Dabasgāzes atkarība nav neārstējama 0
Zigfrīds Dzedulis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Dabasgāzes cenu krasais kāpums un Kremļa draudi pārtraukt tās piegādi Latvijai un citām Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm, atspēlējoties par kara izraisītājam noteiktajām ekonomiskajām sankcijām, spiež politiķus steigšus gudrot, kā samazināt atkarību no Krievijas piegādēm.
Pašlaik tikai par dabasgāzi vien Latvijas iedzīvotāji samaksā Krievijai vairāk nekā vienu miljonu eiro dienā jeb 400 miljonus eiro gadā, kas ir vairāk nekā puse no ik gadu valsts aizsardzībai tērētajiem 700 miljoniem eiro.
Martā notikušajā Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas sēdē, kurā apsprieda, kā samazināt atkarību no Krievijas piegādēm iespējami īsākā laikā, Ekonomikas ministrijas (EM) valsts sekretāra vietnieks Edijs Šaicāns uzskaitīja vairākus pasākumus, kā to varētu izdarīt. Tomēr no viņa teiktā top skaidrs, ka ātri nekas nav izdarāms. Atkarības mazināšanā paies gadi, un pilnīgi atteikties no dabasgāzes piegādēm nevarēs tik un tā. Cits jautājums – kur un par kādu cenu turpmāk to pirkt?
Atgādināsim, ka valsts uzņēmums “Latvenergo” pirks divus kuģus ar sašķidrināto dabasgāzi, kuru aprīlī un maijā piegādās un iesūknēs Inčukalna pazemes krātuvē un kura nodrošinātu siltumapgādi Rīgai nākamajā apkures sezonā, ja Krievija patiešām pārtrauktu dabasgāzes piegādi. Krājumu papildināšanai “Latvenergo” tāpat nopircis dabasgāzi no Norvēģijas, ASV un Kataras.
Dabasgāzes izmantošana jāsamazina
Citu iespējamo pasākumu starpā viens no plāniem ir dabasgāzes aizvietošana ar biometānu, kuru iegūtu no biogāzes. Izmantojot to, pēc EM aplēsēm, dabasgāzes gada patēriņu izdotos samazināt par 10%.
Jelgavas siltuma ražošanas uzņēmuma “Gren” vadītājs Andris Vanags gan uzskata, ka Latvijā dabasgāzes izmantošana siltumapgādē jāsamazina par 80–90%. To var panākt gan ar ēku siltināšanu, gan siltumenerģijas ražošanā vēl vairāk izmantojot šķeldu, granulas, briketes, malku, sauli, siltumsūkņus, elektrību un rūpniecisko procesu atlikumu siltumu.
Martā valdība apstiprinājusi Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā (VARAM) sagatavotos noteikumus, paredzot vienreizēju maksājumu līdz 15 000 eiro apmērā ģimeņu privātmāju īpašniekiem, kuri ar dabasgāzi, akmeņoglēm vai šķidro kurināmo darbināmu apkures iekārtu vietā gribētu uzstādīt koksnes granulu iekārtas, zemes siltumsūkņus, saules kolektorus.
1 °C = 5%
No dažādām tribīnēm atskan aicinājumi iedzīvotājiem naskāk pievērsties siltumenerģijas taupības pasākumiem, kas jau ir skandināti agrāk. Citstarp viens no taupības pasākumiem, ko ierosina Starptautiskā enerģētikas aģentūra, būtu apkures sezonas laikā samazināt gaisa temperatūru dzīvojamās telpās. Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) padomnieks enerģētikas lietās Andris Akermanis teic, ka temperatūras samazinājums par vienu grādu ļautu ietaupīt 5% siltumenerģijas.
Viņaprāt, Cēsīs, Ventspilī, Liepājā, Valkā un citās pilsētās, kur siltuma ražošanā jau izmanto šķeldu vai granulas, tik liela sadārdzinājuma nav. Daļēji koksni jau izmanto aptuveni divas trešdaļas siltuma ražošanas uzņēmumu. Tiesa, uzņēmumos atšķiras šo apkurei izmantoto izejvielu īpatsvars, kas savukārt rada atšķirību tarifos, kā tas uzskatāmi redzams Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (SPRK) tabulā. Pieaug arī koksnes cenas, taču tās plašāka izmantošana siltuma ražošanā tomēr ļauj tik krasi necelt siltuma tarifus.
