Dabas pētnieku biedrības izvēlējušās deviņus šā gada simbolus 0
Latvijas daba ir bagāta ar unikāliem augiem, dzīvniekiem, akmeņiem. Mūsu dabas pētnieki izvēlējušies šā gada simbolus – dabas brīnumus, kuriem līdz šim esam steigušies garām, savu skatu pievēršot lielākiem un spilgtākiem īpatņiem. Un nu tagad tie ir uz iznīcības robežas. Mums jāiemācās ne tikai lepoties ar šīm dabas bagātībām, bet arī pienācīgi parūpēties par tām.
Kā sakrokots persiks
Jebkurš meža taku gājējs, kurš iedams vērīgi lūkojas apkārt un arī nedaudz uz augšu, koši sārtajai sēnei ar krunkaino, gļotaino virsmiziņu garām nepaies. Tīmeklī publicētajos attēlos reizēm šis krokojums ir ļoti izteikts un krāsa ļoti spilgta– Latvijā pagaidām līdz šim atrastās tomēr tik košas nav bijušas. Angliski šo sēni sauc Wrinkled Peach (tulkojumā “krokainais persiks”), kas ļoti labi raksturo sēnes izskatu, teic Latvijas Mikologu biedrības vadītāja Diāna Meiere.
Latvijas Mikologu biedrība šogad par gada sēni izvēlējusi vēdekļa sārtaini Rhodotus palmatus. Tā ir uz vīksnas un gobas koksnes augoša, pēc daudzu pētnieku domām, “satriecoši skaista” vēla rudens sēne. Šīs sēnes izplatību netieši veicinājusi gobu dzeltenā karoga slimība, kas iznīcinājusi daudz gobu, bet sārtaine savukārt aug uz atmirušas gobu koksnes.
Latvijā visas sēnes atradnes pagaidām ir bijušas pārsvarā Gaujas nacionālā parka teritorijā. Pirmo reizi atrasta Siguldā 1991. gada 6. novembrī un atradēja bija toreiz tikai divus gadus vecā Meldra Rudzīte. (Nekad nenovērtējiet par zemu mazu bērnu vērīgumu!) Vairākas reizes sēne atrasta Silciema kokzāģētavā uz gobu baļķiem, sēne manīta arī Vaidavas pagastā, pie Vildogas upītes ietekas Gaujā, kā arī Aizkraukles purva Liepu salā.
Lai gan sēnei ir maiga garša un tā nav indīga, tomēr neviens mikologs to nav pieskaitījis ēdamajām sēnēm, piebilst D. Meiere. Sēne sastopama Ziemeļamerikā, Ziemeļāfrikā, Eiropā un Āzijā, bet visur tiek atzīta par ļoti retu. Tā ir iekļauta pusē no visu Eiropas valstu Sarkanajām grāmatām un apdraudēto sugu sarakstiem. Latvijā to var mēģināt ieraudzīt oktobrī un novembrī. Ja izdodas pamanīt, rakstiet: [email protected].
Pašiem sava žņaudzējčūska
LDM foto |
Gludenā čūska barojas tieši tā, kā to dara žņaudzējčūskas – medījumu satver ar asajiem, uz aizmuguri noliektajiem zobiem, pēc tam aptinas tam vairākas reizes apkārt, nožņaudz un norij veselu. Cilvēkam šī čūska nav bīstama, jo tā nav indīga. Pie tam gludenās čūskas zobiņi ir tik sīki, ka cilvēka ādu tie nespēj traumēt. Tieši šo čūsku Latvijas Dabas muzejs izvēlējies par 2012. gada dzīvnieku. Par gludeno čūsku (Coronella austriaca) šo rāpuli sauc tādēļ, ka tās muguras zvīņas ir gludas. Čūskas mugurpuses krāsa variē, taču vairāk vai mazāk ir pelēkbrūna. Īpašā gludenās čūskas pazīme ir “kronītis” jeb tumšas svītras abpus galvai – no nāšu atverēm līdz acīm un tālāk līdz mutes kaktiņiem. Gludenās čūskas garums kopā ar asti var sasniegt 75 cm, taču parasti tas ir ap pusmetru, teic dabas muzeja speciāliste Ilze Štrassere.
