Dabas pieminekļu sarakstā ieļaus vēl 8 jaunus ģeoloģiskos objektus 4
Valsts aizsardzībā šobrīd atrodas 178 ģeoloģiskie dabas pieminekļi – alas, avoti, klinšu atsegumi, ūdenskritumi, kā arī visi dižakmeņi. Šajā sarakstā drīzumā plānots iekļaut vēl astoņus ģeoloģiskos objektus.
Šāda šūnakmens krauja mums ir tikai viena
Varētu domāt, ka Latvija taču ir izzināta krustu šķērsu, kādus jaunus, nezināmus dabas pieminekļus te vēl varētu atrast? Dabas aizsardzības pārvaldes eksperts Dainis Ozols skaidro, ka esošie dabas pieminekļu saraksti lielā mērā ir padomju laiku mantojums. Līdz šim Latvijas teritorijā ģeoloģiskie dabas pieminekļi nav tikuši mērķtiecīgi apzināti, ir arī objekti, kas savulaik bijuši aizsargājamo pieminekļu sarakstā, bet tad kaut kādu iemeslu dēļ no tā izkrituši. “Piemēram, Raunas Staburags padomju laikos bija aizsargājams dabas piemineklis, bet, piešķirot dabas lieguma statusu, šķita, ka dabas pieminekļa statuss vairs nav nepieciešams. Taču liegumos uzsvars ir uz dzīvo dabu. Lai nedzīvās dabas vērtības nepaliek neaizsargātas un neievērotas, nepieciešams arī ģeoloģiskā dabas pieminekļa statuss,” piebilst D. Ozols.
Raunas Staburags ir šūnakmens krauja. Tā ir viena no nedaudzajām vietām Latvijā, kur avotkaļķi izgulsnējušies, veidojot klintij līdzīgu atsegumu. Raunas Staburags ir arī vieta, kur plānots atjaunot Latvijā izzudušu augu kukaiņēdāju – Alpu kreimuli, kas ir viena no pēdējā ledus laikmeta lieciniecēm. Mūsdienās šis augs saglabājies vēl tikai dažviet Sibīrijā, Mongolijā, Himalajos, ļoti reti arī Baltijas jūras salās un Skandināvijas un Alpu kalnos. Raunas Staburaga saldūdens kaļķieži sākuši veidoties aptuveni pirms astoņiem tūkstošiem gadu, un to veidošanās turpinās arī mūsdienās. Kopējais Staburaga stāvoklis, salīdzinot ar agrākiem gadiem, vērtējams kā labs, secinājuši ģeologi. Cita līdzīga veida šūnakmens kraujas ar pāri plūstošiem avotiem Latvijā vairs nav. Daļa no dabas pieminekļa ir apaugusi ar krūmiem un nelieliem kokiem, kurus Dabas aizsardzības pārvaldes speciālisti iesaka attīrīt, lai atklātu cilvēka skatam patiesos Staburaga izmērus.
Dabas pieminekļa statusu plānots piešķirt arī Jūrmalas Baltajai kāpai – 4,5 km garam smilšu valnim pie Lielupes. Rīgas teritorijā šis valnis tiek dēvēts par Bolderājas kāpu grēdu. Kāpas austrumu galā ir ierīkoti vairāki plaši karjeri un tā ir gandrīz pilnībā norakta. Kāpas īpašākā un ainaviskākā vieta ir augstākais un platākais mūsdienu kāpas atsegums, kas atrodas Lielupes krastā šķērseniski visai kāpai. Tas ir aptuveni 20 metrus augsts un 120 metrus plats. No atseguma augšas paveras skats uz Lielupi un tās ieteku jūrā. Kāpa un tās atsegums ir labi redzami no Lielupes dzelzceļa tilta līdz jūrai. Mūsdienās kāpu un apkārtējo teritoriju sedz priežu mežs, kura liela daļa ir mākslīgi stādījumi ar mērķi apturēt kāpas turpmāku virzīšanos iekšzemē. Stāvkrastam piegulošo mājiņu īpašnieki ir saviem spēkiem mēģinājuši nostiprināt krasta nogāzi un piekāji – gar ūdenslīniju ir sagāzti betona bluķi ar vaļēju armatūru, bet nogāzē nokrauti koku zari vai salikti stumbri.
Valsts aizsardzībā tiks nodota arī Inčukalna Velnala Gaujas ielejā, kas ir populārs tūrisma objekts. Ģeologi konstatējuši, ka alas lielākajā paplašinājumā griestos redzami svaigi, nelieli nobrukumi. Atsegumos un alā atsegto smilšakmeņu virsmā savukārt redzami cilvēku radīti uzraksti, tostarp arī nesen tapuši, bet nelielā nišā alas paplašinājumā tiek dedzinātas sveces, kas apkvēpina alas sienas. Velnalas augstums pie tās ieejas ir 2,8 metri, bet dziļums sasniedz 16 metrus. Šī ala sākusi veidoties ne agrāk kā pirms pieciem sešiem tūkstošiem gadu. Ala ir nozīmīga sikspārņu ziemošanas vieta.
Arī Apes Raganu klintis drīzumā būs aizsargāts dabas piemineklis. Raganu klintis atrodas Vaidavas krastā, klinšu augstums ir līdz 10 metriem. Gaišu un sārtu smilšakmeņu vertikālās sienas tieši Vaidavas krastā ar kokiem virs klintīm ir ļoti ainaviskas, bet avoti, kas atrodas klinšu tuvumā, tiek izmantoti ūdens ņemšanai. Smiltenes novada Launkalnes pagastā pie Puju strauta iztek izteiksmīgie Vecsautinu avoti – centrālā avotu grupa ir izveidojusi plašu 9 – 10 metru diametrā un aptuveni 0,7 metru dziļu avotu cirku, pārskalojot gaiši pelēkas, gandrīz baltas smalkas smiltis. Arī šis dabas piemineklis būs valsts aizsardzībā.