Cenu paisums
Pašlaik par apkuri visdārgāk jāmaksā tajās apdzīvotajās vietās, kur siltumenerģijas ražošanā izmanto dabasgāzi. Sadārdzinājums visvairāk skāris Rīgas, Daugavpils, kā arī Rīgas tuvējās apkārtnes pilsētu un ciematu iedzīvotājus.
No 2021. gada 1. oktobra rīdziniekiem apkures tarifs bija 57,31 eiro par megavatstundu (Mwh) bez 12% pievienotās vērtības nodokļa (PVN). No 2021. gada 1. novembra to pacēla līdz 66,76 eiro par Mwh. No šā gada 1. marta – 69,36 eiro par Mwh. Bet no šā gada 11. marta tarifs pieaudzis līdz 74,08 eiro par Mwh. Šīs apkures sezonas laikā rīdziniekiem tas būs jau ceturtais sadārdzinājums.
“Rīgas siltums” valdes loceklis Raivis Elliņš teic, ka no pašu siltumavotos ražotās siltumenerģijas apjoma puse tiekot iegūta, izmantojot šķeldu, puse ar dabasgāzi.
Taču citi dati liecina, ka laikus pievērsties šķeldas vai cita lētāka kurināmā izmantošanai monopolistam nav bijis prātā. Pašlaik ar šķeldu un uzņēmuma iepirkto dabasgāzi uzņēmuma saražotā siltumenerģija veido tikai 32% no Rīgai nepieciešamā apjoma gadā. Atlikušos 68% “Rīgas siltums” pērk no “Latvenergo” un vēl četri uzņēmumiem. Un tikai dabasgāzes cenu straujš kāpums un sabiedrības uztraukums par galvu reibinošajiem apkures rēķiniem licis monopolistam sarosīties, solot palielināt šķeldas īpatsvaru saražotās siltumenerģijas kopapjomā… līdz 2030. gadam.
Cenu paisuma dēļ līdzīgu satricinājumu piedzīvoja arī Daugavpilī, kur līdz šim siltumapgādē dabasgāzi izmantoja 90% apmērā.
Pagājušā gada nogalē Daugavpils pašvaldība pat izsludinājusi vietēju enerģētikas krīzi siltumapgādē, lūdzot finansiālu palīdzību valdībai. Lai paglābtu no cenu pieauguma, valsts 100% apmērā sedza starpību līdz SPRK apstiprinātajam tarifam (ieskaitot PVN) – 68 eiro par Mwh. Kā atklāj uzņēmumā “Daugavpils siltumtīkli”, 2021. gada decembrī par apkuri daugavpilieši maksāja vidēji 1,70 eiro, 2022. gada janvārī – 1,52 eiro, bet februārī 1,42 eiro par kvadrātmetru bez 12% PVN (ar valsts kompensāciju). Bez valsts kompensācijas būtu jāmaksā vidēji 1,96 eiro. Piemēram, par divistabu dzīvokļa apkuri sērijveida namos apkures rēķins vidēji svārstījās no 80,00 eiro šā gada februārī līdz 95,20 eiro 2021. gada decembrī.
Daugavpili iegāza neatkarīgie
Uz jautājumu, kāpēc sadārdzinājās apkure, “Daugavpils siltumtīkli” izpilddirektore Oļesja Duškeviča atbild, ka uzņēmums saražo siltumenerģiju tam piederošajos siltumavotos, kā arī iepērk no vairākiem neatkarīgiem siltumenerģijas ražotājiem. Tie lielākoties ražo elektroenerģiju un koģenerācijas režīmā iegūto siltumu piegādā “Daugavpils siltumtīkliem”.
