CVK saka savu vārdu 0
Līdz šim par Arņa Cimdara vadīto Centrālo vēlēšanu komisiju bija izveidojies tāds kā kārtīgas sekretāres tēls. Tā pieraksta lielāku vai mazāku priekšnieku norādes, sagatavo dokumentus, organizē darba aprakstā paredzētos pasākumos un gatavo atskaites.
Kopumā strādā labi, dažreiz gadās pa kādai kļūdai, taču nekas traks. Jaunākās tehnoloģijas nesteidzas apgūt, bet sola, ka to drīz darīs. Tikai neprasiet no viņas lēmumu pieņemšanu, par to lai lemj kāds tur augšā, kam galva lielāka…
Vakardienas lēmums neizsludināt otro kārtu parakstu vākšanai par tā saukto Pilsonības likuma nulles variantu būtiski maina šo tēlu. CVK ir cēlusi latiņu un izrādījusi gatavību uzņemties atbildību (lai arī pats komisijas vadītājs A. Cimdars balsojumā atturējās, vairākums tomēr nobalsoja pret parakstu vākšanas otro kārtu). Var, protams, jautāt, ar ko referendums par valsts pilsonību atšķiras no referendumu par valsts valodu, kam CVK deva zaļo gaismu un kas notika šā gada 18. februārī. Tad kāpēc šoreiz ir pateikts “nē”? Jā, tas tiešām ir jautājums, bet drīzāk no otras puses – kāpēc pirmais referendums notika? Acīmredzot toreiz tas daudzus, ieskaitot vēlēšanu uzraudzītājus, pārsteidza nesagatavotus. Apmulsināja.
Atgādināšu, ko pērn intervijā “Latvijas Avīzei” teica jurists Egils Levits: “Pēc valsts atjaunošanas mūsu politiskā un intelektuālā elite par Latvijas valsts pamatiem, par to, kamdēļ mums ir sava valsts, kāda ir tās jēga un būtība, runāja arvien mazāk un mazāk. Iemesli šādam “gļēvlatviskam kaunīgumam” ir dažādi – padomju okupācijas režīma latviešu tautai uzspiestās mankurtizācijas sekas, ar to saistītie latviskās mazvērtības kompleksi, neizpratne par to, kas ir un kas nav leģitīmi demokrātiskā, tiesiskā un nacionālā valstī, atpalicība no politiskās un juridiskās domas attīstības citās Eiropas valstīs, pārprasts politkorektums. Ar laiku mūsu sabiedrībā priekšstati par valsts pamatiem ir kļuvuši diezgan bāli. (..) Diskusijas par referendumu – no kurām nav jābaidās – dos cilvēkiem iespēju atkal apzināties mūsu valsts pamatus, to, ka mūsu valsts ir veidota, lai latviešu tauta, piesaistot visu tautību Latvijas pilsoņus, varētu demokrātiski pati sevi pārvaldīt, kur kā valstsnācija pati savā valstī varētu kopt un attīstīt savu valodu, kultūru, savu pasaules redzējumu, skatu uz vēsturi un kur šāda valsts nacionāli kulturālā identitāte tiek respektēta kā vienojoša saistviela visiem valsts iedzīvotājiem neatkarīgi no tautības, reliģijas vai citām kategorijām.”
Es teiktu, ka CVK vakardienas lēmums liecina – apziņa par valsts pamatiem ir vairojusies.
Protams, tūlīt pat atskanējuši jau daudzkārt dzirdēti atsevišķu politologu viedokļi, ka šāds lēmums “var radīt nelatviešos lielāku nepatiku vai dusmas”. Interesanti, ka par latviešu nepatiku un dusmām, ko varētu izraisīt jau otrais nekaunīgais referendums, neviens no viņiem neuztraucas. Bet šiem ļaudīm ir savi apsvērumi. Derētu pievērst uzmanību, ka parakstu vākšanu atbalstīja tie CVK locekļi, kurus amatam bija izvirzījis “Saskaņas centrs” un Reformu partija. Tā nav nejaušība.