Staiceles Dzelzs avoti ir divi avoti, kas izvietojušies divu paralēlu gravu augšdaļā. Šo avotu ūdens pa strautiem noplūst uz Salacu. Abos avotos izplūst ar dzelzs savienojumiem bagāti pazemes ūdeņi. Šī dabas pieminekļa unikālais ir ļoti biezās okera nogulsnes, kas piepildījušas avotu gravu, to biezums ir vairāk nekā pusotra metra. Padomju laikos un, visticamāk, arī pirms Otrā pasaules kara šeit ir notikusi okera ieguve – tas izmantots krāsu pigmentu ražošanai.
Dabas pieminekļa statusu plānots piešķirt arī Karogu labirintam – alām un kritenēm Karogupītes krastos Alojas novadā. Ar alām bagāto smilšakmens atsegumu joslas kopējais garums ir 150 metru. Lielākās alas – Karogu labirinta – garums ir vismaz 30 metru. Savukārt Tukuma novadā, Degoles pagastā, atrodas Gavēņu smilšakmens atsegumi. Potenciālo dabas pieminekli veido devona smilšakmeņu atsegumu virkne Gavēņu lejā gar strautu.
Dabas pieminekļa teritorijā aizliegts veikt darbības, kurās tiek bojāts vai iznīcināts dabas piemineklis vai mazināta tā dabiskā estētiskā, ekoloģiskā un kultūrvēsturiskā vērtība. Te arī aizliegts iegūt derīgos izrakteņus, izņemot pazemes ūdeni personiskām vajadzībām. Uz aizsargājamiem ģeoloģiskiem un ģeomorfoloģiskiem dabas pieminekļiem aizliegts rakstīt vai gravēt uzrakstus. Alās ir aizliegts kurināt ugunskurus un ienest jebkādus degošus priekšmetus, kas rada dūmus vai siltumu.
Latvijas īpašās dabas vērtības
D. Ozols prognozē, ka, visticamāk, arī dabas skaitīšanā, kad notiek Latvijas dabas vērtību apzināšana, vēl tiks konstatēti jauni dabas pieminekļi.
“Senā devona sarkanie smilšakmens atsegumi mums ir viskrāšņākie visā Eiropā,” pārliecināts ģeologs D. Ozols. “Nekur citur tik krāšņu un tik plašu senā devona smilšakmens atsegumu nav. Ir cita vecuma smilšakmens, piemēram, triasa smilšakmens vai kaļķakmens klintis, bet sarkanais devona smilšakmens mums, esmu pārliecināts, ir visizcilākie. Ērgļu klintis, Velnalas klintis, Launagiezis Gaujas senlejā, arī Salaca, Abava… Tur visur gar upju krastiem ir smilšakmens atsegumi. Un Slīterē devona ieži atklājušies Baltijas jūras senkrastā.”
Arī Daugavas senleja, kas šobrīd lielā daļā atrodas zem ūdens, savulaik bija Eiropas līmeņa dabas vērtība. “Daugavas kanjons ar Staburagu, Oliņkalnu, Grūbes krācēm un Pērses ūdenskritumiem pirms applūdināšanas bija patiešām viena no skaistākajām un izcilākajam Baltijas reljefa formām,” saka ģeologs un tomēr īsti negrib piekrist tam, ka šīs dabas vērtības mēs esam zaudējuši neatgriezeniski. Izrādās, no ģeoloģiskā viedokļa šis skaistums ir atgūstams. Protams, tas neesot viena vai divu gadu jautājums. Taču, ja valsts rastu līdzekļus, lai Pļaviņu hidroelektrostacijas ūdenskrātuvei pakāpeniski pazeminātu ūdens līmeni, Daugavas kanjons ar laiku būtu atgūstams. “Man šķiet, tas lielā mērā ir arī nacionālās pašapziņas jautājums. Ja mums šīs tautas simboliskās vietas tika ar varu atņemtas, tad šobrīd, kad tik labklājīgi kā tagad vēl nekad vēsturē neesam bijuši, mēs to varam atgūt. Ja tikai gribam. Es neredzu nevienu iemeslu, kāpēc to nedarīt.”
D. Ozols uzsver, ka zem ūdens nekas nav gājis bojā. Augu valsts piecdesmit, simt gadu laikā atjaunotos dabiskā ceļā. Varbūt vienīgi kādas retās sugas tur nebūtu, bet ar mūsdienu tehnoloģijām arī tās varētu atjaunot. “Tas būtu labs mērķis Latvijai turpmākajiem simt gadiem,” aicinot sākt racionālu diskusiju, piebilst D. Ozols. “Cilvēki domā, ka pēc ūdens nolaišanas tur būs melns tuksnesis, milzīga dubļu bedre. Tas būtu tādā gadījumā, ja slūžas attaisītu vaļā līdz galam, bet pat visradikālākajā variantā tā tas nebūtu. Ūdens nolaišanai vajadzētu notikt pakāpeniski – metru vai divus gadā. Senlejas augšdaļa jau būtu atjaunojusies, kamēr tiktu līdz lejai.” Būvējot Pļaviņu HES, ūdens līmenis tika paaugstināts par 40 metriem.
