Dabas aizsardzība. Cik platību īsti tiek sargāts? 0
Kas ir dabas aizsardzība? Mednieku izpratnē, visticamāk, kaut kas absolūti teorētisks, agresīvs un ierobežojošs. Diemžēl laika gaitā mednieki no pašiem pirmajiem dabas aizsardzības pamatlicējiem un pionieriem pēkšņi kļuvuši par dabas lielākajiem ienaidniekiem. Vai tā ir speciāli veidota politika, vai radīts tēls, kas konkrētām organizācijām ir izdevīgs, grūti sacīt, bet gribētos gan pieminēt, ka pasaulē dabas aizsardzības kustības aizsācēji, nacionālo parku veidotāji, dabas vērtību glabātāji ir bijuši tieši mednieki, kam rūpēja tas, lai dabas daudzveidība tiktu saglabāta arī nākamajām paaudzēm.
Daudzviet tieši medībām veidoti biotopi vēlāk pārtapuši par īpaši aizsargājamām teritorijām ar milzīgu bioloģisko daudzveidību. Tāds piemērs ir Kaņiera ezers, kas tika veidots kā ūdenstilpe tieši ūdensputnu medībām, bet viss beidzās ar to, ka pašlaik šajās platībās medības ir vispār aizliegtas. Nav atļautas pat invazīvo sugu dzīvnieku medības, kas ir totāls vājprāts un paradokss.
Diemžēl bieži sanāk tā, ka Eiropas Savienības prasības un uzstādījumi tiek traktēti pārspīlēti un nepareizi, nodrošinot dabas aizsardzības organizācijām lieliskus argumentus, lai ierobežotu medības vai saimniecisko darbību, izmantojot to, ka ne jau visi izprot un zina, ko paģēr Brisele.
Viens no skaļākajiem piemēriem ir Natura 2000 platības. Kā skaidro Eiropas Komisija, Natura 2000 nav striktu rezervātu sistēma, kas nepieļauj nekādas cilvēku aktivitātes. Dabas aizsardzības un ilgtspējīgas izmantošanas iespējas Natura 2000 platībās ir daudz plašākas, nekā ierasts, lielākoties koncentrējot uzmanību uz cilvēkiem, kas strādā dabā un ar dabu, nevis pret to. Tādēļ arī uzstādījums nav aizliegt saimniecisko darbību, bet nodrošināt, ka tā ir ilgtspējīga gan ekoloģiskā, gan ekonomiskā nozīmē!
Tāpat arī Dabas aizsardzības pārvaldes mājaslapā sacīts: “Zemes īpašuma iekļaušana Natura 2000 teritorijā nenozīmē, ka tur vairs neko nedrīkst darīt. Tomēr aizsargājamās dabas teritorijās saimnieciskā darbība ir vairāk vai mazāk ierobežota atkarībā no teritorijas izveidošanas mērķa. Piemēram, purvā, kam noteikts dabas lieguma režīms purva ekosistēmas aizsardzībai, nedrīkst iegūt kūdru, bet drīkst ogot, medīt, ierīkot dabas takas, vērot putnus. Daudzos dabas liegumos saimniekošanu var turpināt kā līdz šim – kopt tīrumus, pļaut pļavas, ganīt lopus, saudzīgi saimniekot mežā.”
Par spīti tam, bieži vien medību pretinieki skaļi uzstāj, ka Natura 2000 platībās medības būtu aizliedzamas, ka to pieprasa Eiropa. Tie ir totāli meli un savdabīga prasību interpretācija.
Lai gan varam runāt par dažādiem medību ierobežojumiem, lai nodrošinātu Natura 2000 platību izveidošanas mērķu sasniegšanu, tomēr tas nav arguments, lai medības aizliegtu vispār.
Ja ieklausās dabas aizsardzības ekspertos, nereti rodas iespaids, ka Latvijā viss iet uz galu – mežus cērt, kūdru rok, dzīvniekus un putnus medī. Tomēr principā situācija nemaz nav tik slikta. Latvijā pašlaik izveidoti četri dabas rezervāti, četri nacionālie parki, deviņi aizsargājamo ainavu apvidi, 42 dabas parki, 261 dabas liegums, septiņas aizsargājamas jūras teritorijas, viens biosfēras rezervāts, 355 dabas pieminekļi, kā arī ievērojams skaits mikroliegumu – kopā 689.
Mīts par mītu
Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektors Juris Jātnieks pagājušajā gadā meža nozares konferencē stāstīja – tas, ka Latvija ir zaļākā valsts, ir mīts – un uzsvaru lika uz to, ka aizsargājamo dabas teritoriju esot pārāk maz. Savā prezentācijā Juris Jātnieks norādīja, ka Latvijā ir 689 īpaši aizsargājamās dabas teritorijas, no kurām 333 iekļautas Natura 2000, aizņemot 11,5% no Latvijas sauszemes teritorijas.
