Franks Gordons: Jāņi – dārgums un etniskas identitātes apliecinājums 6
Daudzas tautas pamatoti varētu apskaust latviešus, kuriem ir Līgo, ir Jāņi, ir unikāli etniski vasaras saulgriežu svētki, kur cildina dabu, darba tikumu, saticību, auglību, mīlu (papardes zieds), kur ne jau šņabi, bet alutiņu – Jāņu miestiņu – un sieru liek goda vietā uz klāta galda, kur puiši lēkā pāri ugunskuram, meiču skatienu pavadīti.
Par to jādomā tieši tagad, kad Vakareiropā – no Parīzes līdz Briselei, no Londonas līdz Berlīnei – islāma vārdā uzspridzinās džihādisti, raujot sev līdzi nāvē pēc iespējas vairāk “neticīgo” un “krustnešu”, kad tai pašā islāma pasaulē sunnīti slepkavo šiītus un šiīti sunnītus kā “atkritējus” no “vienīgi pareizās” mācības vai kādas Korāna sūras interpretācijas, kad “kalifāta” kaujinieki, cenzdamies nokļūt paradīzē, dodas nāvē un nolemj nāvei tos, kurus, viņuprāt, gaida elle. Kāda paradīze, kāda elle, velns parauj? Šie viduslaicīgie murgi plosa ne tikai Eiropu, bet arī islāma lieltelpu, kā to redzam Sīrija, Irākā, Jemenā, Pakistānā…
Jo skumjāk kļūst ap sirdi, kad vērotājam atklājas, ka blakus šai nāvei, šim ārprāta naidam, tiem pašiem austrumniekiem ir brīnišķīgi, gaiši labestības, sirsnības, viesmīlības svētki – “Nowruz” – 21. martā, kad sākas astronomiskais pavasaris un daudzām tautām jaunais gads. Bez naida un lāstiem, bez elles un paradīzes, ģimenes vai draugu lokā, ciemos nākot cits pie cita, ziedu skauti, baudot gardumus. Šo, piedodiet, lūdzu, īsti pagānisko svētku izcelsme tāpat kā Līgo meklējama ļoti senā pagātnē, vismaz pirms kādiem 3000 gadiem, bronzas laikmetā…
“Nowruz” līksmi svin Irānā, kur meklējami šo svētku pirmavoti, Afganistānā, Azerbaidžānā, kristīgajā (!) Gruzijā, Centrālāzijas pēcpadomju jaunvalstīs, Irākas un Sīrijas kurdu novados, Turcijā un Albānijā.
Piecpadsmit minūšu attālumā no manām mājām Telavivas dienvidos, divu ielu krustojumā ir liels puķu veikals. Īpašnieks – mans tautietis. Apkārtnē mīt ne mazums Jafas arābu – gan islāmticīgie, gan kristieši. Veikala īpašnieks izkar plāksni ar kārtējo svētku nosaukumu – 8. marts, Valentīndiena, Mātes diena – un 21. martā ik gadu lieliem arābu burtiem “Nowruz”. Un pircēju netrūkst, kaut gan tie skaitās “pagānu” svētki.
Jo tajos plaukst daba un prieks tāpat kā Jāņos, kas latviešiem visā pasaulē – no Vietalvas līdz Vankūverai un no Balviem līdz Birmingemai – ir dārgums un etniskas identitātes apliecinājums.
