Arta pārceļas uz dzīvi laukos un kopā ar vīru īsteno neparastu projektu 4
Es to nedaru citu dēļ, bet sev un savai ģimenei. Taču man ir liels prieks, ja notiekošais patīk vēl kādam. Tā saka Arta Dumbre no Jaunpils novada. Pirms sešiem gadiem viņa atgriezās savās lauku mājās Strutelē. Tagad kopā ar vīru Artūru sākuši īstenot interesantu projektu, ko paši dēvē par Dabas notikumu dārzu.
Par Artu uzzināju no jauniešu iniciatīvas projekta TUESI.LV – tie ir 100 stāsti par jauniem un iedvesmojošiem cilvēkiem reģionos. Šī iecere bija dāvinājums valsts simtgadei. Tika atrasti jaunieši, kuri ar savu veikumu veido labāku Latviju.
Artas stāsts vēstīja par neparastu ideju lauku vidē. Ne biznesa projektu, bet dzīvīgu ieceri, kas radās no aizrautīga prieka darboties.
Viesojamies Dumbru ģimenes saimniecībā. Mājām ir zīmīgs nosaukums – “Vagas”. Vagu te tiešām netrūkst. Arta ar Artūru un mazo Sāru sagaida mūs pie saulaini ziedoša zelta jāņogu krūma. Ģimenei šogad būs klāt jauni spēki – augustā piedzims brālītis.
Nepieciešams sazemēties
“Es jau sen zināju, ka pienāks laiks, kad atgriezīšos laukos. Man šķiet, ka katram lauku bērnam ir tā, ka sagribas atpakaļ. Būt atkal savās mājās, būt tuvāk zemei,”ar pārliecību saka Arta.
Viņas mācību gadi pagāja galvaspilsētā, studiju laiks – Liepājā, Arta apguva grafisko dizainu. Vēl gadu viņa pavadīja Portugālē, “Erasmus” studiju apmaiņas programmā, vēlāk strādāja reklāmas aģentūrā un citur Rīgā.
“Man bija 26 gadi, un es sajutu skaidri – gribu sazemēties! Arvien biežāk sāku braukāt uz mūsu lauku mājām, līdz kādā brīdī paliku pavisam. “Vagās” tolaik dzīvoja mana māsa Rita ar ģimeni. Man gan nebija tādas pamatīgas domas, ko te darīšu. Viss sākās ar patikšanu – man patīk kaut ko izaudzēt.
Aizrāvos ar piparmētrām, meklēju arvien jaunas šķirnes, stādīju dažādus citus veselības augus. Tad radās ideja – man taču vajag namiņu, kur tēju baudīt!
Zināju, ka tā nebūs klasiska guļbaļķu būve, turklāt gribēju likt lietā vecos logu rāmjus un citus materiālus, kas nokalpojuši savu laiku, bet vēl var tikt praktiski izmantojami.”
Arta iesniedza projektu Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra rīkotajā jauniešu konkursā “Laukiem būt” un ieguva finansiālo atbalstu. Ar to arī viss sākās.
“Tolaik gan nezināju, kas man to namiņu uzcels, jo vēl nebiju satikusi Artūru. Bet viss tā salikās, ka ideja kļuva iespējama,”pasmaida Arta.
Laimīgi vīnogās
Latviešu jaunieši Arta un Artūrs iepazinās Francijā, lasot vīnogas mazā romantiskā miestā Šampaņas reģionā.”
Pirmajā gadā pēc augstskolas ar draudzeni Līvu devāmies Eiropas ceļojumā, pārvietojāmies ar stopiem. Bijām dzirdējušas par vīnogu lasīšanu, kas likās gana aizrautīgi un eksotiski. Tolaik tas bija labs veids, kā piepelnīties tiem jauniešiem, kuriem patīk ceļot. No ārzemju draugiem sadabūjām jaukas franču ģimenes kontaktus. Viņi ir brīnišķīgi cilvēki, cieši sadraudzējāmies.
Citgad jau braucām ciemos tāpat vien, pie viena palīdzējām vīnogu lasīšanā. Tad arī satiku Artūru, kas bija atminies ar velosipēdu no Rīgas, lai piedalītos vīnogu ražas svētkos. 15 dienās viņš mēroja 2500 kilometrus līdz Francijai – pilnīgi traki!”Nākamajā vasarā Arta kopā ar Artūru devās 800 kilometru garā svētceļnieku gājienā uz Santjago de Kompostelu, tā dēvētajā Santjago ceļā. Abi piemeta vēl simtiņu klāt un aizgāja līdz pašam okeānam.
