Cukura diabēts un fiziskā slodze: Jāzina ķermeņa reakcija 0
Fiziskās aktivitātes veselības stiprināšanai ir svarīgas ikvienam, arī cukura diabēta slimniekiem. Taču tad, īpaši I tipa diabēta pacientiem, jāņem vērā vairāki nosacījumi, lai tām būtu maksimāls efekts un nerastos sarežģījumi.
Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas profesore Aija Kļaviņa norāda – diabēta slimniekiem ieteicams kombinēt dažāda veida slodzi – gan aerobas, gan anaerobas aktivitātes.
Noteikt maksimālo sirdsritmu
Aerobā slodze, piemēram, skriešana, riteņbraukšana un peldēšana, parasti ir ilgstoša, vairāk nekā 10–20 minūtes, un tās intensitāte ir 60–70% no cilvēka maksimālā enerģijas patēriņa. Aerobo aktivitāšu veikšanai organisms izmanto skābekli, tāpēc slodzes laikā svarīgi pareizi elpot, lai kustību laikā radusies pienskābe ar skābekļa starpniecību pārvērstos jaunā enerģijā.
Savukārt anaerobās aktivitātes veic īsā laika periodā ar augstu intensitāti – tie ir dažādi uzdevumi ar pretestību, piemēram, aerobika, lēcieni ar lecamauklu, sprinta skrējiens, svarcelšana. Šīs slodzes laikā netiek izmantots skābeklis, bet organisma enerģijas rezerves, kas atrodas muskuļos un asinsrites sistēmā. Šādas slodzes intensitāte ir 75–90% no maksimālā enerģijas līmeņa.
Lai noskaidrotu piemērota līmeņa fizisko slodzi, jānosaka maksimālais enerģijas patēriņš. Veselam cilvēkam to rēķina, no 220 atņemot vecumu. Taču, ja ir veselības problēmas, to skaitā cukura diabēts, maksimālo sirdsritmu ieteicams noskaidrot pie rehabilitologa vai sporta ārsta.
Nepieciešamie vingrinājumi
1. Stiepšanās vingrinājumi īpaši svarīgi mazkustīgajiem, jo savilkto muskuļu grupas ir jāiestiepj. Piemēram, sēžot ir savilktas kāju aizmugurējās muskuļu grupas, un tās var trenēt, paceļot priekšā taisnu kāju, atliecot purngalu un noturot. Sākumā pozu var noturēt 5–10 sekundes, bet vēlāk līdz pat 30 sekundēm.
2. Vingrinājumi ar pretestību, kas trenē muskuļu spēku, piemēram, ar elastīgām gumijām vai nelielām hantelēm.
3. Izturības vingrinājumi, kas ilgākā laika posmā trenē sirds un asinsvadu sistēmu, kā arī elpošanu, veicina muskuļu spēka noturību. Tajos kā enerģijas avots tiek izmantota ne tikai glikoze, bet arī tauki. Tas nozīmē, ka tie palīdz gan regulēt ķermeņa svaru, gan līdzsvarot cukura līmeni asinīs.
Pielāgot insulīna devu un uzturu
Atkarībā no izvēlēto aktivitāšu veida diabēta slimniekiem jārēķinās ar glikozes līmeņa svārstībām to laikā.
I tipa diabēta gadījumā uzreiz pēc fiziskās slodzes glikozes līmenis asinīs var paaugstināties, taču dažas stundas pēc tās strauji samazināties.
Tāpēc svarīgi zināt sava ķermeņa reakciju uz slodzi, noskaidrojot, vai un kādā apmērā nepieciešams samazināt insulīna devu.
Pēc starptautisko pētījumu pieredzes, pirms ilgstošas slodzes tiek ieteikts samazināt insulīna devu par 20%, taču jāņem vērā arī aktivitāšu ilgums un organisma īpatnības.
Pēc aerobas slodzes cukura līmenis asinīs normalizējas un turpina samazināties, jo organisma atjaunošanās norisinās vēl 24–48 stundas pēc tam, radot hipoglikēmijas risku. Piemēram, ja treniņš bijis vakarā, tā var iestāties naktī. Tādēļ diabēta slimniekiem nepieciešams pielāgot insulīna devu, kā arī pirms un pēc slodzes pielāgot uzturu. Vadoties pēc glikozes līmeņa asinīs, var noteikt, vai pirms fiziskajām aktivitātēm papildus uzņemt ogļhidrātus, piemēram, ja plānota stundu ilga nodarbība, iespējams, lai novērstu hipoglikēmijas risku, dažas konfektes, banāns vai citi ātrie ogļhidrāti jāuzņem slodzes laikā.
Turpretim, veicot anaerobās aktivitātes, cukura līmenis organismā palielinās, jo, lai varētu izturēt intensīvo slodzi, ķermenim nepieciešama glikoze. Tā kā tās laikā nerodas tik liels hipoglikēmijas risks, tā var šķist piemērotāka. Tomēr, lai samazinātu ķermeņa masu, trenētu elpošanu, sirdsdarbību un izturību, vajadzīga arī aerobā slodze.
