Dabas takas veselīgai pašizolācijai – attālāk no Rīgas 1
Pašreizējās prognozes liecina, pat ja 14. aprīlī netiks pagarināts ārkārtas stāvoklis Latvijā, dažādi ierobežojumi koronavīrusa izraisītās slimības Covid-19 izskaušanai saglabāsies vēl ilgi – varbūt pat vairākus gadus, kamēr tiks ieviesta šobrīd izstrādes stadijā esošā vakcīna.
Tas nozīmē, ka īslaicīgajai paradumu maiņai maksimāli distancēties no lieliem ļaužu pūļiem vajadzētu kļūt par ikdienas rutīnu, un šādas pieejas īstenošanai lieti noderēs uzturēšanās svaigā gaisā – pastaigājoties pa neskaitāmajām dabas takām, jo īpaši tām, kuras līdz šim nav bijušas pārāk populāras un atrodas vairāk nekā piecdesmit kilometrus no galvaspilsētas Rīgas.
Gar jūras krastu un mežā
Ja nav laika meklēt vēl nebijušus maršrutus, laba izvēle būs Jūrtakas (~1200 km jeb ~1,5 milj. soļu) apmeklēšana, kas ir garās distances pārgājienu maršruta E9 daļa gar Baltijas jūras piekrasti. Tā sākas pie Lietuvas–Latvijas robežas Nidā un beidzas pie Tallinas ostas Igaunijā. Maršrutu var veikt abos virzienos, un taka ir sadalīta pa 60 dienām un grūtības pakāpēm, ļaujot katram izvēlēties piemērotāko distanci.
Lielo pilsētu tuvumā takā, iespējams, būs vairāk cilvēku, bet vislielākais miers un klusums valdīs, ejot pa atklātās jūras piekrasti garām senajiem lībiešu zvejniekciemiem no Kolkas līdz Ovišiem.
Tāda pastaiga būs ne tikai veselīga, bet arī izglītojoša, jo pa ceļam apskatāmi vairāk nekā piecsimt vēstures, kultūras un dabas objekti, tostarp gan Rannameizas un Pakri klintis (ar skatu platformu – 70 m v. j. l.) Igaunijā, gan stāvkrasta nogruvumi Latvijā posmā Pāvilosta–Jūrkalne, kuriem tuvoties no sauszemes puses joprojām ir bīstami.
Alternatīva Jūrtakai būs Mežtaka, kura pērn gan asociācijas “Lauku ceļotājs” eksperta Jura Smaļinska izieta, taču vēl nav nomarķēta (termiņš 2021. jūnijs) un no Rīgas cauri Gaujas nacionālajam parkam, Ziemeļgaujai un Veclaicenei vedīs uz Igauniju cauri Setu zemei, gar Peipusa ezeru un tālāk pa Ziemeļigaunijas krastu – līdz Tallinai. Mežtakas maršrutā ir iekļauti visi Baltijas valstīm raksturīgākie mežu tipi un savvaļas dabas elementi.
Ja nu minētās takas liekas par tālu, doties pastaigāties var uz jebkuru tuvāko parku vai mežu, kurš iecienīts sēņošanai, lai netraucēti klausītos putnu dziesmās, vēja šalkoņā un citās dabas skaņās, jo reti kāds nāks uz mežu meklēt pavasara sēnes bisītes, lāčpurnus vai ķēvpupus.
Ap ezeriem Kurzemē
Dabas taku Latvijā ir ļoti daudz, atliek vien internetā atvērt novadu tūrisma informācijas piedāvājumu un izvēlēties tīkamāko. Tālāk iepazīstināšu ar dažām iespējām, lai rastos azarts kādu izmēģināt. Kalnansu dabas taka (1,3 km) atrodas netālu no Kabiles Kalnansu purvā (90 m v. j. l.) un ved apkārt tā vidū esošajam Bezdibeņa ezeram. Piekļuve takai ir no autoceļa Kabile–Šķēde cauri mežiņam, ko neparastā reljefā caurvij taku tīklojums, kas var sacensties ar dažu labu pastaigu parku. Šeit izbūvēta plata koka laipa gājēju ērtībām.
Teika vēsta, ka te nauda žāvējoties un arī raganas redzētas, bet ezers pazemē savienojoties ar kādu citu ezeru, tādēļ tas nosaukts par Bezdibeni, kam dziļums pārsniedzot simts metru. Tas gan neatbilst patiesībai, jo mērījumi ar eholotu apstiprinājuši vien sešu septiņu metru dziļumu ar aptuveni trīsarpus dziļu dūņu slāni.
Savukārt Usmas Elkraga dabas taka (300 m, Ventspils nov.) īpaši pielāgota cilvēkiem ar kustību traucējumiem un ģimenēm ar maziem bērniem ratiņos, jo veidota pietiekami plata no dēļiem gar pašu Usmas ezera krastu, kas ir sestais lielākais Latvijā.
