Lietuvieši nostiprinās Kurzemes krastā 14
Ik pa brīdim uzvirmo neapmierinātība, ka lietuvieši iekāro mūsu valsts teritoriju, īpaši novados, kas tuvāk jūrai. Taču Eiropas Savienības likumdošana nevienam ES pilsonim neliedz kādā dalībvalstī iegādāties īpašumu, turklāt paši vien tos viņiem esam pārdevuši, un šoseju malas joprojām izraibina uzraksti “For sale”.
Divvirzienu kustība
Abpus robežai dzīvojošie migrē arī, lai apciemotu radiniekus un sakoptu aizgājēju kapa vietas: gadsimtu ritumā nāburgi precējušies krustu šķērsu. Tāpat vilina biznesa, iepirkšanās un atpūtas iespējas. Lietuvieši augstu vērtē Kurzemes pludmales: uz teju 2,9 miljoniem Lietuvas iedzīvotāju ir tikai aptuveni 40 kilometru jūrmalas. Ja sezonas laikā Palangā cilvēki spiežas kā siļķes mucā, kāpēc gan nedoties pārdesmit kilometru tālāk?
Pretējā virzienā kursē mūsu tautieši. Daudziem vēl atmiņā padomju varas norieta periods, kad mūsu veikalu plauktos vējš svilpoja un šoseju uz kaimiņzemi sauca par dzīvības ceļu.
Rucavas novada Palaipes (ciems Kurzemes galējos dienvidrietumos) iedzīvotāji uz Lietuvu dodas regulāri: līdz leišu robežai tikai viens kilometrs. Tur var nodot depozītā tukšās plastmasas pudeles, izdevīgi iepirkties lielveikalos “Akropolis” un “Lidl” un mājupceļā pamieloties iecienītajā krogā “Jozis”. Aizbrauciet uz Kretingu, paskatieties, kā cilvēki dzīvo mazpilsētiņā! Kafejnīciņas, izklaides no vienas vietas, privātmāju verandās tirgo kūpinātas zivis. Dienvidu virzienā vērts stūrēt arī, lai parādītu bērniem krāšņo Jūras un Dzintara muzeju, delfināriju. Lina izstrādājumu klāsts pie viņiem ir apskaužams, kaimiņzemes labumus uzskaita leišmalē dzīvojošie.
Papes magnēts
Iebraucot Latvijā, automašīnas ar citu valstu, galvenokārt Lietuvas numurzīmēm, parasti veic kreiso pagriezienu un dodas virzienā uz Papes ezeru un dabas parku. Pēc desmit, divpadsmit kilometriem ir atpūtas bāzes, kempingi, viesu nami. Pludmales kafejnīcas “Amber Wind” īpašniece Dina Alberta smej, ka grantētais putekļainais ceļš kā filtrs atsijā izlepušus tūristus no skarbās piejūras vides cienītājiem. Lietuvieši esot viņas mīļākie klienti: bez tiem biznesiņš nemaz nevarētu pastāvēt.
Galvenajā pieturvietā “Dzintarvēji” jeb Fišerejā, kas 1939. gadā tapusi zivju pieņemšanai un pārstrādei, vasaras sezonā darbojas Tūrisma informācijas punkts, laivu, katamarāna un velosipēdu noma, ko piedāvā Rucavas novada Lauku attīstības biedrība.
Braucot uz atpūtas bāzi “Pas Antana”, aiz muguras un pretī tikai velosipēdi un automašīnas ar LT numurzīmēm. Būtu vēl vairāk, ja ne putekļainais ceļa segums.
