Cukura diabēts – gluži kā vēl viens pamatdarbs. Kā ar visu tikt galā? 1
Cukura diabēts (CD) Latvijā katru gadu tiek diagnosticēts aptuveni 7000 cilvēku, turklāt tas var piemeklēt gan pieaugušos, gan bērnus. Ārstēšanos ar insulīnu uzsāk aptuveni 1000 pacientu. Kā pārvarēt apjukumu un krīzi, saskaroties ar šo slimību?
Liela loma noteikti ir tuviniekiem, kuri var atbalstīt un palīdzēt apzināties, ka cilvēkā ir resurss, lai šo slimību kontrolētu un ar to veiksmīgi sadzīvotu. Tiesa, par slimību nāksies daudz uzzināt – iepazīt, saprast, pieņemt un iemācīties kontrolēt. Ne velti zinātāji mēdz teikt, ka cukura diabēta kontrole ir gluži kā pamatdarbs, kas prasa daudz enerģijas un šīs pastāvīgās rūpes var radīt arī sava veida “izdegšanas” risku.
Dažādie cukura diabēta tipi
1. tipa cukura diabēts (10-15% gadījumu) ir tad, ja aizkuņģa dziedzera ß šūnas neražo insulīnu pietiekamā daudzumā, tāpēc tas ir jāievada injekciju veidā. Ar šī tipa diabētu biežāk saslimst bērni un jauni cilvēki.
1.tipa CD pazīmes
- Bieža urinācija
- Sausa mute un nepārvaramas slāpes
- Izteikts nogurums
- Bada sajūta
- Nervozitāte, uzbudinājums
- Svara zudums
2. tipa cukura diabēta (85-90% gadījumu) gadījumā 2.tipa CD gadījumā aizkuņģa dziedzeris ražo insulīnu, bet tas nedarbojas pietiekami efektīvi cukura jeb glikozes līmeņa samazināšanā. Šī tipa CD parasti konstatē cilvēkiem pēc 40 gadu vecuma, taču pašlaik tas ir sastopams arī jau pusaudžu vecumā. 2. tipa diabētu ārstē ar veselīga uztura un pareiza ēšanas režīma palīdzību, piemērotu fizisku aktivitāti un medikamentiem, kas pazemina cukura līmeni asinīs. Retākos gadījumos nepieciešamas arī insulīna injekcijas.
2.tipa CD pazīmes
- Nogurums bez redzama iemesla
- Neizskaidrojams svara zudums
- Slāpes
- Bieža urinācija
- Redzes pasliktināšanās
- Tirpšana kājās
- Lēna brūču dzīšana un strutojošās infekcijas
Taču mūsdienās 2.tipa cukura diabētu biežāk konstatē pēc asins analīžu rezultātiem līdz brīdim, kad pacientam parādās sūdzības un simptomi. 2.tipa CD sākumu bieži nejūt un sūdzību nav.
Endokrinoloģe Veselības centru apvienībā Maija Gureviča piebilst, ka risku saslimt ar cukura diabētu var palielināt arī, piemēram, mazkustīgs dzīvesveids, palielināts ķermeņa svars un vidukļa apkārtmērs, cukura diabēta gadījumi pirmās pakāpes radiniekiem, fakts, ka sievietei grūtniecības laika ir bijis gestācijas diabēts.
Terapijas panākumu atslēga – zināšanas un sadarbība
“Lielākā problēma cukura diabēta gadījumā ir ne tik daudz pati slimība, cik tas, kādas veselības problēmas rezultātā var attīstīties ilgtermiņā,” skaidro Maija Gureviča. Ārste arī norāda, ka cilvēkiem gados ar 1.tipa cukura diabētu tā mēdz nebūt vienīgā diagnoze, bet gan kombinēties, piemēram, ar kādu sirds un asinsvadu slimību. Gan šī, gan citu iemeslu dēļ regulārai endokrinologa uzraudzībai ir liela nozīme.
