Dabas dots talants 0
Pagājušo 2016. var dēvēt par dzejas gadu – atšķirībā no 2015., kad oriģinālliteratūrā dominēja proza. Tādēļ priecē, ka gada nogalē tika laista klajā vēl viena dzejas grāmata – Jāņa Tomaša (1984) debijas krājums “Melnie darba cimdi”, kas piepulcējas Ingas Pizānes debijai grāmatas formā. Jāņa Tomaša krājuma kontekstā gribas akcentēt, ka vēl arvien turpinās vairākus gadus novērota tendence, proti – lielākoties debitē autori ar dzīves pieredzi, kas ir vērtējams tikai ar plusa zīmi, jo teksti ir kā maize, kas izcepta no labi raudzētas mīklas.
Dzejnieka tekstu redaktors Aivars Eipurs, runājot par debitanta rokrakstu, akcentē autora tīrradnību – proti, norādot, ka šeit būs darīšana ar dabas dotu talantu, nevis iegūtu kādā no jauno autoru kaltuvēm, piemēram, jauniešu literārajā seminārā “Aicinājums” vai “Literārajā Akadēmijā”.
Jānis Tomašs šobrīd ir rīdzinieks, sportisks intelektuālis un sava ceļa gājējs, nevis masu kultūras tendenču piekritējs. Viņa pamatdarbs ir saistīts ar Rīgas pašvaldības policiju, taču bērnība pagājusi Vecpiebalgā un pie vecmāmiņas Latgalē. Jaunais dzejnieks paspējis savus tekstus atrādīt arī dažādos dzejas lasījumos, kā arī publicējies kultūras un patstāvīgas domas portālā “Satori”, laikraksta “Diena” pielikumā “KDi”, kā arī “Kultūrzīmēs”. Iespējams, viņa personība, uzskati un dzīves pieredze ir par iemeslu savdabam dzejas skanējumam un īpašam, uzreiz pamanāmi atšķirīgam dzejnieka rokrakstam. Tā ir sociāli asa dzeja, vairāk maskulīna, nevis vīrišķīga, jo dzejnieka uzmanības centrā ir mūsdienu vīrieša ligas, tādas kā alkoholisms, dusmas, utt., un šīs stiprā dzimuma tendences it nemaz nevar saukt par vīrišķīgām, drīzāk vīrišķību postošām: “plūst spirta upe / un aizskalo veselas ģimenes [..] kurš izvilks no pudeles zemūdens pasaules manu draugu”. (5. lpp.) Kā aktuālu problēmu autors skar vīrieša un darba attiecības, citiem vārdiem, neadekvāti zemu atalgots darbs ir kā bezjēdzīga cīņa ar vējdzirnavām, kas vīrieti dzen izmisumā, salauž un pat degradē, un melnie darba cimdi ir kā metafora mūsdienu maskulīnajai pasaules un dzīves uztverei.
Ja jārunā par sajūtām, kādas apņem, lasot Jāņa Tomaša dzeju, pirmais, kas “lien ārā” no teksta rindām, ir aizkadrs – priekšplānā izvirzās nevis liriskais varonis, bet paša autora vīrišķība, spēks, loģiskā domāšana un precīzi atrastie kodi. Dzejā tvertais vidējais Latvijas vīrietis ir noguris no sociālajām nebūšanām, darba, atstumtības. Un, šīs noskaņas radot, autoram nebūt nav jāsaspringst ar “trīsstāvīgo” vārdu lietojumu. Visu cieņu dzejniekam – Jānis Tomašs pierāda, ka vārdu izteiksmei nav jābūt brutālai, nav jālieto slengs, lai radītu un rādītu ikdienības rūgto garšu.
Oriģinālu skanējumu krājumā iegūst dažu ķermeņa detaļu poētika. Piemēram, pirkstu jutīgums ir ekvivalents vīrišķai tiecībai pretī sievietes ķermenim: “apvīt un caurvīt tevi / caurvīt un apvīt / pienaglot pirkstus pie tevis”. (16. lpp.) Savukārt sievietes lūpas iezīmē vīrieša iekāri: “tavas lūpas ir sirēnas un reizē STOP signāls” (15. lpp.), bet āda (kas, starp citu, šobrīd ir dažādās variācijās apspēlēts tēls topošo un jauno dzejnieku vidū) ir saistāma ne vien ar ķermenisko jutīgumu, bet arī ar dvēselisko jūtīgumu: “es nodarbojos ar zemādas izrakumiem/ īsāk sakot meklēju dusmas / savus vienīgos derīgos izrakteņus”. (9. lpp.)
Jāņa Tomaša dzejas raksturojumu grāmatas priekšvārdā trāpīgi formulējis Aivars Eipurs: “Krājumā “Melnie darba cimdi” kopā sader izsmalcinātais ar vienkāršo, veidojot svaigu un neparastu stilu”. Atliek vien akceptēt un piekrist redaktora viedoklim. Vienīgā iebilde jaunajam autoram ir par dažu vārdu neprecīzo lietojumu (likās, nācās – labi, lai dzejā šāda vārdforma būtu, taču laicīgi (laikus), citādāk (citādi) nebūtu vēlams lietot). Jā, protams, dzeja ir žanrs, kurā var atļauties arī “nepareizības”, taču ir dažas valodas skanējuma nianses, kas liecina nevis par īpašo poētismu, bet gan par nezināšanu.
2016. gads latviešu dzejā noslēdzās ar nudien spēcīga jauna talanta pieteikumu! Jāņa Tomaša debijas grāmata “Melnie darba cimdi” mudināt mudina gaidīt nākamo dzejnieka krājumu, kas būs daudz noteicošāks par pirmo, jo otrais krājums vēl skaidrāk iezīmēs Jāņa Tomaša radošā rokraksta aprises, un tieši otrā grāmata apliecinās vai noraidīs debijas krājumā sastapto neparastā stila veiksmes stāstu.