Zuļe un Antans Eiduki stāsta, ka “krievu laikos” šeit darbojusies Šauļu autobusu parka atpūtas bāze. Antans sākumā vadājis atpūtniekus, vēlāk strādājis par komandantu. Kad uzņēmums vairs nespējis bāzi uzturēt, to privatizējis un abi pārcēlušies uz pastāvīgu dzīvi. Pēc precēm un medicīnas pakalpojumiem dzīvesbiedri dodas uz dzimteni: gan lētāk, gan vieglāk savu vajadzību izklāstīt. Divās mājās ir četrdesmit gultasvietu, sanitārais mezgls, duša un virtuve – atsevišķā ēkā. Kolektīvai lietošanai. Latvijas pilsonim Antanam ir licence zvejošanai, zivis uz vietas nokūpināmas. Kā magnēts lietuviešus piesaista demokrātiskās cenas, pagalma iekārtojums viņu nacionālajā stilā, iespēja kontaktēties dzimtajā valodā. Vietu iecienījuši vidējās paaudzes cilvēki, kam svarīgs miers un aptuveni 300 m attālais jūras krasts. Jauniešiem esot vajadzīgas pramugas (izklaides – no lietuviešu val.).
Arī tālāk vīd kempingi un viesu nami. Gan lepnāki, gan pieticīgāki. Pagalmos cilvēku un mašīnu kā biezs.
Ļuda un Jonas Rapalis no Kauņas šeit pirms gadiem četrdesmit iegādājušies piekrastes zvejnieka saimniecību, kā paši atzīst, apejot likumu – nokārtojot mantojuma līgumu. Pie mājām “Agatniekiem”, kur lietuviešu ģimene mīt no aprīļa līdz novembrim, uzraksts lietuviski brīdina, ka privātā teritorijā iebraukšana aizliegta. Mastā plīvo Latvijas un Lietuvas senais karogs. Lietuvas pilsonis Jonas uzsver, ka šis, ar dižkungu Vītautu zirga mugurā, ir viņu zemes īstais karogs. “Runāšu ar jums tikai latviski: kādos ratos sēdu, tādu dziesmu dziedu. Mazmeitai Barbarai Onai iesaku mācīties arī ķīniešu valodu: nākotne pieder cilvēkiem, kuri saprotas bez tulka palīdzības,” Jonas pēc profesijas ir psihologs, tāpēc nav brīnums, ka ar latviešiem satiek ļoti labi. Sevi viņš sauc par brīvo strēlnieku, jo padomus karjeras stratēģiskajā plānošanā sniedz gan dzimtenē, gan Latvijā.
18. gadsimta otrajā pusē būvētā dzīvojamā ēka ar niedru jumtu rūpīgi atjaunota, čukurs ticis pie jumja zīmes, virs pagraba izbūvētas atpūtas telpas dēliem Tomasam un Jonasam un trīs mazbērniem. Klētī un bijušajā aitu stallī manāma cilvēku klātbūtne. Atpūšas te gan radi, gan draugi, vīrs sazvērnieciski piemiedz ar aci. Blakus dzīvojošie lietuvieši savas mītnes izmantojot līdzīgi. Uzņēmējdarbību reti kurš reģistrē, jo viņiem šķiet,ka nodokļu nauda neieripo vietējās pašvaldības maciņā.
Taču tieši iedzīvotāju ienākuma nodoklis no saimnieciskās darbības, tāpat kā zemes un ēku nodoklis, kas lauku tūrisma pakalpojumu sniedzējiem ir augstāks nekā privātmāju īpašniekiem, nonāk pašvaldības budžetā, tātad rada iespēju uzlabot vietējo ceļu stāvokli, veicināt infrastruktūras attīstību.