Čūska ir aktīva dienā, bet ieraudzīt to ir ļoti grūti. Ziemo dziļās alās, zem koku saknēm vai ēku pamatiem, ziemošanas periods sākas septembra beigās vai oktobra sākumā. Pēc ziemošanas tā parādās aprīlī, pārojas aprīļa beigās vai maijā. Augusta beigās vai septembra sākumā piedzimst 6 – 8 mazuļi. Gludenā čūska ir oldzīvdzemdētāja – mazulis gandrīz pilnīgi attīstās olā, bet izšķiļas no olas īsi pirms dzimšanas, dzemdību laikā vai tūlīt pēc piedzimšanas.
Gludenā čūska Latvijā ir ļoti reta, zināmas gludeno čūsku atradnes Piejūras zemienē, Kurzemes piekrastes posmā no Slīteres nacionālā parka līdz Ķemeru nacionālajam parkam. 2011. gadā atrasta jauna atradne Ādažu aizsargājamo ainavu apvidū.
Miljonu kolonijas koku dobumos
 Uģa Piterāna foto |
Lai pievērstu uzmanību vecos kokus apdzīvojošajiem kukaiņiem un dobumainiem kokiem kā dabas vērtībai, Latvijas Entomoloģijas biedrība, vairākās kārtās spraigi balsojot, par 2012. gada kukaini nominējusi spožo skudru (Lasius fuliginosus). Spožās skudras ir viscaur melnas, to ķermeņa virsma ir spīdīga, no kā cēlies arī skudras latviskais nosaukums. Darba skudras ir 4 – 6 mm, tēviņi – 4,5 – 5 mm, savukārt mātītes karalienes ir 6 – 6,5 mm garas.
Tipiska pazīme ir no aizmugures ieliekta galva, ko var novērot arī bez palielinājuma, ar šā gada varoni iepazīstina kukaiņu pētnieks Jānis Dreimanis. Skudras arī izdala specifisku smaržu, kas atbaida citu sugu skudras no pūžņa un tā ceļiem. Spožās skudras barojas ar laputu izdalījumiem, savus kāpurus tās baro ar dažādiem kukaiņiem un to kāpuriem.
Spožā skudra savus pūžņus veido atsevišķi augošu koku dobumos un pie koku saknēm. Tās visbiežāk apdzīvo ozolus un liepas. Iespējama arī dobu skujkoku apdzīvošana, retos gadījumos arī dzīvo koka māju pamatos. Skudras pūzni veido atmirušajā un dobajā koksnes daļā. Savu pūzni tās aizpilda ar porainu veidojumu, kas sastāv no sēnes, sīrupa un koka daļiņu maisījuma. Vairāki koki var būt savstarpēji saistīti ar ejām un veidot dažus miljonus skudru lielu koloniju. Ja jūsu ceļi krustojas ar spožajām skudrām, ziņojiet par to portālam Dabasdati.lv, ievietojot arī kukaiņa fotogrāfijas, vai Latvijas Entomoloģijas biedrībai.
Domāja, ka augs, izrādījās – dzīvnieks
 Voldemāra Spuņģa foto |
Parasto krūmsūkli (Spongilla lacustris), ko Latvijas Entomoloģijas biedrība izvēlējusies par 2012. gada bezmugurkaulnieku, līdz pat 1765. gadam pieskaitīja pie augu valsts. Latvijā sūkļi sastopami saldūdeņos un lielo upju grīvās, līdz šim konstatētas piecas sugas. Sūkļi Latvijā ir samērā maz pētīti dzīvnieki, atklāj biedrības pārstāve Agnija Skuja. Šā gada izraudzītais krūmsūklis ir ziemeļu puslodē plaši izplatīta suga.
Krūmsūkļi ir primitīvi, sēdoši, samērā lieli daudzšūnu ūdens organismi ar trauslu un zarotu krūmveida ķermeni, kas atgādina koraļļus, un ir ar specifisku smaržu. To krāsa mainās atkarībā no ūdens caurredzamības – labi apgaismotos ūdeņos sūkļi ir koši zaļā krāsā, noēnotās vietās – gaiši zaļi līdz dzeltenbrūni. Parastais krūmsūklis apdzīvo stāvošu un lēni tekošu ūdenstilpju piekrastes zonu. Sēdošais dzīvnieks ir piestiprinājies pie ūdenī iegrimušas koksnes, koku zariem, saknēm, augu daļām, akmeņiem.
