Atkritumi – nāves slazdi dzīvniekiem! Dabas objektos noņem miskastes 0
Kas ziemeļvalstu kaimiņiem jau gadiem pašsaprotams, mums – vēl jaunums. Šoruden Latvijā vairākos dabas objektos atkritumu tvertņu vietā uzstādītas zīmes ar saukli “Dabā ejot, ko atnesi, to aiznes!”. Kā “bezmiskastu” režīmā izturas dabas parku apmeklētāji Ķemeros, Slīterē un Rāznā?
Atkritumi – nāves slazdi dzīvniekiem
Krāšņais rudens ar silto laiku ir nopietns pārbaudījums parkiem, takām un citām skaistām vietām, jo ļaužu te brīvdienās sabrauc pārpārēm. Viens no ceļotāju priekiem ir pikniks dabā, taču tagad atpūtniekiem būs jārēķinās, ka mielasta pārpalikumus, tukšās pudeles, maisiņus un citus atkritumus vairs nevarēs salādēt tuvējās tvertnēs, jo tās tiek aizvāktas Pasaules dabas fonda un Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) organizētās kampaņas gaitā. Šoruden šis jaunums ieviests Ķemeru, Slīteres un Rāznas nacionālo parku teritorijās – miskastu vietā tur uzstādītas zīmes ar āpša attēlu un uzrakstu, kas mudina dabā neko aiz sevis neatstāt.
“Nav tā, ka mēs Latvijā taisītu revolūciju, vienkārši ieviešam to, kas aizsargājamās teritorijās, īpaši Skandināvijas valstīs, ir sen lietota prakse,” kampaņu vērtē Ķemeru nacionālā parka pārstāve Agnese Balandiņa. Dabā atstātie atkritumi – konteineros vai ārpus tiem – nav tikai ievērojami naudas līdzekļi ap 15 tūkstošiem eiro gadā, lai visus tos savāktu, bet arī drauds dzīvniekiem. Cik nav gadījumu, kad
kustonis aiziet bojā cilvēku atstātajos slazdos – mirst bada nāvē, jo iebāzis galvu pudelē vai burkā, sapinies plastmasas maisā vai saēdies nepiemērotu barību.
Slīteres nacionālā parka pārstāvis, DAP vecākais eksperts Vilnis Skuja pastāsta kolēģa, zoologa Jāņa Ozoliņa pieredzēto mežā, kur ar plastmasas trauku galvā klimtis jenotsuns. Mēģinājis kustoni atbrīvot, taču tas bijis vēl gana sparīgs, lai aizbēgtu. “Visticamāk, dzīvnieks aizgāja bojā mokpilnā nāvē, jo nevarēja tikt ne pie ūdens, ne barības.”
Lielajā Ķemeru tīrelī – met kā metuši
Slīterē dabas taku mīļotājus no publiskajiem atkritumu konteineriem sākuši atradināt jau pirms pāris gadiem, stāsta V. Skuja. “Sapratām, ka šādas vietas ceļotājiem rada vēlmi iztukšot savus atkritu-mu krājumus, un pietiek ar dažiem lielajiem autobusiem, lai konteiners būtu pilns, un tad viņi savus maisiņus liek zemē pie tvertnes.” Sadzīves atkritumus pa ceļam uz Rīgu izmetuši arī tuvējie vasarnieki, bet maisu saturam ķērušās klāt vārnas, kraukļi un lap-sas, kas palicis pāri, to iztrenkājis vējš.
Kopš tvertnes noņemtas, arī atkritumu kalni nekrājas. Vienmēr kāds atradīsies, kas savu drazu nometīs zemē, taču tādu nav daudz,
spriež Skuja.
Ķemeru nacionālajā parkā pēc pāris nedēļas nogalēm bez tradicionālajām miskastēm situācija nav pasliktinājusies, vērtē A. Balandiņa. Pie Kaņiera niedrāju laipas un putnu vērošanas torņa izskatoties labāk, nekā cerēts, tiesa, arī pirms urnu nomaiņas ar informatīvajām zīmēm apmeklētāji šeit uzvedušies, kā dabā pieklājas. Toties 3,5 km garās Lielā Ķemeru tīreļa laipas ciemiņi – met kā metuši, lai gan stāvlaukumā joprojām atrodas lielais atkritumu konteiners. Laipas saimnieki atkāpties netaisās – likšot vēl papildu “āpšu” zīmes, kamēr apmeklētājus pieradināšot pie dabā iešanas kultūras.
Par Rāznas nacionālā parka viesu uzvedību vēl pāragri spriest, saka dabas izglītības centra “Rāzna” vadītāja Regīna Indriķe, taču virziens esot pareizs – ja cilvēks atbrauc dabā ar lieliem pārtikas maisiem, tad tikpat labi viņš var aizvest atpakaļ to, kas palicis pāri. “Tas ir izglītības un audzināšanas jautājums,” viņa piebilst.
Kampaņas organizatori sola iesākto turpināt, iespējams, ka viņiem radīsies sekotāji, jo ar atkritumu savākšanas problēmu nocīnījušās arī pašvaldības, privātie un citi dabas teritoriju īpašnieki.