Jāsāk ar likumiem
Rucavas novada pašvaldības vadītājs Jānis Veits vispirms atgādina, ka 1921. gadā kaimiņvalstis apmainījušās ar teritorijām. Lietuviešiem atdota Latvijai piederējusī Palanga un Sventāja, bet ar to nepieticis. “Vajadzēja rekreācijas zonu paplašināt uz mūsu pusi. Valdošie vēji ir no dienvidiem, un rūpnīca “Akmenes cementas” un Ignalinas atomelektrostacija uzceltas pie robežas. Astoņdesmitajos gados no tankkuģa avārijas laikā izplūdušais mazuts sabeidza piekrasti, domājām, vai vēl būs iespēja tūrismu attīstīt, bet izdevās naftas produktus savākt un apbedīt ar māla kārtu izoderētā katlavānā.” Cerīgs bijis Baltijas valstu ostu apsaimniekošanas projekts, kur Papes osta vairāk būtu glābšanas osta – avārijas seku likvidēšanai. Mainoties prezidentiem, plāns augstā līmenī vairs nav pacelts. “Kad strādājām pie Papes un Jūrkalnes attīstības projekta, profesors Valdis Segliņš ieteica apskatīt, kā jūras piekrasti attīstībai izmanto Lietuvas Nidā (Nida ir arī mūsu pagastā). Neringas pašvaldība paaugstinājusi maksu par vieglās automašīnas iebraukšanu aizsargājamā dabas teritorijā – Kuršu kāpā. No jūnija līdz augustam tā ir 20 eiro, līdz ar to infrastruktūra tur sakārtota.”
Arī Rucavas novadā domā, kā attīstīties. Ir rakstīti projekti par zonējumu piekrastē, zvejnieku nobrauktuvēm, atpūtas vietām, to iezīmēšanu kartē un reālu izbūvēšanu. Jāizmanto arī LEADER projekta iespējas velosipēdistu celiņu izbūvēšanai. “Jā, tas ir fakts, ka lietuvieši piekrasti izpērk, pakāpeniski tur veic būvniecību, un vietējie iedzīvotāji jau uz rokas pirkstiem saskaitāmi. Kāpēc lietuvietis var iegādāties zemes gabalu, villu un luksusa mašīnu? Pļaujot taku ap Papes ezeru, ievēroju, ka sagrabējušās mašīnas ir ar Latvijas numurzīmēm. Vai to esam pelnījuši? Uzskatu, ka esam gudra un strādīga tauta, tikai mums kaut kas nav kārtībā. Pašvaldība pagastā ceļ to līmeni, kas paceļams, bet tā nevar regulēt akcīzes nodokli, kas Lietuvā jau iekļauts degvielas cenā, un nevar atļaut zvejot lašus, ko drīkst Lietuvas pusē. Pie mums viens gāzes balons maksā tikpat cik Lietuvā divi.”
Pārstrādātajā Rucavas teritorijas plānojumā neitrālā zona ir samazināta, parādījušās parka un lieguma zonas, kur būvēt vispār nedrīkst. ES nozīmes aizsargājamo teritoriju tīkls “Nature 2000” paredz kompensāciju, bet tā neatsver iespēju konkrētajā vietā izdzīvot. Vari sēdēt uz soliņa, vērot saulrietu, klausīties putnu dziesmas, bet, ja tev neļauj būvēties, īpašumam nav jēgas. Attīstībai un dabas saudzēšanai jābūt samērīgai, attīstību sekmējošai, pārliecināts J. Veits.
“Lietuvieši īpašumus kaut kādā veidā pārpērk, kādreiz to pierādījām caur tiesu, bet nu Rucavai ir sava būvvalde, kas seko katram būvniecības objektam un ceļ trauksmi. Lai pašvaldībai būtu vairāk līdzekļu attīstībai, domājam par iebraukšanas maksas ieviešanu, bet pirmajā lasījumā politiskais lēmums nebija veiksmīgs. Jāsāk ar nodokļu sistēmu, jau ievadītas sarunas ar VID. Ja būs lielāki ienākumi, varēsim sakārtot infrastruktūru. Šobrīd cilvēks, piemēram, ceļ privātmāju, bet iekārto tajā viesu namu. Mēs nedrīkstam bez saimnieka atļaujas iet privātā teritorijā un skaidrot, vai visi tur sabraukušie ir brālēni, māsīcas un citi radi. Pretenzijas mums ir arī pret to, ka savus gružus vasarnieki izgāž konteineros Rucavas centrā. ”
