Dabas brīnumi galerijā “Istaba” 0
Galerijā “Istaba” līdz 21. februārim skatāma Ingas Brīniņas personālizstāde “Meža meita”. Māksliniece mums parāda savus “dabas brīnumus” un atraisa fantāziju – dzīvnieku pēdu nospiedumi un mizu faktūras, skudru ceļš vai purva akacis – ir tikai daži no pieskārieniem “dabas brīnumam”.
Pēc 30 gadu lauku dzīves šī ir mākslinieces pirmā mākslinieciskā atgriešanās Rīgā. “Izstāde apliecina mākslinieces vadmotīvu mākslā – skatīties un ieraudzīt, sajust dabas pulsu un dalīties pieredzētajā,” akcentē galerijas “Istaba” vadītāja Linda Lūse. Mākslinieces iecienītākais tonis ir sūnu, lapu un dūņu zaļais. Tā ir krāsa, kas dominē viņas darbos jau ilgāku laiku, liekot nojaust par mākslinieces īpašajām attiecībām ar dabu. Izstādē ir apskatāmas gan tekstilijas, gan apgleznoti porcelāna šķīvji. Māksliniece spēcīgi un vienlaikus jūtīgi uzrunājot skatītāju, tuvina to dabas noslēpumiem un mistērijām.
Jau 30 gadus Inga Brīniņa dzīvo vectēva celtajos “Ojāros” Pūrē, un tāpēc ir saprotami, ka lielākais iedvesmas avots mākslinieces darbu tapšanā ir daba visapkārt. “Egles, bērzi, atspīdumi ūdeņos, sūnu un mizu faktūras, tāpēc dažkārt arī jūtos kā meža meita. Joprojām saistošas ir atstātās pēdas un nospiedumi, kas atrod vietu keramikas šķīvjos. Studijās dodos ar eļļas krāsām un molbertu, vēlāk darbnīcā tās pārtop gobelēnos un gleznu batikās,” teic māksliniece.
Kā pati mākslinieces saka: “Zaļš jau nav tikai krāsa. Zaļi dzīvot varētu nozīmēt būt draugos ar dabu un justies kā tās sastāvdaļai.” Jau no bērnības mīļākā spēlēšanās vieta māksliniecei bija meža mala, kā magnēts pievilka dažādi atspīdumi ūdeņos. Mežmalā var priecāties par dabas arhitektūru, iedziļinoties struktūrās, rodas idejas. To visu darot – zīmējot un skicējot, viņa vienkārši jūtas labi. Kādā brīdī kļūst skaidrs, kādā materiālā un tehnikā kāds lielāks darbs taps. “Ir bijuši dažādi periodi – baltais, brūnais, bet tagad, skaties, kur gribi, visur tikai zaļš,” tā savu daiļradi pavisam īsi raksturo māksliniece un piebilst, “skaistums uzrunā mūs visus, māksliniekam ir tā privilēģija to attēlot krāsās un faktūrās. Manos darbos jau ilgāku laiku dominē zaļā krāsa. Tas varētu nozīmēt būt draugos ar dabu. Radošajā procesā ir sajūta, ka nokļūsti tai tuvāk un saņem daļu dabas enerģijas. Lai attēlotu zaļu lapu, uz brīdi pašai par tādu jākļūst.”
Joprojām saistošas māksliniecei ir atstātās pēdas un nospiedumi viņas darbos. Tur veidojas ne tikai interesantas faktūras, bet arī iztēli rosinoši stāsti.
Māksliniece kopš 1978. gada piedalījusies vairāk nekā 60 izstādes, tajā skaitā sarīkojusi vairākas personālizstādes.
