Pa dabas takām Andalūzijā: restarts prātam un ķermenim 0
Gleznainas kalnu ainavas, zilizaļiem ūdeņiem mirdzoši ezeri un straujas kalnu upes ar ūdenskritumiem. Arī ziemā Andalūzijas skarbo dabas taku īpašā noskaņa pieskaras dvēseles stīgām un pārskaņo tās gluži citā tonalitātē, sniedzot apbrīnojamu smadzeņu un ķermeņa restartu.
Tie bija mūsu ceļu kilometri Santjago zemē (Santiago – spāņu val. svētais Jēkabs, Spānijas aizstāvis). Janvārī un februārī Spānijas daba jau gaida pavasari un pošas ziedu daudzkrāsainībai, piekalnēs uzzied persiki, aprikozes un mandeļkoki, raisās zili rozmarīna ziediņi.
Kamēr nav sākusies tūrisma sezona, pa kalnu ceļiem brauc tikai vietējie fermeri. Tas mazināja satraukumu, kad pirmo reizi uzdrošinājos nomātā automašīnā doties svešā zemē pa elpu aizraujošiem kalnu serpentīniem.
Savrupais kalnu ciematiņš
Dabas parka Sjerra Kasorla un Segura viducī bijām rezervējušas apartamentus viesu mājā nelielā Kasas Karrasko ciematiņā. Uzkalnā starp nedaudzajām ēkām vīdēja arī mazītiņa baznīca, nedaudz atstatus – balta mūra iežogota kapsēta, kā arī ferma, kur divreiz dienā ar skaļu aitu un jēru blēšanu tika sagaidīts atbraukušais saimnieks.
Omulīgās viesu mājas īpašniece Mirjama kopā ar draugu Sebastjanu nolēmusi rūpēties, lai šajā nomaļajā vietā ieplūstu kāda dzīvība, un mēs bijām vieni no pirmajiem klientiem. Saviem spēkiem viņi remontē trīsstāvu ēku, kur paši dzīvo augšējā stāvā, bet lejā atvēlētas telpas viesiem.
Mirjama izstudējusi tiesību zinātnes, bet pagaidām visu enerģiju velta viesu nama darbības uzsākšanai. No viņas mammas lauku mājām šurp atceļo vecās mēbeles, kurām te ir otra piedzimšana. Sebastjans katru dienu mēro 15 km uz pilsētiņu Santjago de la Espada, lai iegūtu mežzinātnieka diplomu – tas viņam ļaus strādāt arī par bitenieku.
Jau tagad viņam ir savs rūpals – augu ēterisko eļļu ieguve. Viesu namiņa foajē iebūvētā skapī aiz stiklotām durvīm sarindotas lavandas u.c. eļļu pudelītes, ir arī ceļveži, kartes un grāmatas, kas vēsta par vietējām dabas bagātībām un tuvējo ciematu vēsturi.
Bukletos atrodami dažādi taku maršruti, kas veicami gan vienā dienā, gan vairāku dienu pārgājienos. Bet vislabākais ceļvedis – padomdevējs izrādās pats Sebastjans, stāstot par skaistākajām vietām un taisnāk izbraucamajiem ceļiem.
Dabas gleznas kalnu takās
Mums ir paveicies ar viesu mājas atrašanās vietu – pašiem ir savs skatu laukums ar informācijas plakātu, tur atzīmēts, kāds ciemats aiz kura kalna atrodas. Turklāt tepat, aiz fermas, sākas maršruts, kas aizved gleznainās kalnu takās, kas veicamas dažās stundās – tātad teicama iesildīšanās.
Pirmos kilometrus jādodas gar aitu ganību aplokiem pa samērā klaju vietu, kur miglainajā rīta stundā cenšas ieskrieties vējš, tāpēc lieti noder līdzi paņemtais plēves lietusmētelis un vēja necaurlaidīgas bikses. Tiklīdz atrodam taku, kas aizvijas kalnā un uz ko nepārprotami norāda ceļa stabs ar bultu, gājiens kļūst romantiskāks.
