Cūkgaļa latvieša galdā – par un pret. Danilāns slavē, tomēr jāievēro mērs 0
Manai vecmāmiņai šī tēma noteikti nebija apspriežamo sarakstā. Ēst vai neēst cūkgaļu. Jo senāk šī gaļa, cūkas speķītis bija būtiska maltīšu sastāvdaļa, tā deva sātu un spēku. Mūsdienās uzskati par cūkgaļu ir pamatīgi svārstījušies – no galīga nolieguma līdz zināmam mulsumam, kā tad īsti rīkoties.
Vieni uzskata, ka cūkgaļa bijusi nozīmīgs produkts mūsu senču ēdienkartē, tātad latvietis izdzīvojis tikai tāpēc, ka ēdis cūkas miesu. Tādēļ arī tagad – droši uz priekšu, turpinām mieloties.
Bet citi vaino cūkgaļu, dēvē to par dažādu slimību riska faktoru. Kāds ķirurgs privātā sarunā minējis savus novērojumus – vairākums pacientu, kuriem konstatētas smagas aizkuņģa dziedzera problēmas, kas novedušas līdz nepieciešamībai iejaukties ķirurģiski, bieži uzturā lietojuši treknu cūkgaļu.
Danilāns paslavē
“Esmu to teicis ne reizi vien: speķītim nav ne vainas! Cūkgaļa ir labs uztura produkts, nekas slikts zinātniski pierādīts nav. Tikai nevajag pārēsties. Ja viena veida produktu lieto pārāk daudz, ēdiens var kļūt kaitīgs. Slikts ir vienpusīgs uzturs, tas nu gan ir tiesa,” uzsver gastroenterologs Anatolijs Danilāns.
Profesors nenoliedz, ka savulaik pastāvēja uzskats – cūkgaļa nelāgi iespaido veselību. Līdzīgi vēstīja par treknu pienu un olas dzeltenumu.
Tagad pētnieki atklājuši citādas sakarības, un izrādās – visus šos produktus var lietot droši. Diemžēl iepriekšējā informācija diezgan ilgi saglabājas cilvēku prātos.
“Ja nu vienīgi kāds cūkgaļu individuāli nepanes, tad gan lai atturas. Vai arī tad, ja riebjas cūkgaļa. Ja riebjas, tad taču nevajag ēst!” kaismīgi iesaucas dakteris.
Ārsts ir pamanījis, ka daudziem ir tieksme atsevišķus produktus celt uz pjedestāla, izcelt to brīnumaino iedarbību, līdz ar to citus ēdienus nolīdzinot līdz ar zemi. Viņaprāt, tā noticis arī ar cūkgaļu.
“Vai ar cūkas treknumu var sabeigt aizkuņģa dziedzeri? Diez vai. Ar šņabi gan noteikti var! Arī pārmēru lietoti medikamenti var veselībai nodarīt šādu skādi. Es vēlreiz atkārtoju – šo gaļu var droši ēst. Supervērtīguma tajā nav, taču arī nekā kaitīga,” sarunu nobeidz profesors.
Olbaltumvielu līderis
Ko tad īsti satur cūkgaļa? Vaicājām sertificēta uztura speciālistei Līgai Balodei.
“Jebkurā gaļā ir augsts olbaltumvielu saturs, taču tieši cūkgaļa pamatoti uzskatāma par vienu no vērtīgākajiem šīs uzturvielas avotiem.
Aptuvenais olbaltumvielu saturs cūkgaļā (jēlā gaļā) var sasniegt pat 89 procentus. Šajā gaļā esošās olbaltumvielas satur visas neaizstājamās aminoskābes, kas nepieciešamas organisma augšanai un attīstībai. Tieši tādēļ cūkgaļas iekļaušana uzturā īpaši noderīga sportistiem, cilvēkiem pēcoperāciju periodā, kā arī tiem, kuriem nepieciešams atjaunot muskuļus,” skaidro Līga Balode.
Par cūkgaļas negatīvo iezīmi visbiežāk dēvē taukus. To īpatsvars var būt vidēji 10–16 procentu. Tomēr atkarībā no dažādiem faktoriem tauku var būt arī daudz vairāk. Piesātināto un nepiesātināto tauku daudzums ir aptuveni vienāds.
