Cūku pupas ir vērtīgas veselībai un tiek izmantotas pat tautas medicīnā, taču tās noteikti nevajag ēst svaigā veidā 14
Nav ziņu, kāpēc šīs pupas, kuras uzskata par vissenāko pupu šķirni, tiek sauktas par cūku pupām. Taču, neraugoties uz ne visai kārdinošo nosaukumu, to garša un vērtība jau izsenis novērtēta.
Cūku jeb lauku pupu dzimtene ir Ziemeļāfrika un Dienvidrietumāzija. Tās audzējuši un galdā likuši jau senie ēģiptieši (4000–3000 p.m.ē.), Eiropā cūku pupas ieceļojušas bronzas laikmetā (2000– 700 p.m.ē.). Lai arī no dienvidiem nākušas, vēsākā klimatā tās lieliski iejutušās un ātri izplatījušās līdz pat Eiropas ziemeļiem. Rezultātā teju katra Eiropas valsts to uzskata par savu senāko un nacionālo pupu.
Kas cūku pupās vērtīgs
Cūku pupas (Vicia faba L. var. major) satur daudz šķiedrvielu un pektīnu, kas palīdz izvadīt no organisma smago metālu sāļus, ogļhidrātus, C vitamīnu un B grupas vitamīnus, karotīnus, jodu, kāliju, dzelzi, magniju. Tajās ir arī komponenti, kas regulē holesterīna līmeni asinīs. Tās ieteicamas, ja cenšas atbrīvoties no liekā svara, jo pupa rada sāta sajūtu, kaut tajās ir maz kaloriju: 100 gramos svaigu pupu ir 46 kcal, 100 gramos vārītu pupu – ap 60 kaloriju. Tomēr nevajadzētu arī pārlieku aizrauties ar pupu ēšanu, jo tās mēdz veicināt gāzu veidošanos.
Tajās ir vairāk proteīnu nekā citos pākšaugos. Tās ir barojošas, palīdz organismam atjaunoties, tām pat piemīt uzmundrinošas īpašības.
Cūku pupās ir polifenoli – dabīgie antioksidanti, kas aizkavē un nomāc iekaisuma procesus organismā, spēj pasargāt no audzējiem, neirodeģeneratīvām un sirds-asinsvadu slimībām.
Tāpat kā citi pākšaugi cūku pupas ir lielisks olbaltumvielu avots – tātad laba gaļas alternatīva. Tāpēc tās ikdienas uzturā jāiekļauj veģetāriešiem un vegāniem. Cūku pupas droši var ēst celiakijas slimnieki, jo tās nesatur glutēnu.
Lietojums tautas medicīnā
Pret ļaundabīgām čūlām uz ādas liek siltus cūku pupu plācenīšus.
Pie augoņiem, abscesiem, ādas iekaisumiem liek uzkarsētus cūku pupu miltus.
Lai mazinātu cukura diabēta simptomus, regulāri jāēd cūku pupas – tām ir zems glikēmiskais indekss, kas nodrošina lēnu un nepārtrauktu glikozes piegādi.
Pie sasitumiem liek uzkarsētus cūku pupu miltus, sajauktus ar auzu putraimiem.
Lai veicinātu augoņu ātrāku nobriešanu un strutu izdalīšanos, liek mīkstu, pienā vārītu cūku pupu masu.
Vai ēd vārītu, caur sietu izberztu cūku pupu putriņu.
Dzemdes fibromiomas gadījumā dzer cūku pupu kafiju – kaltētas cūku pupas samaļ kafijas dzirnaviņās, tad uzvāra kā parasto kafiju. Lieto pa 200–250 ml pēc katras ēdienreizes.
Lai mazinātu, apturētu caureju, dzer cūku pupu novārījumu, jo tam piemīt savelkošas, pretiekaisuma īpašības.
Lai palīdzētu koliku, prostatas un nieru darbības traucējumu gadījumos, dzer cūku pupu ziedu uzlējumu vai novārījumu.
Svarīgi
Nereti no cūku pupu lietošanas uzturā iesaka atteikties podagras slimniekiem, jotās satur daudz purīna – 50–150 mg/100 g (ja ir podagra, nozīmīgi kontrolēt urīnskābes līmeni asinīs. Urīnskābe veidojas aknās no purīnvielām, kas uzņemtas ar uzturu vai sintezētas paša organismā). Tomēr tam, ka cūku pupu un citu pākšaugu lietošana uzturā var rosināt podagras attīstību vai radīt paasinājuma risku, nav pietiekamu pierādījumu.
Cūku pupas nav ieteicams ēst negatavas svaigā veidā, jo tās ir ļoti liela slodze kuņģim.
Mērenība cūku pupu lietošanā jāievēro cilvēkiem ar kairināto zarnu sindromu jeb funkcionāliem zarnu darbības traucējumiem, kas izraisa vēdersāpes vai diskomforta sajūtu un mainīgu vēdera izeju.
