Māris Zanders: Mēs saskaramies ar jauniem spēles noteikumiem, kuru priekšā patiesībā bezspēcīgs ir jebkurš politiķis 49
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Nav noslēpums, ka t.s. aukstā kara gados PSRS aktīvi un prasmīgi savās ģeopolitiskajās interesēs izmantoja pretkara kustību Rietumos.
Lietojot tā laika propagandas valodu, cīnītāji par mieru lēja ūdeni uz komunistu diktatūras dzirnavām, un tas, protams, vedina uz šiem ļaudīm raudzīties ne visai draudzīgi.
Tajā pašā laikā diezgan droši var apgalvot, ka vismaz daļai no šiem cilvēkiem nodomi bija labi, satraukums pamatots.
Situācija atkārtojas, ja raugāmies uz indivīdiem, kuri protestēja vai protestēs pret valdību noteiktajiem Covid-19 ierobežojumiem. Rīgā, Londonā, Parīzē.
No vienas puses, viņus izmanto politiķi, tomēr, no otras puses, viņu dzinuļi ir saprotami.
Tomēr ir viens liels, kā mēdza teikt viens no mūsu premjeriem, “bet”. Cīņa pret kodolieročiem bija savā būtībā pareiza, tomēr neatkarīgi no tā, kurš pagājušā gadsimta pēckara gadu desmitos bija lielāks drauds un vispār maita – ASV vai PSRS –, kodolieroču tapšanas pamatā esošās fizikas likumsakarības tādēļ nemainījās un nemainās.
Neatkarīgi no tā, pret kādiem politiķiem tiek protestēts vai kādu politiķu sarīkotos pasākumos ļaudis piedalās Covid-19 kontekstā, bioloģiskās likumsakarības nemainās un nemainīsies.
Pat ja rīt valdība demisionētu un nākamā visus ierobežojumus atceltu.
Varu formulēt vēl citādi: pat pieņemot, ka ierobežojošie pasākumi ir haotiski, nepareizi un tā joprojām, ja tā var teikt, lielā bilde saglabājas – mēs saskaramies ar jauniem spēles noteikumiem, kuru priekšā patiesībā bezspēcīgs ir jebkurš politiķis.
Gan tas, kurš runā tā, kā man patīk, gan tas, kuram es nepiekrītu.
Šī gada 7. septembrī izdevums “eLife” publicēja pētījumu par cilvēka imūnsistēmas izmaiņām, mainoties videi, kādā viņš dzīvo un strādā.
Pavisam vienkāršojot – lopkopji saskaras ar citiem patogēniem nekā mednieki vācēji.
Attiecīgi imūnsistēmas ir spiestas pielāgoties, mainīties. Ja tā nebūtu, tad “bijušais” paleolīta mednieks, saskaroties ar lopkopju–zemkopju videi raksturīgiem patogēniem, vairākumā gadījumu nomirtu t.s. cikotīnu vētras rezultātā, jo viņa imūnsistēma “nesaprastu”, ar ko ir saskārusies, un “satrakotos”.
Skaidrs, ka šāda pielāgošanās nenotiek strauji un viegli. Savukārt mans pieņēmums ir: arī vide, ar kuru mēs kontaktējam 21. gadsimtā, ir fundamentāli mainījusies (lielā mērā pateicoties mums pašiem), un mūsu imūnsistēmas ir spiestas atkal “mācīties”. Rupji sakot, nebūtu kovida, vienalga būtu cits “mācību priekšmets”.
Skaidrs, ka laika gaitā mūsu imūnsistēmas kļūs tolerantākas pret jaunajiem “ciemiņiem”, proti, patogēnam organismā neļaus lepni izvērsties, bet arī, kā saka, neiznīdēs saknē.
Būsim šajā ziņā līdzīgi sikspārņiem, atvainojiet. Lai nebūtu par vīrusiem vien: laika gaitā ir mainījusies arī cilvēka ķermeņa vidējā temperatūra – kopš 19. gadsimta vidus tā pazeminājusies apmēram par 0,4 grādiem. Tam ir savi iemesli, bet ne par to ir runa.
Mēs dzīvojam mainīgā vidē, maināmies paši, un parasti šajā procesā ir arī sarežģījumi. T.s. ilgais kovids varētu būt spilgta izpausme – kaut kas negaidīts un joprojām labi neizprasts.
Ir procesi, kas notiks ar vai bez Kariņa, ar vai bez Šlesera. Jo ne jau šie kungi (tāpat Tramps, Merkele vai Putins) nosaka, cik aktīvi cilvēku suga spiežas virsū jaunām ekosistēmām, saskaroties – kas to būtu domājis?! – ar šo ekosistēmu iemītniekiem arī patogēnu formā.
Kā tas beigsies? Nezinu. Principā dzīvas būtnes ir ļoti plastikas. Lai piemērotos vides izmaiņām – konkrēti runājot, augstākai gaisa temperatūrai –, dažām papagaiļu sugām Austrālijā knābju izmēri gadsimta laikā ir palielinājušies par 4–10 procentiem, savukārt dažām lapsu sugām Āfrikā lielākas ir kļuvušas ausis.
Lielāka virsma, labāka atvēsināšanās, ziniet.
Pieļauju, ka cilvēks arī ir plastiska būtne un mēs sadzīvosim ar dažādām “zarazām”, tāpat kā sadzīvojam ar to, ko dēvē par gripu.
Tomēr pagaidām kādu laiku ir vērts būt piesardzīgiem neatkarīgi no tā, ko domājam par politiķiem.
