Saprast, ko vajag augsnei! Tad daba zinās pateikt paldies 2
Gatis Ozols, zemnieku saimniecības “Nodegi” saimnieks
Pēc zemkopības ministra Kaspara Gerharda nesenā paziņojuma, ka Latvijas lauksaimnieki augsnes kaļķošanu veic nepietiekami, un pēc nesen Baltijas valstu un Polijas lauksaimniecības ministru parakstītā aicinājuma Eiropas Komisijai augsnes kaļķošanu iekļaut KLP vides un klimata pasākumos kā piemērotu praksi klimata un vides ekoshēmās un vides, klimata un citās pārvaldības saistībās, man radās vairāki secinājumi un pārdomas. Beidzot kāds no Zemkopības ministrijas (ZM) ir ieraudzījis sekas tam, pie kā noved līdzšinējā saimniekošana. Par cēloņiem aizvien neviens nerunā. Kāpēc? Vai ZM tos neredz?
Pirmām kārtām, ir pilnīgi skaidrs, ka subsīdijas lielākas nekļūs. Līdz šim to kāpums vienam mērķim nāca, sadevies roku rokā ar kritumu citam mērķim, tādējādi kopējais atbalsts nemainījās.
Augsne kļūst aizvien skābāka
Otrām kārtām, augsne Latvijā ir jākaļķo, tā ir skāba lielās platībās, un ministrijā kādam to kāds ir pateicis. Tas nav izdomājums, un, lai par to pārliecinātos, nevajag pat veikt augsnes analīzes. Augsnes tā sauktās intensīvās graudaudzēšanas gadījumā lielākajā daļā neizbēgami kļūst un kļūs skābas. Matemātika ir vienkārša: jo vairāk minerālmēslu, jo skābāka augsne, kā arī – jo vienveidīgāka augu seka, kā tas ir pārsvarā gadījumu tāpēc, ka graudaugi jau daudziem ir kļuvuši par monokultūru, jo augsne kļūst mazāk auglīga. Vissvarīgākais – jo vairāk augsni apsmidzina, jo tā vairāk ir mirusi.
Latvijā cilvēki esot ceturtajā vietā pēc glifosātu atlieku daudzuma organismā. Vai nevaram būt lepni? Mēs vismaz paši neapaugsim ar nezālēm! Bet kāpēc mums nebūt pirmajiem, pa vakariem varētu iedzert raundapa tējiņu? Būtu smieklīgi, ja nebūtu stulbi. Lauksaimnieku pašu domāšana vai vairāk nedomāšana ir novedusi pie tā, ka augsnes stāvokli regulāri dara aizvien sliktāku.
Kāpēc tad lauksaimnieki augsni nekaļķo?
Atļāvos iedziļināties šajā saimniekošanas modelī, tāpēc varu paskaidrot – to vienkārši nevar atļauties. Iekļaujot kaļķošanas pozīciju ražošanas izmaksās, peļņa ir apšaubāma pat teorētiski. Piekrītu, lauku malās pēdējā laikā ir redzams kaļķojamais materiāls, tomēr parasti kaļķo laukus, kas vairs nespēj ražot. Protams, ir labi, ka kāds, uztraucoties par vidi, mēģina izdiņģēt papildu finansējumu augsnes kaļķošanai un tas notiek starpvalstu līmenī. Bet tas jau būtībā neko nemainīs, ja nemainās izpratne par katras darbības sekām uz augsni un apkārtējo vidi.
Vai ar rekordražu būtu jālielās?
Pavisam nesen lielījāmies ar Latvijas šāgada graudu rekordražu. Mums, iespējams, ir rekordraža, un tikpat iespējams, ka tā ir viena no pēdējām, bet kāda no tās jēga? Un atkal ir jānosauc cena, kuru mēs visi par šo rekordražu maksājam. Lauksaimniecība mūsdienās ir milzīga uz subsīdijām balstīta nozare. Pievienotā vērtība nozarē ir maza tāpēc, ka lielus naudas ieguldījumus veicam galvenokārt no citām valstīm ievestajos apgrozāmajos līdzekļos, tostarp minerālmēslos, sēklās, augu aizsardzības līdzekļos, degvielā, smērvielās, tehnikā, rezerves daļās, finanšu līdzekļos un pat tehnoloģijās un konsultācijās.
Iepriekš nosauktie apgrozāmie līdzekļi var veidot pat 100% no ražošanas izmaksām. Latvijas augsne kļūst skāba un mazauglīga ar nesadalījušās indes un ķīmijas paliekām. Un šeit vēlos pievērst uzmanību – jo skābāka un neauglīgāka augsne, jo tā ir ar mazāku saistītspēju un ar lielāku iespēju visam izskaloties – tātad ar lielāku iespēju piesārņot vidi.