“Pacienti ir dažādi – ir ārstēties motivēti cilvēki, viņiem ir labi CD kompensācijas rādītāji, un ārsta apmeklējums nav nepieciešams biežāk kā vienu, divas reizes gadā. Taču ir pacienti, kuriem, piemēram, ir grūti piemeklēt terapiju, citas slimības, kas ietekmē diabēta medikamentu izvēli, tādēļ diabēta sākuma posmā būtu nepieciešamas biežākas vizītes pie endokrinologa, piemēram, ik pēc 3 mēnešiem. Šis laiks ir vajadzīgs, lai iegūtu uzticēšanos, izveidotu ārsta un pacienta attiecības, lai ārsts saprastu, ko pacients varēs, ko nē, un pacients saprastu, kā viņam var palīdzēt endokrinologs. Pēc tam jau tikšanās var notikt arī retāk.”
Vērtīgi ieteikumi, kā sadzīvot ar cukura diabētu
- Noskaidro visu par slimību un mācies to kontrolēt! Latvijā ir 15 cukura diabēta apmācības kabineti, kuros var iegūt nepieciešamās zināšanas.
- Neuztraucies – uzzinot diagnozi, dzīve nav jāmaina vienā mirklī! To var darīt pārdomāti, pakāpeniski apgūstot zināšanas, piemēram, par piemērotu uzturu.
- Ja ar cukura diabētu ir saslimis tavs bērns, izskaidro viņam slimību un darbības, kas veicamas tās kontrolei. Nevajadzētu kautrēties parūpēties par bērna cukura līmeni asinīs arī publiskās vietās.
- Neatņem bērnam dzīvesprieku! Bērns ar cukura diabētu drīkst visu – gan, piemēram, sportot un nodarboties ar citām aktivitātēm, gan ēst to, kas garšo, ja vien pieaugušais stingri kontrolē bērna cukura līmeni un pielāgo insulīna devas.
- Atceries – rekomendācijas ēst veselīgāk un kustēties vairāk ir aktuālas jebkuram cilvēkam, un, protams, arī tad, ja ir cukura diabēts.
Ja esi kļuvis par pacientu ar cukura diabēta, noteikti informē endokrinologu par visiem medikamentiem, ko lieto citu veselības problēmu risināšanai. - Ārsta izrakstīto ikdienas medikamentu cukura diabēta ārstēšanai lietošanu nekādā ziņā nedrīkst patvaļīgi pārtraukt vai izlaist lietošanas reizes.
- Lai nodrošinātu pilnvērtīgu dzīvi ar cukura diabētu, bet bez komplikācijām, īpaši svarīga ir abpusēji atklāta un empātiska pacienta un ārsta saruna par slimību un tās kontroli.
- Ja slimību izdevies konstatēt prediabēta stadijā, to var pietiekami labi kontrolēt un novērst iespējamos nervu, redzes un citus bojājumus, kas bieži vien pavada cukura diabēta gaitu.
- Diabēta pacientam kabatā vai somiņā vienmēr būtu jānēsā līdzi tā saucamo diabēta pasi. Ja kādā publiskā vietā gadās hipoglikēmijas epizode, šāda informatīva kartiņa var izglābt dzīvību.
- Cukura diabēta pacientam jāzina, ka nav muļķīgu jautājumu par slimību. Ja prātā ir radies jebkāds jautājums, ko labprāt noskaidrotu, to bez kautrēšanās jāuzdod ārstam.
- Atrodi SAVU endokrinologu – uzticības personu, kura palīdzēs sarast pareizo veidu, ka sadzīvot ar slimību!
Endokrinoloģe saka: “Kad cilvēks ir izglītots par savu slimību un to izprot, ar cukura diabētu ir ārkārtīgi viegli sadzīvot. Mana recepte, ko iesaku ikvienam pacientam, ir pašizglītoties! Lasiet uzticamus avotus, nevis jautājiet paziņai, kam arī diabēts, un konsultējieties par slimību ar ārstu! Ikvienam pašam ir svarīgi uzņemties atbildību par savu veselību.”
Aicinām noskatīties raidījumu un ieklausīties VCA poliklīnikas Aura endokrinoloģes Maijas Gurevičas un pediatres Polīnas Popeiko padomos, Latvijas Diabēta asociācijas valdes priekšsēdētājas Guntas Freimanes viedoklī – kā pieņemt diabētu, kā iemācīties ar to sadzīvot, mazinot tā negatīvās izpausmes, lai nekļūtu par slimības upuri un nastu tuviniekiem.