Lai gan sūkļi ir lieli daudzšūnu dzīvnieki, tie funkcionē līdzīgi vienšūnu organismiem. Vairākums ķermeņa šūnu ir spējīgas mainīt gan formu, gan funkcijas. Sūkļi dzīvo tikai vienu sezonu un rudenī iet bojā. Šie bezmugurkaulnieki barojas, caur ievadporām filtrējot ūdenī esošos vienšūņus, baktērijas.
Sūkļi satur daudz bioloģiski aktīvo vielu, piemēram, biotoksīnus, antibakteriālas vielas, ko var izmantot farmakoloģijā. Vislabākais novērošanas periods ir jūlijs un augusts, informēja A. Skuja.
Būs plēsīgo putnu šovs internetā
 Jāņa Ķuzes foto |
Latvijas Ornitoloģijas biedrība (LOB) par 2012. gada putnu izvēlējusies jūras ērgli (Haliaeetus albicilla) un aicina dabas draugus ziņot par atrastām jūras ērgļu ligzdām un pamanītiem putniem portālā Dabasdati.lv, jo tikai laikus atklātām ligzdošanas vietām ir iespējams nodrošināt atbilstošu aizsardzību.
Jūras ērglis ir lielākais Latvijā ligzdojošais plēsīgais putns. Šobrīd Latvijā ligzdo gandrīz simts jūras ērgļu pāru, un līdz ar to 2012. gada putnu var uzskatīt par vienu no nedaudzajiem putnu aizsardzības veiksmes stāstiem.
“Līdz šim “Gada putna” godā nonākušas galvenokārt retas un apdraudētas sugas, tādēļ jūras ērgli var uzskatīt par patīkamu izņēmumu – pateicoties lauksaimniecības pesticīda DDT lietošanas aizliegumam, ligzdošanas vietu aizsardzībai un pašu putnu vajāšanas pārtraukšanai, visā Eiropā ir panākta būtiska šīs sugas stāvokļa uzlabošanās,” norāda LOB valdes priekšsēdētājs Viesturs Ķerus.
“Tomēr tas mums nedod pamatu ieslīgt pašapmierinātībā – ērgļu ligzdošanai joprojām ir nepieciešami veci koki, tādēļ gan meža apsaimniekotāju, gan dabas sargu uzdevums ir parūpēties, lai šādi koki mūsu mežos būtu atrodami arī nākotnē.”
Jūras ērgļi Latvijā ligzdo mežos, galvenokārt pie dažādiem ar zivīm un ūdensputniem bagātiem ūdeņiem – ezeriem, zivju dīķiem, upēm, arī jūras piekrastē.
Ligzdu ērgļi būvē lielu un resnu koku galotnes daļā, tajā parasti tiek izaudzēti viens līdz divi mazuļi, retos gadījumos – trīs. Jūras ērgļi pārtiek no zivīm, putniem, nelieliem zvēriem, ziemas laikā – arī no maitas.
Atsevišķi pāri var specializēties uz noteiktu barības objektu grupu, piemēram, medīt galvenokārt baltos stārķus vai dzērves.
Jau 2012. gada sākumā pie jūras ērgļu ligzdām Latvijā un Igaunijā plānots izvietot kameras, kas interneta tiešraidēs ļaus sekot līdzi ērgļu ģimenes dzīvei.
Vai baltās vizbulītes aug arī Kurzemē?
 Sergeja Akuratera foto |
Latvijas Botāniķu biedrība par gada augu 2012 izvēlējusies meža vizbuli (Anemone sylvestris).
Daudzi šo augu labāk pazīst kā Daugavas vizbuli jeb Daugavas anemoni, un tā nav nejaušība, jo galvenā sugas izplatība ir tieši Daugavas ielejā, bet paretam skaistie, baltziedainie augi sastopami arī citviet Latvijā.
Vienīgi kurzemnieki savvaļā meža vizbuli savā pusē, visticamāk, nav redzējuši. Īpaši piemērotas sausas, kaļķainas augsnes, tāpēc meža vizbuli var redzēt skrajos priežu mežos, mežmalās un pļavās Daugavas krastu dolomītu atsegumu tuvumā.