Kalnu vējos sīksti noturējušās šim apvidum raksturīgās melnās priedes, vietām sniegs, ķērpji, sūnas, ko mazāk skrajā vietā nomaina zaļoksni vietējie augi. Visbeidzot taka aizved pie klinšainas kalnu grēdas malas, kur, miglai izklīstot, paveras gleznaina ainava.
Nākamajā dienā braucam uz netālo Pontonesas ciematiņu, kur ir pāris veikaliņi un konditoreja. Caur ciemu urdzēdama tek upe Segura, un gar tās krastu aizsākas maršruts uz kalnu ciematiņu Pojoteljo.
Sekojot norādēm, ejam cauri brikšņiem augšup un lejup, līdz taka strauji ved kalnā un pēc katriem noietajiem simts metriem paver aizvien jaunu rakursu uz teiksmaino ainavu. Šo skaistumu neviens foto nespēj atainot, vienīgi, izbaudīts ar acīm un elpu, tas gavilēdams iegulst sirdī.
Pēdējais posms līdz Pojoteljo ciematiņam ir ļoti akmeņains, turklāt iešana pārvēršas laipošanā starp ūdens tērcītēm, kas pa nogāzi sev meklē ceļu. Visbeidzot esam uzkalnā pie dažu baltu ēku pudura, kur kladzinādamas staigā vistas un dzied gaiļi.
Te ir arī asfaltēts ceļš un norādes uz diviem citiem ciematiem, bet mums jāmeklē atceļš uz Pontonesas ciemu. Telefonā (garā pārgājienu dienā noderīgs ir akumulators tā barošanai) google.map rāda taku, taču realitātē ir vien dzelkšņoti krūmi. Nolemjam, ka jāpatur redzeslokā augstsprieguma stabi – tie noteikti ir mūsu “ceļa zvaigznes”.
Aplīkumojušas necaurejamos ērkšķus, visbeidzot izlaužamies uz kaut ko līdzīgu takai. Atviegloti uzelpojam – lūk, arī mīļais ceļa stabiņš ar bultiņu. Kalnu taka kļūst aizvien platāka, bet arī dubļaināka jeb mēslaināka, jo acīmredzot te bijusi intensīva kazu vai aitu «satiksme».
Pašas staigātājas gan nekur neredz, vien ielejā vīd liela ferma ar dakstiņu jumtu. Pēc intensīvās septiņu stundu pastaigas kalnos beidzot var mazliet atvilkt elpu, jo nu ir cerības nenakšņot miklā klints alā, bet atgriezties civilizētajā pasaulē.
Baltās kalnu pilsētas
Vienu dienu nolemjam veltīt uzmanību apkārtējām kalnu pilsētiņām, virs kurām slienas cietokšņi. Te vēstures vējos septiņus gadsimtus valdījuši mauri, musulmaņi, līdz 13. gs. kristieši tos padzina un no nocietinājumu mūriem sargāja savu zemi.
Mums vistuvākā pilsētiņa ir Ornosa, kurai cauri braucām jau pirmajā dienā (šausmās gribējās aizmiegt acis, jo centrālā iela bija neiedomājami stāva un līkumaina). Te cietokšņa pilī tagad iekārtots moderni aprīkots kosmolārijs – izstāžu zāles par Visumu un zvaigznēm un iespēja tās vērot planetārijā.
Pastaigājoties pa Ornosu, pārliecinos par mūsu “Latvijas Mediju” šofera vārdu patiesīgumu – spāņiem ierasta lieta esot “parkoties uz bamperiem”. Manu acu priekšā pretējā ieliņas pusē kāds vietējais savu pikapu mērķtiecīgi iebīda starp diviem auto, atskan skaļš “krik-krak”, novaidoties priekšējās mašīnas bamperam. Iezemietis izkāpj, uzmet tam paviršu skatienu un dodas savās darīšanās.
Tālāk dodamies uz izslavēto tūrisma pērli Segura de la Sjerru, ko senos laikos feniķieši un kartāgieši saukuši par Tavaru, romieši – par Taderu, līdz musulmaņi 8. gs. pilsētiņai piešķīra nosaukumu Šagūra, kas nozīmējot – dibināta uz klints. Kā pirmās šeit mūs sagaida draiskas kalnu kazas, ziņkāri apstājas, vēro un pa pašu klints malu aizlec.
