Cukura reforma: sentiments stiprāks par ekonomiku. 30 svarīgākie notikumi Latvijai 15
Savā 30 gadu jubilejā “Latvijas Avīze” atskatās uz aizvadītajiem gadu desmitiem un notikumiem, procesiem, kuri bijuši īpaši svarīgi mums un Latvijai.
Katrā ģimenē ja ne ievēro, tad vismaz zina Kārļa Ulmaņa teicienu, ka katrā tējas tasītē jāieber trīs karotītes cukura – vienu par Liepājas, vienu par Jelgavas un vienu par Jēkabpils cukurfabriku. Pasaules tirdzniecības organizācija, kurai pasūdzējās Brazīlija, 2004. gadā piespieda Eiropas Savienību atcelt eksporta subsīdijas, samazināt cukura eksportu par pieciem miljoniem tonnu un ļaut pasaules trūcīgākajām valstīm pārdot cukuru Eiropā. Pašā savienības iekšienē cukura cena trīsreiz pārsniedza pasaules cenas. Iedzīvotāji par cukuru maksāja divkārt: no viņu nodokļiem tika maksātas subsīdijas, bet pēc tam veikalos maksāja paaugstinātu cenu. Tāpēc 2006. gada martā ES tika nolemts stutēto cukura ražošanu nolikt uz konkurētspējas pamatiem, bet ražotājiem piedāvāja trīs iespējas. Pirmā: turpināt ražot, bet par 36% zemāka iepirkuma cena. Otrā: pārprofilēt rūpnīcas, no cukurbietēm ražojot, piemēram, bioetanolu. Trešā: slēgt rūpnīcas, saņemot treknas kompensācijas – vairāk nekā 70 miljonus eiro.
Zinātnieks Andris Miglavs sarēķināja, ka, īstenojot ES uzspiesto cukura reformu, Latvijas cukura rūpniecība jau 2010. gadā vairs nebūs dzīvotspējīga. Latvijā cukura ražošanas efektivitāte bija viszemākā no visām ES dalībvalstīm (5,2 t/ha, kad ES vidēji 9 t/ha). Latvijas cukurbiešu audzētāji un Jelgavas un Liepājas cukurfabriku īpašnieki rēķināja līdzi un 2006. gada decembrī pieņēma lēmumu cukura ražošanu pārtraukt. “Iesālītais cukurs – pasaules alga”, “Divām cukurfabrikām Latvijā par šauru”, “Cukura ražošanai nākotni neredz”, “Ardievas Jelgavas cukuram” – ar šādiem virsrakstiem avīzē tolaik vēstījām par rūgto izvēli.
Zīmīgi, ka gan tolaik, gan tagad – pēc desmit gadiem – par cukura rūpniecības iznīcināšanu sašutuši ir nevis tie, kas cukuru ražoja, bet tie, kas to patērē. Jau 2006. gadā tauta lamāja valdīšanu, kas pieļāvusi nozares pazudināšanu, bet lielveikalos 40% jau izvēlējās lētāko “EiroShoper”, “Optima”, “Dansukker” baltos kristālus.
Vai patērētāji zaudējuši? “Reforma bija neveiksmīga. Viens no tās mērķiem bija cenu samazināšana, bet praksē redzam, ka cukura cenas ir ļoti augstas,” ir atzinusi Laimdota Straujuma, kas reformas īstenošanas laikā bija Zemkopības ministrijas valsts sekretāre, vēlāk ministre un premjerministre.
Latviešu nacionālais pašlepnums bija iedragāts un dusmas par veselas rūpniecības nozares izzušanu vērsa pret sliktās ziņas paudēju – “nogalinot ziņnesi” Miglavu. Ko šodien saka Agroresursu un ekonomikas institūta Lauksaimniecības attīstības un ekonomisko attiecību daļas vadītājs Dr. oec. Andris Miglavs? “Sliktu ziņu nemaz nav!” Viņš joprojām uzskata, ka šī ir patiešām viena no vislabāk izpildītajām tirgus režīma pārmaiņām, ko ES vispār ir veikusi: tie, kas spēj racionāli ražot, to patiešām turpina darīt un dara pat lielākā apjomā. Tiem, kas nespē, ir bijusi iespēja pašiem to mēģināt saprast, pieņemt atbilstīgu lēmumu un par godīgu atlīdzību no tirgus aiziet. Un Eiropas patērētājiem nav jāapmaksā citvalstu patērētāju rēķini (nav jāfinansē eksports).
“Latvija nav vientuļa. Cukura reforma nebija mūsu reforma, un Latvija nav vienīgā valsts, kas izbeidza cukura ražošanu,” norāda lauksaimniecības zinātnieks. Vēl Īrija, Portugāle, Slovēnija. Dramatisks samazinājums vēl četrās – Grieķijā, Spānijā, Itālijā, Ungārijā. Arī Vācijā, Beļģijā un Lietuvā. Polijā sējplatības samazināja vairāk nekā par trešdaļu, kas ir deviņas Latvijas cukurbiešu sējumu platības.
Miglavs kafiju un tēju tagad dzer bez cukura. Vai tāpēc?
“Cukuru veikalā pērku ievārījumiem un konservēšanai, turklāt lētāk nekā 2006. gadā. Caurmērā par 70 eiro centiem, kas būtu 50 santīmi. Laikā līdz 2014. gadam cukura cena Latvijā patiešām atgriezās pirmsreformas līmenī (atšķirībā no visiem citiem pārtikas produktiem) un praktiski atbilda pētījumā prognozētajai,” norāda Miglavs. “Šo 12 gadu laikā ir mākslīgi radīta inflācija, naftas cenas mainījušās un naudas cena arī, PVN palielināts – tāpēc nominālās vērtības salīdzināt nav pareizi. Ja salīdzinām ar piena, maizes un gaļas cenu evolūciju šajā periodā, cukurs ir lētāks nekā 2006. gadā.”
Tā vietā ir ienākusi rapša un kviešu audzēšana, kas nesastopas ar tirgus grūtībām. Arī šodien cukura ražošanu atsākt nav izdevīgi. Pat linu audzēšanai Zemgalē ir lielāks ekonomisks pamats, uzskata ekonomikas zinātnieks. Taču ko skaitļi var padarīt pret trim karotītēm cukura, kas izkusis tautas sentimentā?