Artūra aizrautība ir mūzika, viņam ir sava grupa. Kopš pārcēlās uz dzīvi laukos, viņš māca ģitārspēli Jaunpilī un Tukumā, vada savu radošās mūzikas darbnīcu, studiju, kur pulcējas gan lieli, gan mazi muzicētāji. “Artūrs spēj iedvesmot mūzikai, viņam labi sanāk. Arī nometnēs, ko rīkojam savās mājās, bērni allaž līp viņam apkārt,”priecājas Arta.
Mētru dienas
“Vagās” viesojāmies agri pavasarī, kad viss zaļais tikai spraucas laukā no zemes. Arta vērīgi lūko piparmētras – kura šķirne izdzīvojusi, dzen spirgtas lapiņas. Te aug cienījama mētru kolekcija, gandrīz 20 šķirnes. Ir arī košļeņu mētra, kā paši nodēvējuši, jo tēja nedaudz garšo pēc vecās labās Stimorol košļājamās gumijas.
Tieši ar piparmētrām aizsākās Artas ideja par dabas notikumu dārzu. Projektā apvienots veselīgais un radošais, un tas ir nemitīgā attīstībā.
Savulaik Arta, priecājoties par savu augu kolekciju, palaida ziņu arī citiem – atbrauciet, ir iespēja plūkt mētras un dzert tēju skaistā namiņā. Atsaucās daudzi. Vietējie ļaudis sanāca, jo gribēja redzēt, kas te īsti notiek.
Artai patīk radīt notikumus. Rīkot radošas meistarklases, kur citi var iepazīt augu daudzveidību, vākt tējas, gatavot dabisko kosmētiku vai izmantot dabas materiālus, lai darinātu noderīgas lietas.
Ik pa laikam dārzā viesojas puķu draugu grupas. “Atbrauc kundzes gados, man ļoti patīk ar viņām sarunāties. Daudz ko mācos, uzzinu. Man vispār patīk vecāki cilvēki. Es ar prieku braucu pie savām zāļu tantēm, kā es viņas saucu. Viņas ir vieduma un dzīvesprieka pārpilnas.
Bērzē dzīvo Skaidrīte Bauze, viņas rūpīgi kopto dārzu var tikai apbrīnot – nevienas nezāles! Uz Ozolniekiem dodos, lai satiktu Helēnas tanti. Atgriežos ar jaunām zināšanām un kādiem stādiņiem. Lūk, smaržīgais balzama biškrēsliņš no Helēnas tantes. Meistardarbnīcā gatavojam miega maisiņus, katrs sev tīkamos augus ieliek auduma spilventiņā. Daudzi izvēlas balzama biškrēsliņu, jo tas piedod īpašu burvību.”
Pašiem sava Žāviņa
Artas dārzā katrai veselības augu dobei ir sava krāsa, tie stādīti līdzās atkarībā no ziedu toņa. Oranžo dobi veido, piemēram, samtenes, kliņģerītes un fizāļu lukturīši, bet zilajā rotājas zīdkoks, lavanda un izops.
Viens no Artas mīļākajiem ārstniecības augiem ir alteja. Šo sakni viņa dēvē par cepto zefīriņu – savārot to ar cukuru, garša un konsistence atgādina bērnu iecienītos māršmelovus, mīkstos zefīrus.
Interesanta ir arī zemesmandele, šo augu dēvē arī par čufu vai ēdamo dižmeldru. Riekstiņi, kas veidojas pie auga saknēm, ir gardi un veselīgi, bagāti ar minerālvielām.
Līdzās dīķim ieraugu tādus kā nelielus zārdus, kas nedaudz atgādina rotaļu vigvamus. Tās ir atbalsta konstrukcijas apiņu audzēšanai, Artūra saimniecība. Viņš pats dara alu, pats arī izaudzē veselīgus apiņus. Nedaudz tālāk atrodas namiņš, ko ģimene nodēvējusi par Žāviņu – tajā žāvē ārstniecības augus. Vairākas dobes sedz salmu kārta.
Ģimene cenšas ieviest permakultūras principus, lai dabiskā ceļā atjaunotu zemes auglīgumu. Mulčas kārta noder, lai saglabātos mitrums un nezeltu nezāles. Šādi izaug arī sojas pupiņas. Arta jau daudzus gadus ievēro vegānisku ēdienkarti.
“Var iegūt labu ražu, ja vien soju neapēd stirnas, kā pērn gadījās. Lēcas un turku zirņus arī paši izaudzējam. Der visparastākie zirņi no Rimi pakas.”
Tikai gandarījums
Arta pārcēlās uz dzīvi laukos, taču nevadīja dīkas dienas savā viensētā. Iesākumā kopā ar domubiedriem izveidoja Tukuma tautskolu, vadīja interešu pulciņu “Meiteņu lietas”. Vēlāk Arta pulcēja bērnus dabas mākslas pulciņā, lai raisītu viņos lielāku interesi par dabu. Gan Jaunpils, gan Tukuma bērniem viņa sāka mācīt, kā veidot animācijas filmiņas. Bērni zīmē vai veido plastilīnā multeņu kadrus, tad tos safotografē un top pašiem savs kino.
