Čulimska. Sveši ļaudis 0
“Pēc šīs izrādes būs grūti kādam iestāstīt, cik īstenībā labs dramaturgs ir Vampilovs,” tā 2000. gada nogalē kaimiņu avīzē “Diena” bargi rakstīja Silvija Radzobe. “Cerības vējā,” viņai nopietni piebalsoja Lilija Dzene. “Režisora enerģiskais tvēriens lugas smalko matēriju sadrupina nenotikušu attiecību fragmentos,” arī Valda Čakare bija vienisprātis.
Bet Normunds Naumanis tolaik piešķīra izrādei visvairāk ābolu – veselus trīs – “par baismo konsekvenci, graujot teātri ētiski un no iekšpuses”.
Pirms vienpadsmit gadiem vienbalsīgi neglaimojošās kritiķu atsauksmes saņēma Regnāra Vaivara režisētā Latvijas Nacionālā teātra izrāde “Vasaras rītā”, kas tapa pēc Aleksandra Vampilova pēdējās lugas “Pērnvasar Čulimskā”. Šķiet, tolaik vēl ļoti jaunais, bet šobrīd jau vidējai paaudzei pieskaitāmais režisors saskatījis īpašu māksliniecisko dvēseles radniecību ar 60. – 70. gadu krievu laikmetīgās dramaturģijas talantu, allaž Antonam Čehovam pielīdzināto Vampilovu. To pašu Vampilova lugu, ar kuru reiz piedzīvota režisoriska neveiksme, R. Vaivars iestudējis no jauna, šoreiz Jaunajā Rīgas teātrī ar tipiski mūsdienīgu nosaukuma pārveidojumu – “Čulimska. Pašu cilvēki”.
Pārmaiņas ir! R. Vaivara tvēriens, šķiet, vairs nav tik “enerģisks”, pilns “skaļām atraktivitātēm”, “efektīgām sirreālistiskām bildēm” un jaunībai raksturīga “primitīva naivisma”, kā tolaik rakstīja kritiķi un kas, sēžot zālē, varbūt varēja izskatīties visai interesanti, kaut arī bezjēdzīgi un Vampilova 70. gadu tehnikā tamborētajām Čehova mežģīnēm neatbilstoši. Izrāde “Čulimska. Pašu cilvēki” tāda patiešām nav. Jautājums: kāda tad tā ir?
Jāteic – luga “Pērnvasar Čulimskā” piestāv šim laikmetam. Tas ir stāsts par nomaļas taigas mazpilsētas ļaudīm, kas dzīvi vada ierastā rutīnā – uz ēdnīcu nāk tās dienišķie apmeklētāji, risina savas mazās attiecības, sapinas, saduras, sastrīdas, izlīgst un pēkšņi izdomā, ka varētu iemīlēties.
Bet mīlestība šai taigas rutīnai nepiestāv, tā saduļķo tējas glāzes lieluma vietējo akvatoriju un atkal norimst, jo ir vietas, kur mīlestībai tā pieklājas darīt. Šie ļaudis vēlas piedzīvot lielas attiecības, bet paši no tām vairās – tāpat kā Čehova trīs māsas ik teikuma galā sapņo par došanos uz Maskavu, bet, visticamāk, uz turieni tā arī nekad neaizbrauc, pat divdesmit gadus pēc lugas beigām.
21. gadsimta otrais gadu desmits pildīts ar tādu pašu rutīnu. Cilvēki nemainās, mainās tikai laiks un izteiksmes forma. Taču šoreiz lugas interpretācijā no Jaunā Rīgas teātra skatuves neizskaidrojamā kārtā plūst vienaldzība pret cilvēkiem jeb personāžiem, kas pa šo skatuvi rosās, un arī forma, kādā rosība notiek, dveš apbrīnojamu garlaicību. Aktieri uznāk, maksimāli reālistiski izspēlē stāstā paredzētās situācijas, cep, ēd, dzer, darbina elektrības ģeneratoru, velk vadus, stāsta par ikdienišķām darīšanām, it kā nepiespiesti sarunājas, mazliet uzkliedz cits citam, gandrīz sakaujas un pat domā, jo, kā jau pieņemts, par to liecina izturētas pauzes. Bet, par spīti reālistiskajām Aigara Ozoliņa dekorācijām un Antas Priedītes kostīmiem, un pat dabiskajai Jaunā Rīgas teātra spēcīgo aktieru skatuviskajai eksistencei, tāds pseidoreālisms vien sanāk.
Izrādē attēlotā taigas ikdiena iegūst neticamības un neobligātuma iespaidu, varoņi varētu rīkoties tā vai citādi, bet tikpat labi varētu arī nerīkoties. Un pat mīlestība, kam vajadzētu satricināt mazpilsētas ļaudis, šķiet neobligāta. Sēžot zālē, atliek vien brīnīties – par ko visi uz skatuves tā satraucas, pārdzīvo, ņemas un skumst?
Ja nemaldos, Vampilova un viņa priekšgājēja Čehova dramaturģijā nenotikusī mīlestība un nedzīvotā dzīve nogulstas tēlu apziņā, un, lai gan ārēji šķiet – nekas taču nenotiek, iekšienē plosās teju asiņaina jūtu drāma. Vismaz tā vajadzētu būt. Pārsteidzoši, bet R. Vaivara iestudējumā diemžēl patiešām nenotiek nekas. Pirms vienpadsmit gadiem Lilija Dzene toreizējo Vampilova lugas uzvedumu vērtēja metaforiski – “režisors un dramaturgs nav satikušies”. Šoreiz tikšanās varbūt ir notikusi, tomēr sarunas acīmredzami nav vedušās pārāk raiti, turklāt aktieri šajā tikšanās reizē laikam atstāti aiz durvīm. Varbūt režisora un dramaturga sirds par mīlestības un ideālu trūkumu skumst katra savā ritmā.
Vērtējums Režija 2 Aktierdarbs 4 Scenogrāfija 3 Kostīmi 3 |
