Daba ir nežēlīga, izdzīvo spēcīgākais 2
Par dzīvnieku mazuļiem. Tā vien šķiet, ka šim vajadzētu kļūt par mīļāko un jaukāko numuru žurnāla Medības vēsturē. Bet nekā! Apsolām briesmīgus šausmu stāstus par dabas likumiem un to, cik bīstami ir piedzimt par dzīvnieka mazuli un cik grūti ir izdzīvot šajā pasaulē.
Ideja stāstam radās pēc tam, kad kādā grāmatnīcā ieraudzīju grāmatu, kas stāsta par dzīvnieku jūtām un dvēseli. Pieteikumā bija teikts, ka vāveres izjūtot mīlestību pret saviem bērniem. Pirmā doma, kas ienāca prātā, ka cilvēka mīlestību jau nekādā veidā nevar salīdzināt ar to, ko dzīvnieks izjūt pret saviem mazuļiem, jo pat divi cilvēki vārdu mīlestība izprot atšķirīgi, kur nu vēl interpretēt dzīvnieku sajūtas. Dabas likumi ir nežēlīgi, izdzīvo spēcīgākais, un tas nav tikai pieņēmums. Mūsdienu izpratnē vecāki savu bērnu dēļ ir gatavi ziedot savu dzīvību, tādēļ ka ir apziņa – cilvēku sabiedrībā radi, valsts, draugi spēs uzņemties atbildību par mazuli un izaudzināt to. Dzīvnieku pasaulē tā nav. Dzīvnieku pasaulē pieaudzis indivīds ir daudz vērtīgāks par tikko dzimušu vilku kucēnu vai teļu, un tam nav nekāda sakara ar mīlestību, bet gan tikai un vienīgi ar izdzīvošanu šajā bīstamajā pasaulē.
Daudzu sugu dzīvnieki pametīs vai pat nogalinās tikko dzimušu slimu vai nepareizi izveidojušos mazuli. Suņveidīgie, kaķveidīgie, kāmji, arī citi grauzēji, tāpat putni diezgan bieži nogalinās slimus mazuļus, lai netērētu savu laiku un resursus, tos barojot, atņemot ēdamo veselajiem. Tādēļ arī šiem dzīvniekiem ir lieli metieni – ja nomirst viens, vietā būs kāds cits, kas turpinās sugas pastāvēšanu. Ir sugas, kas vienkārši pamet slimu vai nepareizi veidotu jaundzimušo, piemēram, zirgi, gazeles, bifeļi. Tas ir tādēļ, ka šie dzīvnieki ir ēdmaņa, nevis plēsēji. Mātīte pēc dzemdībām nevar palikt vienā vietā pārāk ilgi, jo plēsēji var sajust maltītes smaku. Dabā, ja teļš vai kumeļš, vai kazlēns nevar piecelties kājās pēc piedzimšanas desmit līdz piecpadsmit minūšu laikā, mātīte sāks kustēties, jaundzimušo pametīs un mazulis nomirs no bada vai tiks apēsts ļoti ātri. Ir dzīvnieki, kuri tomēr mēģinās audzināt slimu vai nepareizi veidotu mazuli, piemēram, mājas govis, ziloņi, arī mērkaķi, jo šīm sugām grūsnība ir gana ilga. Pat tad, ja mazulim nav cerību izdzīvot, šīs sugas dzīvnieki mēģina rūpēties par jaundzimušajiem. Tomēr lielākoties šos slimos mazuļus tāpat apēd, ja tie nevar aizbēgt, ātri pārvietoties, vai arī tie aiziet bojā kādā citā veidā.
Lāču stāsts
Zviedrijā tiek veikts pētījums par to, kādēļ lāči nogalina un daļēji apēd nesen dzimušus lācēnus. Nereti Zviedrijas mežos tiek atrastas vietas, kur skaidri redzams, ka notikusi cīņa, apkārt mētājas lācēnu ķermeņa daļas. Lācene savus mazuļus centīsies aizstāvēt, bet ne vienmēr viņai pietiek spēka. Zinātnieki, izmantojot lācēnu DNS paraugus, mēģina salikt kopā bildi par šo lielo dzīvnieku dzīvi. Ja uzbrūk pieaudzis lāču tēviņš, ir situācijas, kad lācenei izdodas aizmukt ar saviem lācēniem, ir situācijas, kad tiek nogalināts viss metiens vai arī atsevišķi lācēni, tāpat Zviedrijā tiek novērotas situācijas, ka bojā iet arī lācene. Lāču mātītes ir auguma ziņā mazākas nekā pieaudzis lācis, un tām varētu būt grūti aizstāvēties šajā nevienlīdzīgajā cīņā. Ir vairāki pieņēmumi, kādēļ pieaudzis lācis uzbruks lācenei, viennozīmīgas atbildes nav, bet zinātnieki lēš, ka lāču tēviņa galvenā motivācija ir pārošanās. Lācēni parasti piedzimst janvārī vai februārī. Lācēni mātītei seko gadu vai divus, un viņa nav gatava pāroties, kamēr zīda lācēnus. Tomēr, kad lācēni pazūd, tā atkal sāks meklēties. Nogalinot lācēnus, tēviņš palielina iespēju, ka mātīte drīz atkal sāks meklēties. Pētījuma ietvaros Zviedrijā lāči ir aprīkoti ar telemetrijas siksnām, un ir gana viegli tiem izsekot. Pētījums liecina, ka gandrīz puse no lācenēm ar GPS raidītāju ir piedzīvojušas lāču tēviņu uzbrukumus laikā, kamēr pētījums turpinās.