No skatu platformas kā no balkona var priecāties par lejā rakstaini izplestajām olīvkoku birzīm, mežaudzēm. Virs kalna, ko rindu rindām apskāvušas sniegbaltas ēkas, majestātiski slejas cietoksnis. Neticami, bet, ejot pa mazo ieliņu labirintu, mums nemanot izdodas uzkāpt līdz pašam cietoksnim, kas savu izskatu saglabājis kopš 11. gs., kad to pārbūvēja Svētā Jēkaba ordeņa bruņinieki.
Pie cietokšņa un arī vairākās vietās pilsētiņā izveidoti skatu laukumi, katrā no tiem paveras sava īpaša elpu aizraujoša panorāma.
Gar krācēm un ūdenskritumiem
Dabas parks Sjerra de Kasorla, Segura un Lasviljasa nes triju pilsētu vārdus, bet patiesībā var nodalīt arī ceturto aizsargājamās teritorijas daļu – Sjerra del Poso, kur atrodas augstākā kalna Kavanjas virsotne. Alpīnisms nav mūsu prasmju lokā, tāpēc dodamies uz dienvidiem – Kasorlas pilsētas virzienā.
Cauri dabas parka teritorijai plūst Andalūzijas lielākā upe Gvadalkivira, kas garā posmā veido plašu ūdenskrātuvi, līdzinoties ezeram. Šis posms īpaši pārskatāms pie Tranko ciema, kur izveidoti vairāki ūdens sporta centri, bet otrpus tiltam paveras skats uz hidroelektrostaciju.
Kalnu upju ūdeņi, kā daudzviet pārliecināmies, kalpo elektroenerģijas ražošanai, savukārt to ūdenskritumi un krāces vilina tūristus un atpūtniekus. Tāpēc arī ūdeņu tuvumā izveidoti pastaigu maršruti, gleznainākais no tiem – gar Gvadalkiviras pieteku Borosu, kas ir vien 11 km gara un aizsākas starp klintīm kalnu ezeriņā.
Pie zivaudzētavas iekārtoti vairāki stāvlaukumi, kur brīvdienās sabrauc automašīnas, un spāņu ģimenes ar bērniem, suņiem, kā arī pensionāri vai jauni pārīši dodas gar upes krastu. Vairākus kilometrus ceļš ir gana plats, ērts, dažviet pa tiltiņu tas ved uz pretējo krastu un turpinās.
Pēc tam ceļš aizvijas uz apdzīvotām vietām kalnos, bet gar upi ved šaura un līkumota Elijas taka, vairākos posmos gar klintīm izbūvētas laipas ar margām. Katrs te iet savā tempā, nomaldīties nav īsti kur, tikai jāierēķina laiks arī atceļam.
Pēdējo ceļa posmu, kas solās būt ļoti stāvs un klinšains, es nolemju neiet, bet meita drosmīgi dodas uz priekšu. Atgriežoties viņas seja ir teju vai bāla, jo bijis ne mazums pārsteigumu un briesmu. Taka, kas aizvijusies zem klints pārkares, sagaidījusi ar brīdinājuma zīmi par krītošiem klintsbluķiem.
Acu priekšā ar troksni novēlies galvas lieluma akmens… Pēc tam nācies iet cauri tumšiem klints tuneļiem, kur turklāt bijis ūdens un jālēkā no akmens uz akmeni. Visbeidzot arī ieraudzījusi savu gājiena galveno mērķi – kalnu ezeriņu, kas izrādījās ne tik romantisks, kā cerēts – cilvēki skatu “sabojājuši” ar HES ietaisēm.
Termālie avoti “okupēti”
Piecas dienas esam staigājušas, gars ir atspirdzis, un ķermenis ieguvis spēkus vairāk nekā kādā sanatorijas kūrē. Pēdējo dienu tomēr nolemjam pavadīt tuvāk lidostai, turklāt negribas riskēt – sola sniega vētru, kas nozīmē, ka kalnu serpentīni var būt grūti izbraucami.
