Vermikulīts. Padārgs, bet lielisks siltinājuma materiāls 0
Iedomājoties par siltinājuma materiāliem, pirmie nāk prātā minerālvate, putupolistirols un keramzīts. Izdzirdot vārdu “vermikulīts”, lielākā daļa pavaicās – kas tas tāds? Par to zinās tie, kas ierīko apkures sistēmas.
Vermikulīts ir lielisks, kaut padārgs siltinājuma materiāls, kas izgatavots no silikātu grupas iežiem – noteikta vizlas tipa minerāla.
Maina vizlas struktūru
Izejmateriāls, no kura izgatavo vermikulītu, no parastās vizlas atšķiras ar paaugstinātu ūdens daudzumu, kas saistīts minerāla kristāliskajā struktūrā. Minerāls ir ciets un blīvs. Kubikmetrs sver aptuveni divarpus tonnu. Tā kušanas temperatūra ir 1350 grādu. Taču tika atklāts, ka, sakarsējot minerālu līdz 900–1000 grādiem, tā struktūra mainās. Attālums starp materiālu veidojošajām plāksnītēm palielinās 15–25 reizes, veidojoties porainiem stabiņiem, kas atgādina sīkus tārpiņus. Iegūto materiālu arī sauc par vermikulītu, un tā kubikmetrs sver vairs tikai 60–130 kilogramu atkarībā no frakcijas.
Zema siltumvadītspēja
Viena milimetra frakcijai siltumvadītspējas koeficients ir 0,052, savukārt 8 mm frakcijai 0,046. Salīdzinājumam – ekovatei tas ir 0,039, putupolistirolam tas ir līdzīgs, toties tas ir ļoti degošs materiāls, toties vermikulīts savas īpašības nemaina temperatūras robežās no –200 līdz +1100 grādiem pēc Celsija.
Zemais siltumvadītspējas koeficients to ļauj izmantot kā efektīvu būvkonstrukciju siltumizolāciju. Materiāls ir absolūti nedegošs, nesatur piedevas, kas varētu sekmēt degšanu. Sakarstot tas neizdala nekādas gāzes. Tas lieliski pasargā metāla konstrukcijas no karstuma un uguns ietekmes.
Porainā struktūra to padara arī par skaņas izolācijas materiālu. Neraugoties uz šādu struktūru, vermikulīta graudi ir izturīgi, pacieš transportēšanu un vibrāciju, nerada putekļus un nesablīvējas, ir ķīmiski noturīgi.
Ar ūdeni jāuzmanās
Īpašas ir tā attiecības ar ūdeni. Vermikulīts spēj absorbēt ūdeni, kas pēc masas ir piecreiz lielāka par paša materiāla masu. Šo īpašību gan var uzskatīt arī par trūkumu, lai gan ūdeni tas viegli atdod, nezaudējot savas sākotnējās īpašības. Uz materiāla nekad neveidojas kondensāta lāses, un tas var kalpot kā elements, kas telpās nodrošina optimālu mikroklimatu. Ja mitruma par daudz, tas tiek absorbēts, par maz – atdots atpakaļ gaisā.
Vermikulīts nepelē, tajā nemājo grauzēji.
Par materiāla lielāko trūkumu uzskata tā higroskopiskumu. Tāpēc, izvēloties vermikulītu kā siltinājuma materiālu, tam jāparedz droša hidroizolācija. Tāpat jābūt iespējai mitrumam, ja tomēr materiālā iekļūst, iztvaikot. Līdz ar to pareizi jāieklāj tvaika izolācijas un kondensāta plēves.
Vermikulīts ir salīdzinoši dārgs – tā cena ir augstāka nekā keramzītam un perlītam. 50 litru beramā karstumizturīgā vermikulīta (2–6 mm frakcija) maksā nepilnus 26 eiro. Aptuveni tikpat maksā no šā materiāla izgatavotā 25 x 300 x 500 mm plāksne.
Lietojuma veidi
Vermikulītu var izmantot kā siltināšanas materiālu gan beramā un plākšņu veidā, gan kā celtniecības maisījumu sastāvdaļu.
Beramo materiālu var izmantot dūmvadu siltināšanai, protams, arī pārseguma un jumta konstrukciju siltināšanai ar nosacījumu, ja tiek rūpīgi plānota un izveidota hidroizolācija (zem siltinājuma pilnībā ūdensnecaurlaidīgs materiāls, kam hermetizētas arī šuves, virs – difūzijas membrāna). Siltinājuma slāņa biezums 100–150 mm. Siltinot neapkurināmus bēniņus, virs materiāla difūzijas membrāna nav nepieciešama. Tā kā vermikulīts ir dārgs materiāls, daži amatnieki iesaka vermikulītu maisīt ar sausām skaidām attiecībā 1:1 vai 3:2.
Šo materiālu var lietot arī dobu sienu piepildīšanai, piemēram, piepildot koka karkasa sienas vai bloku tukšumus.
Siena šajā gadījumā paliks elpojoša.
Vermikulīts lieliski noderēs kā celtniecības maisījumu sastāvdaļa, uzlabojot to siltumizolācijas īpašības. To pietiekamā daudzumā piejaucot grīdai domātajam betonam, grīdu nevajadzēs papildus siltināt. Izmantojot attiecības 1:0,5:2 (cements/smiltis/vermikulīts), iegūtā materiāla siltumvadītspējas koeficients būs 0,25, bet attiecībā 1:1:2 – 0,35. Betons jāgatavo tieši ieliešanas vietā un jāizlieto 30 minūtēs, jo vermikulīts strauji uzsūc ūdeni. Virs neapkurināmām telpām nepieciešams 100 mm bieza šāda betona, starp stāviem – 30 mm.
Arī mūrjavai var piejaukt vermikulītu. Materiāls kavēs aukstuma tiltiņu veidošanos starp blokiem vai ķieģeļiem. Vēlams, lai iegūtā mūrjavas siltumvadītspēja būtu līdzvērtīga sienām izmantotā materiāla siltumvadītspējai.
Šo materiālu var lietot arī tā saukto silto apmetumu ierīkošanai. 25 mm biežs šāda materiāla slānis būs līdzvērtīgs 100–150 mm biezam smilts–cementa apmetumam.
UZZIŅA
Vermikulītu izmanto ne tikai celtniecībā, bet arī dārzkopībā (sajaucot ar augsni, kūdru). Tas laika gaitā nenolietojas un nepūst, tam ir neitrāls pH. Šis materiāls palīdz augsnē uzturēt mitrumu, palielina ražību, samazina augu saslimšanas risku ar sakņu puvi, palīdz labāk iesakņoties un paātrina sakņu veidošanos jaunajiem stādiem.