Tomēr joprojām mums ir daudz jautājumu par šādu uzvedību. Ja tiek nogalināts viss metiens, tas lācenei ir liels zaudējums, jo to radīšanā ir investēts daudz laika un resursu. Tādēļ viena no efektīvākajām metodēm, ko lācenes piekopj, ir izvairīšanās no tēviņu teritorijām, īpaši riesta laikā. Kad riesta laiks beidzies, lāči var arī dzīvot daudz tuvāk viens otram. Tomēr, izvairoties no konkrētām platībām, lācene riskē, jo citur ir mazāk barības. Lāči ēd zāli, augus, visu, ko var atrast. Pētot lāču izkārnījumus, tiek atklāts, ka mātītēm ir diēta, kas satur mazāk proteīnu, bet vairāk šķiedrvielu, salīdzinājumā ar tēviņiem un mātītēm bez mazuļiem. Mēģinot pasargāt mazuļus no pieaugušiem tēviņiem, mātītes var klejot tālāk, bieži vien nonākot cilvēku tuvumā, it īpaši pavasarī un vasarā. Tik un tā šis fenomens nav līdz galam izprasts. Piemēram, tēviņa interesēs nebūtu nogalināt lācēnus ar saviem gēniem, un pētnieki uzskata, ka dabā tēviņi izvairās nogalināt savus bērnus. Bet kā gan tēviņš zinās, kuri ir viņa bērni? Ieejot jaunās teritorijās, visticamāk, tēviņi nebūs tur esošo lācēnu tēvi, un tādēļ jaunatnācēji arī ir visagresīvākie. Tas vēl nav pierādīts, bet iespējams, ka tēviņš pēc smakas var atšķir savus mazuļus. Tomēr pastāv arī iespēja, ka tēviņš atcerēsies mātīti, ar kuru pārojies. Tādēļ pastāv viedoklis, ka lācene centīsies sapāroties ar iespējami vairākiem tēviņiem, lai pēc tam nodrošinātu savu lācēnu iespēju izdzīvot. Šāda uzvedība nav raksturīga ekskluzīvi tikai lāčiem. Arī lauvu tēviņi nogalinās cita tēviņa bērnus, ja notikusi cīņa un gūta uzvara.
Nereti cilvēks rada papildu riskus
Latvijas apstākļos mums obligāti nav jārunā par tik lielām drāmām, lai gan, pieaugot lāču skaitam Latvijā, arī mēs varam piedzīvot šādu fenomenu. Tomēr, ja runājam par medību saimniecībai tipiskām sugām, tā arī nav nekāda medusmaize – piedzimt par briedi, stirnu vai mežacūku Latvijā. It īpaši, ja runājam par mežacūkām Āfrikas cūku mēra (ĀCM) dēļ. Vīruss nesaudzē un nešķiro ne pēc vecuma, ne pēc dzimuma. Tomēr pavasaris arī stirnu kazlēniem var būt liktenīgs. Lielākais bieds un drauds stirnu mazuļiem līdzās jau tā diezgan pietiekamiem dabiskiem riska faktoriem ir cilvēku radīts. Norvēģijā veiktais pētījums ir pierādījis, ka lapsa ir viens no galvenajiem stirnu kazlēnu nāves iemesliem. Lapsa var nogalināt līdz pat 63% no jaundzimušajiem stirnu kazlēniem. Tāpat liela nozīme ir arī videi. Norvēģijas dienvidos, kur notiek intensīva lauksaimniecība un biotopi ir ļoti fragmentēti, lapsas nogalina vairāk kazlēnu nekā vietās, kur dominē meži. Tāpat lapsu uzbrukumi novēroti reģionos, kur ir lielāks stirnu blīvums, iezīmējot to, ka ir lapsas, kuras īpaši specializējas tieši stirnu kazlēnu nogalināšanā. Stirnu mazuļi pēc piedzimšanas nekustīgi slēpjas konkrētās vietās. Tiem nav īpašas smaržas, un kaza tos nāks pabarot vairākas reizes dienā. Kazlēni slēpsies savas dzīves pirmās sešas līdz astoņas nedēļas, tādēļ ir svarīgi, lai šajā periodā stirnām būtu pēc iespējas mazāk traucējumu. Lielākie riski, kas apdraud stirnu mazuļus līdztekus lapsām un citiem dabiskiem plēsējiem, ir zāles pļaušana un bez uzraudzības atstāti suņi. Zālāju pļaušana laikā, kad stirnām ir mazuļi, rada milzu mirstību, it īpaši, ja zālāji tiek pļauti, neievērojot labo praksi.