Atpakaļ dodamies pa ceļu, kas ved cauri Santjago de la Espadai – tas ir kalnaināks, bet nu jau pie tādiem pierasts. Granadā, kas ir 150 km no Malagas lidostas, rezervējam vietas hostelī vecpilsētas centrā, tāpēc pievakarē varam apskatīt vēsturisko mauru karalistes galvaspilsētu un Andalūzijas dvēseli, kas lepojas ar slaveno islāma arhitektūras pērli – Alambras pilskalnu.
Pirms tam vēl ceram iepazīties ar kādu no astoņiem termālajiem avotiem, kas esot Granadas apkaimē. Jau pa ceļam no Santjago de la Espadas sameklējam Orsesas pilsētiņu – divus kilometrus no tās, kā minēts, esot vietējo iecienīts termālo avotu baseins, pie kura arī labiekārtots sporta laukums un atpūtas vieta grilēšanai.
Veiksmīgi atrodam, gribam iet peldēties, bet – kas tas? Ūdenī mudž tik daudz zivju! Jā, kefales te savairojušās, ka biezs, un mēs esam nobijušās vairāk nekā tās, ieraugot peldētājas. Acīmredzot šīm zivīm +21 oC šķiet ļoti patīkama temperatūra.
Līdz +40 oC karstu ūdeni sola Granadas piepilsētas Santafē termālais avotiņš, kas jāmeklē starp olīvkoku audzēm. Ar kalciju, magniju un sēru bagātais ūdens 15 m lielajā dīķītī, kā sola informācija internetā, palīdzot pret ekzēmām, akni un muskuļu iekaisumiem.
Atstājam auto pie viesnīcas “Termal de Santa Fe”, kas ziemā slēgta, un dodamies kājām pa ļoti bedraino un peļķēm pārplūdušo grants ceļu meklēt avotu. Izrādās, neesam vienīgās šajos olīvkoku laukos. Neskaitāmi treileri un kemperi, dažiem virs jumta uzstutēti saules paneļi, līdzās žāvējas veļa.
Visas šīs “dzīvesvietu vienības” izvietojušās pa nelielām grupiņām – tie ir mūsdienīgi čigānu tabori. Tiesa, flamenko ģitāras un dziesmas šobrīd nedzird, taču Andalūzijas čigāni jeb gitano novērtējuši lielisko iespēju – karsta bezmaksas ārstnieciska “vanna” brīvā dabā…
Andalūzijā dzīvojot puse no 700 000 Spānijas čigānu, turklāt Granada taču esot ne vien spāņu un arābu, bet arī čigānu pilsēta. Atliek vien meklēt, kurā pilsētas “čigānu alā” šovakar notiks flamenko deju vakars – mūsu hostelis “Olimpija” atrodas tieši pie Granadas Albaisina rajona, ko tāpat kā šejienes Sakromontes alas uzskata par flamenko dzimteni.
Uzziņa
* Lielākā Spānijas aizsargājamā dabas teritorija Sjerra de Kasorla, Segura un Lasviljasa aizņem 214 200 km2. Savvaļas dzīvniekus, putnus, augus, ģeoloģiskās u. c. dabas bagātības var redzēt, dodoties pa izveidotajām dabas takām, kuru maršruti atrodami ceļvežos.
* Teritorija iekļaujas Betikas Kordiljeros jeb Andalūzijas kalnos. Augstākās virsotnes – Kavanja (2028 m), Banderilja (1993 m), Gililjo (1847 m), kas ir iecienīti mērķi alpīnistiem.
* Tuvākā lidosta – Malaga, trešdienās un svētdienās ir tiešie “Air Baltic” reisi, lidojums – četras stundas. Lidostas teritorijā ir 15 auto nomas firmas, vēlamā tipa auto ieteicams rezervēt iepriekš. Jānodrošinās ar kredītkarti, kuras limits ir vismaz 200 eiro, un ar navigāciju, kas palīdz arī izvairīties no maksas ceļiem.
* Naktsmītnes dabas parkam tuvākajās pilsētās un apdzīvojamās vietās (Kasorla, Ubeda, Ornosa, Santjago de la Espada, Pontonesa u. c.) var meklēt airbnb.com vai booking.com. Lētāk, ja rezervē uz nedēļu, kā arī ziemā, kad nav tūrisma sezonas.