“Bet pirms apkures sezonas sākuma šie enerģijas ražotāji apturēja koģenerācijas iekārtu darbību, pārtraucot arī siltumenerģijas piegādi,” viņa skaidro. “Iznākumā mums dabasgāzes iegādes apjomi palielinājās gandrīz divas reizes. Tā kā neatkarīgie ražotāji nevarēja pateikt, kad atsāks ražošanu, bijām spiesti iepirkt dabasgāzi pēc biržas cenām.”
Jautāta, vai Daugavpilī ir plāns, kā samazināt siltuma tarifus, Oļesja Duškeviča atbild, ka par siltumenerģijas tarifa samazināšanu jau esot gādāts, tāpēc šā gada aprīlī tas sarukšot par 13,9%. Šā gada sākumā ekspluatācijā tika nodota jauna, ar šķeldu darbināma iekārta ar 36 megavatu (MW) jaudu. Līdz 2023. gada beigām “Daugavpils siltumtīkli” plānojot uzbūvēt vēl vienu ar biomasu darbināmu siltuma ražotni ar 24 MW jaudu. Šovasar divas mazākas jaudas ražotnes arī pāries uz atjaunojamo resursu darbu.
Steidzami jābūvē ražotnes
Pēc LPS pārstāvja Andra Akermaņa teiktā, lai mazinātu atkarību no dabasgāzes piegādēm un lai iedzīvotājiem samazinātos maksājumi, arī citur būtu steidzami jāuzbūvē ar šķeldu darbināmas siltuma ražotnes, izmantojot Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) naudu. Viņaprāt, daudzviet to varot pagūt jau šogad.
Vismazāk par siltumu pašlaik jāmaksā Rēzeknes iedzīvotājiem. Uzņēmuma “Rēzeknes siltumtīkli” valdes loceklis Aldis Mežals stāsta, ka tarifa samazinājumu izdevies panākt gan ar izdevīgi noslēgtu dabasgāzes piegādes līgumu, gan daļēju pāreju uz šķeldas izmantošanu un elektroenerģijas ražošanu koģenerācijā.
Jautāts, vai Rēzekne varētu pilnīgi atteikties no dabasgāzes, pārejot tikai uz atjaunojamiem energoresursiem, Aldis Mežals atbild, ka tas ir iespējams un ka uzņēmums to darīšot.
“Lai siltumapgādē atteiktos no dabasgāzes, jāuzbūvē jauna, ar šķeldu darbināma siltuma ražotne, turpina Aldis Mežals, “Rēzeknē tai mums būtu nepieciešami ieguldījumi 10 līdz 12 miljonu eiro apmērā. Īstenot šādus projektus varētu divu gadu laikā, protams, ja vien uzņēmumam būs minētās summas. Projektu īstenošanai būtu jātiek pie Eiropas Savienības fondu līdzfinansējuma.”
Ieguldījumi atmaksāsies
Jelgavā siltumenerģiju ražo Latvijā pašlaik lielākajā biomasas koģenerācijas stacijā no vietējiem un atjaunojamiem resursiem, nodrošinot līdz 90% no pilsētai gadā nepieciešamās siltumenerģijas apjoma. Savukārt dabasgāze tiek izmantota tikai 10% apjomā.
“Aizvadītajos 10 gados esam izdarījuši daudz, lai samazinātu atkarību no dabasgāzes,” teic Jelgavas uzņēmuma “Gren” vadītājs Andris Vanags, “būtiski pieaugot dabasgāzes cenām, mūsu saražotā siltuma izdevumi tāpēc nav mainījušies tik strauji. Mūsu saražotās siltumenerģijas cenas pieaugums ir atkarīgs no šķeldas cenu piedāvājuma. Šogad plānojam pārbūvēt vietējās katlumājas, lai arī tur sāktu granulu izmantošanu. Ieguldījumi uz vienu saražotās siltumenerģijas vienību ir būtiski lielāki, nekā izmantojot dabasgāzi. Bet kurināmā izdevumi ir būtiski mazāki. Tāpēc droši var apgalvot, ka šie ieguldījumi atmaksāsies, nodrošinot patērētājiem zemāku siltumenerģijas cenu īstermiņā un ilgtermiņā.”