Francijā daži lauksaimnieki ir izgudrojuši pļāvējus ar termokamerām, kas spēj identificēt kazlēnu zālē. Tad pļāvējs vienkārši automātiski apstājas un paceļas. Kazlēns, pat tuvojoties traktoram, paliks nekustīgi guļot, jo tāds ir tā dabiskais izdzīvošanas instinkts. Beļģijā lauksaimnieki izmanto skaņu efektus, lai aizbiedētu dzīvniekus no pļavām, kas tiek pļautas. Tāpat var kombinēt dažādas metodes. Vācijā arvien vairāk tiek izmantoti droni ar termokamerām, kas ļauj atklāt, kur slēpjas kazlēns. Tad cilvēks var aiziet un kazlēnu pārvietot. Tāpat ir lauksaimnieki, kuri nepļauj vienā piegājienā. Nopļaujot lauka ārējo malu pirmajā dienā, tiek dota iespēja naktī dzīvniekiem aiziet no lauka vai pļavas. Viss ir atkarīgs, cik daudz laika un resursu cilvēks ir gatavs ieguldīt, lai parūpētos par dzīvo dabu. Pļaušana apdraud ne tikai kazlēnus, bet arī zaķēnus un putnu mazuļus, kā arī pieaugušus dzīvniekus. Tāpat dzīvnieku mazuļus pavasarī un vasaras sākumā apdraud cilvēks un tā suņi. Ja savā vaļā mežā tiek palaists suns, kazlēns vai jauns briedēns var kļūt par vieglu upuri, jo tas nespēj aizbēgt no šī Latvijas dabai netipiskā plēsēja. Tādēļ jebkura suņa īpašnieka uzdevums šajā laikā, kad mežs un pļavas ir kā bērnudārzs, ir neļaut suņiem nekontrolēti skraidīt apkārt.
Zaķu stāsts
Pelēkais zaķis agrāk bija viens no galveniem Latvijas medījamiem dzīvniekiem. Mūsdienās zaķis ir tas, kurš visvairāk cieš no nepareizas lauksaimniecības prakses, kā arī citiem faktoriem. Zaķim Eiropā pārošanās periods var būt no janvāra līdz augustam. Zaķu mātītes var būt grūsnas jebkurā šī perioda brīdī, savukārt zaķu buļļi ir gatavi pāroties jebkurā brīdī visa gada garumā, izņemot oktobri un novembri. Gada pirmā grūsnība var būt neveiksmīga, kā arī var piedzimt tikai viens zaķēns. Marts, aprīlis un maijs ir laiks, kad zaķiem visbiežāk dzimst mazuļi, parasti trīs vai vairāk zaķēnu. Zaķenēm ir sešu nedēļu reproduktīvais cikls, bet auglīga tā var būt tikai dažas stundas šajā ciklā, padarot konkurenci starp zaķu buļļiem īpaši lielu. Pārošanās sezonas laikā var novērot trako zaķu fenomenu, kad parasti naksnīgie dzīvnieki aktīvi ir arī dienā, lai atrastu savu partneri. Tāpat zaķu māte dzīs prom nevajadzīgos pielūdzējus, kamēr tā nav gatava pāroties. Zaķu cīņas var būt ļoti vardarbīgas un nereti zaķi iegūst traumas un brūces. Metieni kļūst lielāki, tuvojoties pārošanās sezonas beigām. Nereti vienai zaķu mammai var būt līdz pat trim metieniem gadā. Protams, šī pasaule mazo zaķēnu nesagaida atvērtām rokām. Zaķu mirstība pavasarī ir vislielākā, kad lapsām ir iespēja tikt pie zaķēniem. Pētījumi liecina, ka zaķu skaits pieaug reģionos, kur samazinās lapsu skaits.
Noslēgumam
Daba ir nežēlīga, un, lai gan dzīvnieki iespēju robežās cīnīsies par savu mazuļu izdzīvošanu, tomēr tā nekad nebūs prioritāte, ja pieauguša dzīvnieka dzīvība tiek apdraudēta. Izdzīvos spēcīgākais, viltīgākais, uzmanīgākais. Mūsu kā mednieku uzdevums ir parūpēties par to, lai laikā, kad dabā dzīvniekiem draud vislielākās briesmas, mēs neradām papildu riskus. Tāpat medību saimniecība var ciest, ja medību prakse ir nepareiza un nav ilgtspējīga. Jūnijā sākas stirnāžu medību sezona, kad mēs varēsim redzēt mūsu iepriekšējo gadu saimniekošanas rezultātu, vismaz noteikti attiecībā uz trofeju kvalitāti. Mednieks un medniecība nedrīkst kļūt par risku, kas rada papildu apdraudējumu dzīvnieku populācijām. Tad mums būs iespēja baudīt kvalitatīvas un skaistas medības
Vairāk lasiet žurnāla “Medības” jūnija numurā
