Dabas krāsas – izstāde par dzijas krāsošanu ar augu izcelsmes krāsvielām 1
Latvijas Dabas muzejs pirmoreiz organizē izstādi “Daba krāso”, sniedzot plašu informāciju par latviešu seno prasmi – dzijas krāsošanu ar augas izcelsmes krāsvielām. Ko tur uzzinām?
Der visi
Izstādes idejas autore un koordinatore ir muzeja vecākā botāniķe Janta Meža. Viņa ne vien apkopojusi savākto materiālu, bet arī aktīvi krāsojusi dzijas paraugus, izmantojot dabas piedāvātās krāsvielas.
– Man ir vairākas draudzenes, kuras jau gadiem nodarbojas ar dzijas krāsošanu, izmantojot augu izcelsmes krāsvielas. Redzot viņu austās segas, celaines un arheoloģiskos tautas tērpus, radās liela kāre to visu iemācīties. Vācot informāciju, sapratu, ka varētu sanākt brīnišķīga izstāde, – stāsta Janta Meža, piemetinot, ka Latvijā vēl rokdarbnieces dziju krāsojot tā, kā to darījušas vecmāmuļas. Starp viņām ir Dr. hist. Anete Karlsone, Ilze Paseka no Ķekavas, Baiba Dumpe no Mētrienas, Kristīne Āboliņa no Mežaparka, Dagnijas Pārupe no Rīgas un vēl citas. Janta apgalvo, ka dzijas krāsošanas seno prasmi ar augu izcelsmes krāsvielām vislabāk pārzinot un lietojot audējas. Vērtīgu mantojumu savā grāmatā “Krāsošana ar augu krāsvielām” (Rīga, 1990) atstājusi tautas daiļamata meistare Ilga Madre, kas jau ir mūžībā.
Jebkurš augs der krāsošanai, taču es jau nedrīkstu aicināt – brieniet pļavās un ņemiet, ko gribat, jo daļa augu ir reto un aizsargājamo sarakstā.
– Jebkurš augs der krāsošanai, taču es jau nedrīkstu aicināt – brieniet pļavās un ņemiet, ko gribat, jo daļa augu ir reto un aizsargājamo sarakstā. Tāpēc iepriekš noteikti jānoskaidro, kuri ir aizsargājami un vai tos maz drīkst plūkt. Cilvēkam arī jāzina, no kura dabas materiāla kādu krāsas toni var iegūt.
Ar Latvijā sastopamiem augiem visvieglāk esot tikt pie bēša, gaiši dzeltena un viegli zaļganpelēka toņa, tāpēc tas padošoties pat iesācējiem. Ar šīm krāsvielām visgrūtāk esot iegūt sārtos un zilos toņus, jo Latvijas augos maz šī pigmenta. Nenoturīgākie ir tie, kas iegūti no ogām: mellenēm, aronijām, upenēm. Noturīgākie – zaļie un pelēkie.
Sagatavošanās
Krāsošanai var izmantot svaigus un kaltētus augus, to virszemes daļu, sakni un sakneņus. Svaigs augs dzijai piešķir košāku toni, izkaltēts – gaišāku. Ziedi jāvāc, kad tie ir pilnbriedā vai arī neilgi pēc ziedēšanas. Laksti un auga virszemes daļa jāplūc, kad augs ir pilns ar sulu, plaukumā, nevis pusžuvis, jo tad krāsojot iegūst viskošākos toņus. Var vākt arī vēlāk, bet tad vairs nav tā spilgtuma.
Auga pazemes daļu (sakni vai sakneņus) rok, kad augs sāk gatavoties ziemai.
Lai nokrāsotu 100 g dzijas, nepieciešams apmēram viens kilograms svaigu augu vai 500 gramu kaltētu. Tomēr, krāsojot pēc vienas receptes, rezultāts var sanākt atšķirīgs. To nosaka vairāki faktori: augu koncentrācija ūdenī (jo to vairāk, jo piesātinātāks tonis), izmantotais ūdens (jo tas mīkstāks, jo rezultāts labāks, tāpēc der lietusūdens, dīķa ūdens), kodinātājs (piemēram, dziju krāsojot ar asinssarkano tīmekleni, viskošāko sarkano toni iegūst, izmantojot alaunu), procesa secība (vai dziju kodina pirms krāsošanas vai tās laikā), karsēšanas temperatūra (tai jābūt mērenai un vienmērīgai, jo tad tonis stingrāks un noturīgāks) un, iespējams, arī Mēness fāzes.
– Spriedām, vai krāsošana ir prasme vai māksla?Ja prasme, tad, kaut ko darot, varētu vismaz par 99,99 % paredzēt, kāds būs rezultāts. Ar dabas krāsvielām tikai par aptuveni 60 – 70 % var paredzēt, ko īsti dabūsi. Tāpēc dzijas krāsošana vairāk uzskatāma par mākslu, – spriež izstādes “Daba krāso” idejas autore un koordinatore.