Baltijas jūra esot viena no piesārņotākajām jūrām pasaulē, arī mūsu cilvēki ir ļoti piesārņoti. Vai neskan lepni – mēs dzīvojam pie vispiesārņotākās jūras pasaulē.* Jūrmalniekus un citus pie jūras dzīvojošos ir par ko apskaust.
Jātiek vaļā no tuvredzīgās domāšanas
Es nezinu, kam jānotiek, lai mēs beidzot ieraudzītu piesārņotās vides saistību ar visām modernajām un grūti izskaidrojamām slimībām. Un vidi piesārņo ne tikai lauksaimniecība! Piesārņojuma iemesls ir arī cilvēku tuvredzīgā domāšana. Skriešana pēc kaut kādiem šodienas labumiem, nerēķinoties ne ar ko. Mums vajag ņemt, ņemt, ņemt. Tā ir dzīvošana uz nākotnes rēķina. Un nav runas par to, ka lauksaimniecībā ir mazas subsīdijas vai ministrijas ieceres neapmierina. Vienkārši nav izpratnes par tām likumsakarībām, kas mūs tieši ietekmē.
Ko mainīs augsnes kaļķošana? Sabiedrībai neko labu tā nedos, jo saimnieki uz kādu laiku varēs paildzināt līdzšinējo neprātīgo saimniekošanu. Es ticu, ka gudrie prāti šajā jomā zina risinājumus, tik nesaprotu, kāpēc viņi klusē? Vai viņi paši netic atšķirīgam no iepriekš raksturotā saimniekošanas modelim? Varu pateikt priekšā – daba ir jāuztver kā dzīva! Ir iespējama citāda saimniekošana – dabai un videi draudzīgāka!
Piekrītu, darbojoties ar šo modeli, ražas ir mazākas, bet jēga no šādas saimniekošanas ir daudz lielāka. Un vissvarīgāk – zinot, ka pārtikas Eiropā pietiek, mūsu tuvredzīgā saimniekošana ar mērķi ražot vairāk, upurējot vidi, ir nevajadzīga.
Manā saimniecībā šādas skābas, neauglīgas, pēc sastāva smagas zemes bija mantojums no kolhozu laikiem. Patlaban tās jau ir zemes ar labiem auglības rādītājiem un ar skābumu normas robežās. Tas ir sasniegts, saimniekojot un domājot atšķirīgi no tā, kas ir vispārpieņemts lielākajā daļā Latvijas saimniecību. Ja kāds pēkšņi atļautu bioloģiskajās saimniecībās kaisīt minerālmēslus, es tam nevarētu atrast nekādu loģisku pamatojumu. Dzīvā un auglīgā augsnē nekā netrūkst. Iekopt augsni līdz tādam līmenim gan nav viegli, tas prasa gadus. Dzīvība zemē atgriežas lēnām, bet, kad tā tur ir, tā zinās, kā pateikt paldies.
Es augsni uztveru kā dzīvu organismu, rūpējos un baroju to. Un dzīvs organisms dabiskos apstākļos spēj pārciest gan sausuma, gan arī slapjuma periodus. Tam nav vajadzīgi minerālmēslu un ķīmiju vitamīni.
Augsnes dzīvajā organismā izveidojusies sistēma ir pašpietiekama, un rūpēties par to ir vienkārši, ja saprot, ko tai vajag. Dodot tev tiks atdots! Tas ir tik vienkārši! Tas ir mans saimniekošanas noslēpums.
Tas darbojas tik pārliecinoši, ka apgāž pat daudzus praksē vispārzināmus pieņēmumus. Tas darbojas ne tikai lauksaimniecības zemēs, tas darbojas dabā un manas saimniecības 2000 hektāros. Bet sākas jau viss ar domāšanu un izpratni.
Es negatavojos nevienu pierunāt, ko darīt atšķirīgi no tā, kā darīts agrāk. Kam labi bija kā līdz šim, lai tā arī turpina, tomēr sabiedrībai ir jāsaprot šīs darbības jēga un sekas.
Un ZM būtu jāpaskaidro, kāpēc vajag naudu kaļķošanai, ja šāda nepieciešamība ir tikai nesaprātīgās saimniekošanas sekas. Vai ir loģiski atbalstīt ar sabiedrības naudu neprātīgas rīcības sekas? Varbūt labāk atbalstīt videi draudzīgāku saimniekošanu? Mūsu visu dabu. Risinājumi jau ir, bet jāsāk ar pirmo soli. Un pirmais solis ir apzināšanās.
* https://www.diena.lv/raksts/pasaule/cits/audits-baltijas-jura-viena-no-piesarnotakajam-pasaule-ek-jaklust-stingrakai-14136992″.