Salīdzināšanai – Igaunijā tie esot 17%, Slovākijā – 33%. Latvijas rādītājs esot trešais zemākais Eiropas Savienībā. Tomēr meža nozares eksperti norāda, ka šīs platības esot daudz plašākas, jo daudzviet īpašniekiem tiekot uzlikti dažādi zemes un mežu apsaimniekošanas ierobežojumi un aizliegumi, bet konkrētajām platībām netiek piešķirts nekāds aizsardzības statuss, tādējādi šīs platības it kā karājas gaisā.
Eksperti lēš, ka kopumā tie varētu būt ap 20% vai pat vairāk. Visvairāk pārsteidz Jura Jātnieka uzstādījums.
Savā prezentācijā viņš uzsver: “Dabas vērtības strauji sarūk, un to saglabāšana ir pieaugoša tendence pasaules attīstītākajās valstīs, tāpēc ir pēdējais laiks izbeigt pretnostatīt dabas saglabāšanu ekonomiskajai attīstībai.”
Tas ir ļoti interesants valsts ierēdņa viedoklis, kas principā ir pretrunā 2014.–2020. gada Nacionālajam attīstības plānam, kas paredz trīs galvenās prioritātes – tautas saimniecības izaugsmi, cilvēka drošumspēju un izaugsmei atbilstošas teritorijas. Savukārt plāna vadmotīvs ir skaidrs un saprotams – ekonomiskais izrāviens. Plānā uzsvērts, ka visas trīs prioritātes viena otru atbalsta un ir īstenojamas savstarpējā sasaistē.
Principā tas nozīmē to, ka dabas aizsardzībai un ekonomiskajām interesēm būtu jāiet roku rokā, nevis atrauti vienai no otras. Un tur arī slēpjas šī stāsta absurds.
Nav iespējams panākt zemes un meža īpašnieku, mednieku, lauksaimnieku iesaistīšanos un interesi dabas aizsardzībā, ja šis jēdziens asociējas tikai ar ierobežojumiem, zaudējumiem un aizliegumiem.
Ja kāda putna ligzda ir iemesls tam, ka zemes īpašnieks vairs nevar veikt kādu saimniecisko darbību, tādā veidā iedzīvojoties finansiālos zaudējumos, nereāli cerēt, ka tiks intensīvi ziņots par šīm ligzdām. Perfektā pasaulē zemes vai meža īpašniekiem vajadzētu gribēt ziņot par dabas vērtībām, nevis censties tās slēpt.
Latvijā pašlaik izveidoti:
• četri dabas rezervāti – 25 108 ha,
• četri nacionālie parki – 209 600 ha,
• deviņi aizsargājamo ainavu apvidi – 161 361 ha,• 42 dabas parki – 195 616 ha,• 261 dabas liegums – 223 920 ha,
• septiņas aizsargājamas jūras teritorijas – 1 170 868 ha,
• viens biosfēras rezervāts – 474 350 ha,• 355 dabas pieminekļi – 5274 ha,• 689 mikroliegumi – 984 ha (tikai Natura 2000).
Pateicība
Pateicoties mednieku organizācijām un pašvaldībai, Augstrozes dabas liegumā tika saglabātas zosu medību iespējas.2018. gads MMSK Dikļi, MMSK Daugulieši un MB Augstroze atnesa nepatīkamu pārsteigumu. Dabas liegumam Augstroze tika izstrādāts jauns dabas aizsardzības plāns (DAP). Šo darbu vadīja Sandra Ikauniece. Plāns saturēja virkni nepamatotu aizliegumu, kas būtu būtiski ierobežojuši mednieku tiesības apsaimniekot savas medību platības.
Tā kā mednieki nebija uzaicināti piedalīties DAP izstrādes darba grupā, mums nācās lūgt palīdzību Latvijas valsts mežu, Kocēnu un Limbažu novadu pašvaldību pārstāvjiem (Guntai Krastiņai, Atim Antonam, Sandrai Romeiko). Tāpat mūs konsultēja Haralds Barviks un Linda Dombrovska no LATMA, Jānis Baumanis un Jānis Zālītis no LMS un daudzi citi, kas neliedza savu padomu un zināšanas.
Liels paldies jums visiem par atbalstu mūsu medniekiem!
Diemžēl Ikaunieces kundze neieklausījās mūsu viedoklī, un mednieku ierosinātās izmaiņas faktiski netika ņemtas vērā.Dikļu, Dauguļu un Augstrozes klubu mednieki izsaka pateicību Kocēnu un Limbažu novadu domju deputātiem, kas ieklausījās vietējo iedzīvotāju viedoklī un neapstiprināja DAP. Tikai tad plāna izstrādātāji saprata, ka nedrīkst ignorēt iedzīvotāju pausto viedokli un neieklausīties mednieku pretenzijās, un sāka meklēt kompromisus. Rezultātā DAP tika sastādīts un pieņemts tādā redakcijā, kas saglabā cilvēku un dabas aizsardzības interešu līdzsvaru. Paldies Kocēnu un Limbažu novadu iedzīvotājiem, kas nebija vienaldzīgi un aktīvi iestājās par savām tiesībām atpūsties, ogot un medīt purva teritorijā.