Darba gaita
Senākos laikos kā kodinātāju izmantoja kāpostu sulu, piena sūkalas, jāņogu sulu, vircu, urīnu, rāvu un citus sadzīviskus šķīdumus, kuriem ir izteikta sārmaina vai skāba reakcija. Tagad tos papildina vairāki mūdienīgie – alauns, dzelzs sulfāts, vara sulfāts. Janta Meža izstāsta, ka kodinātājus varot nopirkt firmā “Enola”, kas atrodas Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes 1. stāvā.
– Pati krāsojot pārliecinājos, ka ir diezgan labs efekts, ja dziju pirms krāsošanas diennakti patur ūdenī, kam pievienots kodinātājs, un tikai tad liek katlā ar krāsvielu un karsē.
Krāsošanai vajag tik daudz ūdens, lai šķetere ērti peldētu, nevis būtu sablīvējusies, jo tad dzija var sanākt raiba. Pēc noturēšanas kodinātājā ir jāiegūst krāsviela, kas esot visgrūtākais posms. Augus uz diennakti iemērc vēsā ūdenī. Sakneņus pirms tam sakapā, lakstus un sēnes saspaida, vienīgi ar sūnām nekas nav jādara. Tad augus ar visu ūdeni liek emaljētā katlā (ja izmanto alumīnija katlu, krāsojums var ievērojami izmainīties, jo ar to notiek reakcija !) un karsē. Temperatūru noregulē tā, lai ūdens virstu, nevis vārītos. Augs ir jāapplaucē, nevis jāvāra, jo tad, piemēram, zaļā toņa vietā var iegūt brūno. Tad uzkarsēto ūdeni nokāš – tas vēl vajadzīgs krāsošanas procesā, bet augi vairs ne. Ja ūdeni atdzesē ar visiem augiem, tiem piemītot īpašība visu krāsu paņemt sevī atpakaļ. Šķidrumu nedaudz atdesē. Kamēr tas notiek, izmazgātu dzijas šķeteri iemērc aukstā ūdenī. Ja šķidrumā liek sausu šķeteri, krāsa var ļoti strauji ievilkties, un dzija nokrāsojas nevienmērīgi.
Ir diezgan labs efekts, ja dziju pirms krāsošanas diennakti patur ūdenī, kam pievienots kodinātājs, un tikai tad liek katlā ar krāsvielu un karsē.
Šķeteri ieliek krāsas ūdenī. Lai šķidrums to vienmērīgi apņemtu, ik pa laikam ar koka karoti izcilā. Kad dzija ir iejutusies krāsas šķidruma vidē, pievieno kodinātāju (ja dzija pirms tam nav kodināta). Šķeteri izceļ no katla, ieliek bļodā, bet ūdenim pievieno jau izšķīdinātu kodinātājvielu, piemēram, uz 5 l ņem vienu tējkaroti alauna vai dzelzs sulfāta. Dažkārt kodinātājs ļoti ātri piesaista toni dzijai, citreiz tas notiek lēnām un pakāpeniski. Kodinātājs pastiprina toni, var pabīdīt uz vēso vai silto toņu pusi, kādas nu kuram piemīt īpašības. Interesanti, ka ne ar visiem augiem kodinātāji reaģē vienādi. Piemēram, dzelzs sulfāts ar skābenēm veido tumši zilpelēku toni, bet ar nātrēm vai kaņepēm – tumši zaļus un brūnus toņus.
– Pēc kodinātāja pievienošanas dziju karsē. Ja šķetere ir liela, karsē aptuveni stundu, ja maza, pietiek ar pusstundu. Tad noņem katlu no uguns un vismaz diennakti ļauj atdzist, lai dzija labāk pieņemtu krāsu. Pēc tam šķeteri vairākas reizes skalo remdenā ūdenī, kamēr krāsa nenāk ārā. To dara bez mazgāšanas līdzekļiem. Tad šķeteri izspaida un liek žāvēties.
Ar augu krāsām iegūtie dzijas toņi ir acij mīlīgāki. Tie pāsvarā ir zemes toņos, kurus iespējams ļoti viegli kombinēt, kas ir daudz grūtāk ar dziju, kura krāsota ar ķīmiskām krāsām.
Augi un krāsas
• Lielā strutene. Krāsošanai izmanto svaigus, ziedošus struteņu lakstus. Var iegūt dzeltenīgus un zaļus toņus.
• Silavirsis. Krāsošanai izmanto svaigus vai kaltētus ziedošu augu virszemes dzinumu galotnītes. Var iegūt zaļpelēkus, pelēkus un violetus toņus.
• Parastais pelašķis. Krāsošanai lieto svaigu vai žāvētu augu virszemes daļas. Var iegūt zaļpelēkus un dzeltenus toņus.