Interesanti uzzināt, cik tālu uz rietumiem ir atrodams meža vizbulis? Ziņas par sugas atradnēm Kurzemē ļaus precizēt mūsu zināšanas par sugas izplatības areālu, tāpēc botāniķi aicina par balto vizbulīšu Rietumlatvijas atradnēm ziņot portālā Dabasdati.lv.
Gaidītas būs arī citas ziņas, kas saistītas ar meža vizbuļa izplatību Latvijā.
Gliemis vardes lielumā
 Edgara Dreijera foto |
Latvijas Malakologu biedrība par 2012. gada gliemezi izvēlējusies sarkano kailgliemezi (Arion rufus).
Tas ir viens no lielākajiem Latvijas gliemežiem – izstiepta ķermeņa garums var būt 10 – 15 cm, ar dažādu ķermeņa krāsojumu no oranža līdz ogļu melnam. Sugu precīzi noteikt var tikai anatomiski, sarkanais kailgliemezis ir ļoti līdzīgs Latvijā nesen ievazātajam Spānijas kailgliemezim.
“Novērojumi citās Eiropas valstīs liecina, ka sarkanais kailgliemezis izmirst visās teritorijās, kur ieviešas Spānijas kailgliemezis. Līdzīgu procesu var paredzēt arī Latvijai,” brīdina gliemju pētnieki.
Latvijā pagaidām ir zināma tikai viena sarkanā kailgliemeža atradne. Sarkanais kailgliemezis ir saistīts ar dabiskiem mežiem.
Dzimumbriedumu sarkanā kailgliemeža īpatņi sasniedz augusta vidū, septembrī, kad arī ir iespējams novērot to vairošanos.
Mežābele nav ābele mežā
 Lailas Ikases foto |
Latvijas Dendrologu biedrība izvēlējusies 2012. gada koku – tā ir mežābele (Malus sylvestris). “Stāsts par īsto mežābeli ir ļoti sarežģīts,” teic Latvijas Nacionālā botāniskā dārza direktors Andrejs Svilāns. Tā tikai šķiet, ka mežābele ir Latvijā plaši izplatīts koks, taču patiesībā nav zināms, vai, kur un kā mežābeles saglabājušās.
Latvijā ābeles tiek kultivētas jau vairākus simtus gadus un mežābeles populācija varētu būt stipri ietekmējusies no mājas ābelēm.
“Bieži vien par mežābeli mēs saucam katru ābeli, kurai ir mazi un skābi āboli, kas aug grāvmalā, upes krastā, meža ielocīti, lai gan lielākoties tie ir mājas ābeļu sēklaudži, ko izsējuši makšķernieki, sēņotāji un putni,” piebilst A. Svilāns.
Mežābelei atšķirībā no mājas ābelēm lapas ir kailas, apmatojums tikai lapas apakšpusē uz dzīslām, ir ērkšķainas īsvasas, ziedi balti.
Trauslais pagātnes liecinieks
 Aivara Markota ( LPC) foto |
Latvijas Petroglifu centrs par šā gada ģeoloģisko objektu izvēlējies Rudzīšu akmeni Kurzemē, Kuldīgas novada Laidu pagastā.
Rudzīšu akmens ir 4,7 m garš, 3,6 m plats un līdz 2,2 m augsts, kā saka dabas pētnieks Andris Grīnbergs, kaļķakmens blāķis. Iezī konstatētās fosīlijas ļauj spriest, ka kaļķakmens ir veidojies pirms 410 – 435 milj. gadu ekvatora tuvumā siltā, koraļļiem bagātā jūrā. Pirms vairāk nekā desmit tūkstošiem gadu ledājs šo akmeni atnesis no, iespējams, Sāmsalas, kur atrodami līdzīgu silūra iežu atsegumi.
“Šis akmens nav liels, taču ir unikāls veidojums, jo kaļķakmens ir ievērojami neizturīgāks par magmatiskajiem iežiem, un parasti ledājs šādus nogulumiežu atrauteņus sadrupina sīkos oļos.
Tomēr šeit saglabājies paliels bluķis, kaut arī vairāk nekā 100 km pārvietots,” piebilst A. Grīnbergs.
Tas ir zinātnei ļoti nozīmīgs, jo liecina par ledāja dinamiku un degradācijas procesiem pēdējā apledojuma laikā.
