no tieksmes ciest. Piemēram, žēlo sevi tik spēcīgi, kamēr sāc smieties… Skaties filmu, kas izraisa ciešanas, kamēr viss ķermenis kliedz – nē, man to nevajag, es gribu dzīvot un dzīvoju! Un tad izdarīt ko tādu, kas rada tūlītēju prieku.
Līdzās sliktajiem ir arī citi signāli – labie, kurus vērts kultivēt. Kā to darīt? Ja vēlamies veidot dzīves balto joslu, atsauc atmiņā labo pieredzi: to, kas izdevās, un sevišķi to, kā izdevās. Ļauj katrai ķermeņa šūnai just labo pieredzi – kā tā smaržo, garšo, izklausās, kā to jūtam savās kustībās. Tomēr patiesības pēc jāpiebilst: cilvēks, kurš pilnībā atgriezies sevī, visu uztver mierīgi un apzinās pašreizējo situāciju, viņam nevajag atmiņas un salīdzinājumus.
Protams, eksistē ciešanas, no kurām teju neiespējami izvairīties. Taču, iepazīstot savu signālu sistēmu un trenējot vēdera sajūtu, dzīvi var padarīt ievērojami baudāmāku.
Sengrieķu domātājs Platons ir teicis: jūs izgudrojāt alfabētu, lai iemācītos, kā padarīt precīzāku savu atmiņu, taču vienlaikus jūs iemācījāties, kā aizmirst savu dvēseli. Dvēsele – tā ir mūsu būtība, kuras nozīmīga pamatdaļa ir bioloģiskais organisms, kas ir patiess un rāda lietu īsto dabu, kas mums der un kas neder. Cilvēku var uzskatīt par varoni, svēto, taču viņa ciešanas liecina par to, ka viņš ir atrauts no savas būtības.
Zīmīgi ir teicis Buda: mūsu prieki un laime ir mūsu iepriekšējo pozitīvo rīcību augļi; arī mūsu ciešanas, bēdas un nelaimes ir mūsu negatīvo rīcību sekas. Viss, ko mēs pārdzīvojam, ir mūsu pašu, mūsu prāta radītas karmas izpausme. Buda par ciešanu cēloni ir uzskatījis neapmierinātību par to, ka viss dzīvē mainās, viss ir nepastāvīgs. Tā ir būtiska mūsdienu cilvēka pretruna: vēlamies stabilitāti un vienlaikus gribam izvairīties no rutīnas, gribam jauno un vienlaikus krājam veco, gribam mainīt un vienlaikus baidāmies. Piemēram, daudzi baidās no novecošanas, taču vecums ir ļoti jocīgs jēdziens. Zinātnieki atklājuši, ka, padarot savu dzīvi daudzveidīgāku, šūnas atjaunojas. Taču mēs nereti sēžam uz ierastā komforta dīvāniņa, baidoties no pārmaiņām, un… novecojam.
Ciešanas ir arī eksistenciāla aizsardzība – attaisnot savu nepilnvērtību
Ciešanas izraisa un pastiprina pašapliecināšanās, kas pārvēršas patoloģiskā līderismā (vara par katru cenu un pār jebkuru, lai tikai nejustos maziņš un niecīgs). Kāpēc ciešanas? Tāpēc, ka varas nekad nepietiek, vajag vēl un vēl… Ir slikti, jo ne visi apkārtējie ir gatavi kalpot tādai varaskārei. Tāpat paštīksmināšanās – es esmu vislielākais cietējs, es esmu sevišķs cietējs! Reizēm cilvēki sajūsminās par to, ka redz citos savu ciešanu atkārtojumu.
36,6 °C konsultante ANITA LASMANE, psiholoģijas doktore, Ekonomikas un kultūras augstskolas docente