Pa ceļam var atpūsties ar soliņiem aprīkotā skatu platformā, no kurienes paveras skats uz Moricsalu – senāko Latvijas dabas rezervātu (1912), kur saglabājies vairākus gadsimtus cilvēku darbības neskarts biotops ar ļoti vecu mežu, retām ķērpju, sūnu un kukaiņu sugām, starp kurām liela vaboļu daudzveidība. Manītas 222 tauriņu sugas, turklāt dažas nav sastopamas nekur citur Latvijā un pat Baltijā. Moricsalā mīt arī mūsu valstī vienīgā zivju ērgļu kolonija.
Latgales purvos
Teirumnīku purva taka (800 m, Rēzeknes nov.) meklējama starp Lubāna ezeru un Orenīšu dīķiem. Laipu maršruts neiet lokveidā – tātad gājiena sākumpunktā varēs atgriezties, vai nu ejot atpakaļ, vai pa meža ceļu ar loku gar purva malu. Braucot no Īdeņas uz Nagļiem, atrast takas sākumu nebūs grūti, jo tā ir tikai pārsimt metrus no ceļa, kur iekārtots stāvlaukums, lapene un labierīcības.
Teirumnieku purvs ir daļa no Lubāna mitrāja – īpaši aizsargājamās “Natura 2000” un “RAMSAR” dabas teritorijas. Tas ir augstais purvs, proti, te augošie augi pārsvarā barības vielas saņem no lietus ūdens. Uz šejieni jābrauc mazliet vēlāk – maijā –, kad zied dzērvenes, andromedas un citi purva augi, par kuru ziedēšanu pat nenojaušam, nākot rudenī ogās. Pavasara gaismā daudz košāk izceļas rasenes, spilves un kosas.
Īpaši skaisti purvā ir saullēktā, kad ceļas migla un sasaucas caurceļojošie putni. To vērošanai nu ir īstais laiks, un pie Teirumnīku ezera šim nolūkam iekārtoti trīs skatu laukumi ar atpūtas vietām.
Grebļa kalna dabas taka (Zilupes nov.) labiekārtota aptuveni divu kilometru garumā un tādu kā “āža muguru” ved pa unikālu, pirms apmēram 14 milj. gadu ledāja veidotu reljefu – 15 līdz 30 m augstu, līkumotu osu grēdu starp Pintu un Šešķu ezeriem. Tā kā apkārt esošais biotops – priežu mežs ar vairākām retām augu sugām (smiltāju esparseti, Ruiša pūķgalvi, asinssārto gandreni, meža silpureni) ir aizsargājams, novirzīšanās no takas nav pieļaujama, jo pilnīgi nejauši kādu vērtīgu augu var gadīties nobradāt.
Te arī konstatētas vairāk nekā piecsimt tauriņu sugas un mazā najāda – ezerā peldošs augs, kas sastopams tikai desmit Latvijas ezeros. Pēc pastaigas īpaši iekārtotā vietā iespējams atpūsties un izbaudīt skatu uz abiem ezeriem vienlaikus.
Tā kā taka atrodas Latvijas–Krievijas pierobežā, to apmeklējot, kabatā jābūt derīgai pasei vai identifikācijas kartei un elektroniski jāsaņem speciāla atļauja uzturēties pierobežas joslā (to vajadzētu pieteikt robežsardzes mājas lapā vismaz trīs dienas pirms paredzētā apmeklējuma).
Vidzemes upju ielejās
Skaņākalna dabas taka ved pa Skaņākalna parku Salacas labajā krastā lejpus Mazsalacas, kur atklājas smilšakmens atsegumi, Salacas līkloču tecējums un tēlnieku veidotas koka skulptūras, bet atbalss daudzina Ievu no Ēdenes dārza.
Šīs takas apmeklējums aizskars patriotisma stīgas, iepazīstot latviešu tautas stiprinieku Kurbadu un priecājoties par dabas skaistumu, nonākot pie Mīlestības tiltiņa, Sapņu trepēm, no Skābumbaļļas alas iztekošā avotiņa, Neļķu klintīm (300 m sarkanā smilšakmens atseguma) un Velna kanceles ar elpu aizraujošu skatu. Arī bērniem patiks Rūķu takā satikt rūķi un veco pūci.
Par daudzām dabas takām var teikt – viena no skaistākajām. Tāda noteikti ir arī taka apkārt Purezeram (3,5 km), kuru kā tumšu aci ieskauj purvs ar vaivariņu mūžamežu un priežu mežs. Šurp var nokļūt, braucot no Limbažiem līdz Puikules centram, un tālāk doties pa mazpulku iezīmēto taku (1,5 km). Lai gan staigāšana būs diezgan gara, garlaicīgi nebūs, jo pa ceļam mitrākajām vietām pāri vedīs koka laipas un tiltiņi, netrūks nokaltušu koku, akaču, interesantu augu un putnu.
Lieki netrokšņojot, iespējams sastapt gan stirnas, gan mūsu mežu lielāko dzīvnieku alni. Vietām atrodami “Latvijas valsts mežu” informācijas stendi, kuros norādītais QR kods, viedtālrunī ielādēts, ļaus piekļūt ziņām par šīs apkaimes dabas bagātībām.
Abos ezera galos iekārtotas peldošas atpūtas platformas, kas piemērotas piknikam un pat ugunskura kuršanai, ja vien tobrīd valstī nav noteikts ugunsbīstamais periods.
