“Alkonauts numur viens”? 0
Tas noticis 1961. gada rudenī, kosmonautu grupai apmeklējot Sevastopoli, kur kādas kārtējās svinīgās pusdienošanas beigu daļā Jurijs no izdzertā alkohola bijis jau krietni vien iesilis. Tas novedis pie negadījuma, kas krietni vien sabojāja viņa paša un, acumirklī nonākot atklātībā, sabojātu arī citu kosmonautu un, iespējams, visas valsts reputāciju. Katrā ziņā Jurijs pats bijis tikai par mata tiesu no nāves ļoti stulbos apstākļos.
Aptuveni pusnaktī viņš atrasts bezsamaņā guļam uz ietves ar vairākās vietās pārsistu seju un bīstami noasiņojot pie sanatorijas nama, kurā izmitināti viesi. Brēku sacēlusi viņa sieva Valentīna. Drīz ieradušies flotes ārsti un izšķīrušies turpat uz vietas veikt strauju operāciju, kas izglābusi viņa dzīvību. Slēdziens bijis šāds: caursists pieres kauls virs uzacs, liels asins zudums, ieteikts trīs nedēļas ilgs absolūts gultas režīms. Dzīvos.
Bet – kas tad bija noticis? Aptaujājot attiecīgās sanatorijas iemītniekus, noskaidrots: pamatīgi piedzēries, Jurijs pievakarē aizmidzis, taču ap pulksten desmitiem vakarā pamodies, mazliet iedzēris vēl un “juties visnotaļ normāls un jautrs”. Kosmonautu sievas sēdējušas viesistabā pie galda un spēlējušas kārtis, atskaņotājā skanējušas skaņuplates, notikušas arī dejas. Jurijs pat palīdzējis sievai nolikt gulēt līdzi paņemto meitiņu.
Taču tad pēkšņi viņš teicis, ka iešot atkal gulēt un aši nozudis. Drīz viņam sekojusi arī sieva, taču guļamistabā vīra neesot bijis. Viņa atgriezusies un jautājusi, vai kāds no klātesošajiem nav redzējis, kur Jurijs palicis, taču saņēmusi tikai mīklaini zīmīgu “skatīšanos griestos un klusēšanu”. Valentīna kaut ko nojautusi, tāpēc strauji sākusi apstaigāt pirmā stāva istabas. Tādas tur bijušas trīs. Pirmo divu durvis vaļā un neviena cilvēka. Bet trešās istabas durvis izrādījās aizslēgtas. Tās drīz no iekšpuses atvērusi 27 gadus vecā sanatorijas medmāsa Aņa. Valentīna satraukumā jautājusi: “Kur ir Jurijs?”, Aņa atbildējusi: “Jūsu vīrs tikko izlēca pa balkona logu…”
Tas bija pirmais stāvs. Balkons atradās divu metru augstumā virs zemes, zem tā uzreiz asfaltēts celiņš ar betona apmalēm. Tumsā veiktā lēciena laikā Jurijs ar abām kājām aizķēries aiz daudzgadīgajiem dekoratīvajiem vīnogulājiem, zaudējis līdzsvaru un bezpalīdzīgi tieši ar seju atsities pret aso betona apmali.
Aņa satraukti izstāstījusi, ka pēc nostrādātās maiņas bija istabiņā atgūlusies vēl nenoģērbusies un lasījusi grāmatu. Pēkšņi ienācis Jurijs, strauji no iekšpuses aizslēdzis durvis un, saucot: “Nu, kas ir, vai tad sāksi kliegt?” meties viņai virsū un sācis skūpstīt. Drīz jau pie durvīm atskanējuši klauvējieni, un viņš meties laukā pa logu…