• Ziemeļu madara (Jāņu zāle, marana, mārlaka). Dziju un audumu krāsošanai izmanto galvenokārt ziemeļu madaras sakneņus. Ja izmanto auga virszemes daļu, iegūst zaļi dzeltenīgus toņus, ja sakneņus – košus ķieģeļsarkanus toņus.
• Galda biete. Krāsošanai noder viss augs, jo satur pigmentu betacianīnu. Īpaši daudz tā ir saknes daļā, tāpēc košākos toņus var iegūt, novārot sakapātas biešu saknes. Var iegūt krāsu gammu no rozā līdz oranžiem toņiem. Jo augstāka ir ūdens temperatūra krāsojot, jo oranžāks ir tonis, jo vēsāka temperatūra, jo lielāka iespēja iegūt rozā toni.
• Dārza sīpols. Dzijas krāsošanai izmanto sīpolu mizu novārījumu. Dažādu šķirņu sīpolu mizas krāso atšķirīgās tonalitātēs. Var iegūt brūni oranžus un dzeltenus toņus.
• Pupu laksti. Pēc ražas novākšanas pupu lakstus var izmantot dzijas krāsošanai. Tradicionāli izmanto cūku pupas, taču der arī citu sugu un šķirņu pupiņu svaigas vai žāvētas virszemes daļas. Var iegūt pelēcīgi brūnus toņus.
• Tomāti. Visu šķirņu tomātus var izmantot dziju krāsošanai. Šim nolūkam der nolauztās pazarītes, liekās lapas, kā arī pārtikā nederīgie augļi. Tomāts ir zaļo toņu speciālists.
• Melnaugļu aronija. Krāsošanai izmanto augļu sulu. Var iegūt violetus toņus.
• Mellene. Dziju krāsošanai derēs arī pagrabā gadiem aizmirsts melleņu ievārījums. No ogām var iegūt violetus toņus, no lapām – zaļos.
• Dārza vīnkoks (vīnogulājs, vīnogas). Krāsošanai viskošākos toņus iegūst no tumšajām vīnogām. Aktīvākais pigments ir virsmiziņās, tāpēc var lieliski izmantot izspaides – to, kas paliek pāri pēc sulas ieguves. Var iegūt violetus toņus.
• Melnā upene. Krāsošanai ieteicams vākt svaigas lapas, izgriežot liekos zarus pēc ražas novākšanas. Violeto toņu iegūšanai var izmantot ogu izspaides – pārpalikumus pēc sulas ieguves, taču šie toņi ātri izbalo saules gaismā. No lapām var iegūt zaļos toņus.
• Blīvā skābene. Krāsošanai izmanto pavasarī vāktu svaigu augu virszemes daļas vai rudenī ievāktas sēklas, kad tās kļuvušas tumši brūnas un viegli atdalās no auga. Var iegūt pelēkās krāsas vēsos toņus.
• Parastā vībotne. Krāsošanai izmanto visu auga virszemes daļu – gan ziedošu, gan neziedošu. Raksturīga zaļās un dzeltenās krāsas toņu gamma.
• Asinssarkanā tīmeklene (sēne). Krāsošanai izmanto svaigu vai kaltētu sēņu novārījumus. Var iegūt sārtos toņus.
• Briežu ķērpji (baltā sūna). Drīkst ievākt tikai tur, kur šie ķērpji aug bagātīgās audzēs. Krāsošanas šķidrumu gatavo tikai no ķērpjiem vai jauc ar citiem augiem, tā iegūstot spilgtākus toņus. Var iegūt brūnās krāsas toņus.
• Bērzs. Krāsošanai izmanto svaigas vai kaltētas bērzu lapas, retāk – tāsi. Kā dabisku kodinātāju un krāsu toņu pastiprinātāju var izmantot raudzētas bērzu sulas. Var iegūt pārsvarā zaļus un brūnus toņus.
• Asinszāle. Krāsošanai izmanto svaigus vai kaltētus auga lakstus. Var iegūt dzelteni zaļu toņu gammu, arī asinssārto toni.
• Kaņepe. Krāsošanai izmanto svaigus vai žāvētus augus, vai arī nenobriedušu augu galotnes daļu. Var iegūt piesātinātus zaļus toņus, arī tumši zaļu.
• Kanādas zeltgalvīte. Krāsošanai izmanto gan svaigas, gan kaltētas ziedu skaras. Var iegūt ļoti skaistus spilgti dzeltenus toņus.
• Topinambūrs. Vāc auga virszemes daļas, izņemot koksnaino stumbra apakšu. Var iegūt plašu dzeltenu toņu gammu.
• Parastā raudene. Krāsošanai izmanto svaigas vai kaltētas auga virszemes daļas. Var iegūt brūnās krāsas un violeto toni.
• Dzeltenā ilzīte. Krāsošanai izmanto gan pilnīgi izplaukušus, gan nesen pārziedējušus ziedu kurvīšus vai arī visu augu ar saknēm. Var iegūt dzeltenus toņus.