“Man ir prieks būt noderīgai, patīk dalīties zināšanās un prasmēs. Artūram ir līdzīgi. Esam tipisks lauku pāris – abi divi skolotāji,”smejas Arta.
Viņa skolo Banku augstskolas Uzņēmējdarbības koledžas audzēkņus, māca reklāmas dizainu. Arta ir gatava veikt arī grafiskā dizaina pasūtījumus, tomēr jau kādu laiku atsakās no projektiem, kas nes naudu, bet nesniedz gandarījumu.
Bērnu lauku festivāls
Pagājušās vasaras lielākais notikums bija Artas un Artūra kāzas. Svinības notika atjaunotajā šķūnī. Ieejam plašajā telpā. Arta piespiež slēdzi, un griestos gluži kā brīnums iemirdzas simtiem lampiņu. Liegi šūpojas graciozi sapņu ķērāji.
Savulaik Artas mamma te ierīkoja govju kūti pēc visiem Eiropas standartiem, bet biznesu izjauca krīzes laiks. Nu vecā ēka iztīrīta, sakopta un iekārtota. Ar Artūra, vecāku, radu un draugu palīdzību nemīlīgā būve kļuvusi par svinībām piemērotu telpu. Tajā novietoti koka galdi un soli, kas daļēji tapuši no izlietotām paletēm. Izveidota arī skatuve. Tā noder koncertiem, kas notiek bērnu nometnes ietvaros.
Pirms vairākiem gadiem Arta kopā ar māsu Ritu nodibināja biedrību “Dzīves un veselības skola dabā” un sāka organizēt tematiskās nometnes. Vienā akcents likts uz mākslu un mūziku, citā mazie mācās saprast, kāpēc ir svarīga daba un tīra vide. Notiek dažādi eksperimenti, radoša darbošanās ar koku un citiem dabas materiāliem.
“Viņiem te viss patīk – griezt mētras, lasīt tējas, brist pa zāli un peldēties dīķī. Ir pilsētas bērni, kuri uzreiz novelk kurpes un visas dienas tā arī staigā basām kājām,”pasmaida Arta.
Mana Jaunpils!
“Man patīk Jaunpils, es šeit labi jūtos. Lepojos ar šo vietu! Te nevalda panīkums, bet rosība. Darbojas gan seniori, gan jaunieši.
Novada dome atbalsta dažādas ieceres. Jau daudzus gadus vietējie ļaudis var saņemt finansējumu projektā “Darām paši”. Nauda nav liela, tomēr atspērienam der. Piemēram, mēs saņēmām atbalstu galda spēļu iegādei, tās lieti noder gan nometnē, gan pulciņos.
Savukārt enerģiskās māsas Zāgmanes “iepūta dzīvību”Bebru ielas sabiedriskajā pirtī. Tagad Silva un Ieva veido īpašu orientēšanās spēli, kurā iekļauj viesošanos pie aktīviem Jaunpils puses ļaudīm. Arī mūsmājas ir šajā kartē. Es priecājos, ka jaunieši atkal grib dzīvot laukos, jo tikai tā lauku vide var atdzīvoties. Mums kaimiņos dzīvo divas ģimenes ar bērniem, arī diezgan daudzi mani klasesbiedri atgriežas Jaunpilī. Šis laikmets nes lielas iespējas tieši tādēļ, ka cilvēki sāk mainīties.”
Uzziņa
Māja ar noslēpumu
Māja, kur dzīvo Arta, Artūrs un Sāra, ir ļoti sena, celta 1843. gadā. Viņas opīša ģimene šeit nokļuva kara laikā, atrada patvērumu bēgļu gaitās. Tolaik te dzīvoja mācītājs, viņš pieņēma bēgļu ģimeni. Pagājušā gadsimta 90. gados Artas mamma atpirka no mācītāja šo saimniecību, vienojoties, ka sirmais vīrs te var dzīvot līdz mūža galam. Tā arī notika.
Kara laiks atbalsojas līdz pat mūsdienām.
Kad Arta pasaka “pirms pāris gadiem izrakām pēdējo vācieti”, tas šķiet kā joks. Taču, izrādās, vectēva māsai nācies kara gados apglabāt mirušu vācu kareivi.
“Vecumā opīša māsa gan vairs neatcerējās, kur ir tā apbedīšanas vieta. Teica: kaut kur pie jāņogu krūma… Mamma uzstāja, ka mirušais cilvēks ir jāatrod, atveda speciālistus, kuri pārapbedī kritušos karavīrus. Ar speciālām ierīcēm, metāla detektoriem viņiem tiešām izdevās atrast vietu, kur bija apglabāts vācu karavīrs.”