“Salīdzinājumā ar citu gaļu, piemēram, liellopa vai jēra, ir citāds taukskābju sastāvs – cūkgaļā ir zemāks konjugētās linolēnskābes saturs, tā ir bagātāka ar nepiesātinātajiem taukiem,” uzsver speciāliste.
Ko rāda pētījumi
Zināms, ka cūkgaļa ne tikai sekmē muskuļu masas pieaugumu, bet arī uzlabo muskuļu funkcijas un fiziskās darbspējas. Turklāt, to ēdot, uzņemam arī vērtīgas minerālvielas un vitamīnus. Tad kādēļ pastāv viedoklis, ka jāatsakās no cūkgaļas lietošanas uzturā?
Uztura speciāliste skaidro – tas tāpēc, ka ar šo produktu bieži vien saista vairākus veselības riskus.
Dažos pētījumos pierādīts, ka sirds-asinsvadu slimību jomā risks paaugstinās, ja uzturā lieto cūkgaļu.
Tomēr nav skaidru pierādījumu tam, ka to paaugstina pati gaļa. Bieži vien tas ir saistīts arī ar citiem faktoriem: neveselīgiem ieradumiem, piemēram, pārāk maz tiek ēsti dārzeņi un augļi, turklāt cilvēks vispār mēdz ēst pārāk daudz, lai gan fiziskā aktivitāte ir zema.
Nereti paaugstinātu sirds-asinsvadu slimību risku skaidro ar holesterīna un piesātināto tauku saturu gaļā. Tomēr uztura holesterīnam ir pavisam neliela ietekme uz asinīs esošo holesterīna līmeni, un tas nav bīstams veselībai.
Daudzos pētījumos tika pierādīta arī saistība starp cūkgaļas lietošanu uzturā un resnās zarnas vēzi, savukārt citi pētījumi neuzrāda nopietnu ietekmi. Ir diezgan grūti pierādīt, ka tieši cūkgaļa izraisa resnās zarnas vēzi, pētījumos bieži vien tiek atklātas saistības, bet nav pierādījumu par tiešu cēloņsakarību.
Svarīgi, kā pagatavo
Līga Balode uzsver vēl citu aspektu – svarīgs ir veids, kā cūkgaļu pagatavojam.
Pārcepta gaļa var saturēt kancerogēnas vielas, un tās tiešām kaitē veselībai.
Tāpēc labāk to sautēt, nevis cept lielā eļļas daudzumā.
Liela nozīme ir cūkgaļas kvalitātei. Ieteicams izvēlēties iespējami liesāku gabalu. Jāpievērš uzmanība izcelsmei, lai būtu uzticami dzīvnieku audzētāji un gaļas ražotāji, jo viņi savu produkciju stingri kontrolē un pārbauda. Der pievērst uzmanību arī gaļas izskatam un smaržai – vai virsma nav gluma, vai smarža nav aizdomīga.
Uztura speciāliste pievienojas profesora Danilāna teiktajam, ka cūkgaļai nevajadzētu būt maltītē ik dienu.
Pietiek, ja to ēd pāris reižu nedēļā, turklāt pievieno svaigus dārzeņus vai citas veselīgas sastāvdaļas.
Kas vēl vērtīgs
Līga Balode norāda, ka cūkgaļas sastāvā ir arī citas vērtīgas uzturvielas.
Dzelzs – šajā gaļā esošais hēma dzelzs uzsūcas labāk nekā augu valsts produktos esošais, tāpēc tā ir lielisks dzelzs avots.
Magnijs – nozīmīgs daudzu enzīmu (organisma ķīmisko reakciju katalizatori), glikozes un muskuļu normālai funkcionēšanai.
Fosfors – stiprina kaulus, šūnās ģenerē enerģiju, nozīmīgs organisma augšanai un attīstībai.
Kālijs – nozīmīga loma ūdens līdzsvara un normāla asinsspiediena uzturēšanā.
Cinks – vairāk nekā 70 dažādu enzīmu komponents; svarīgs smadzeņu veselības un imūnsistēmas funkciju nodrošināšanā.
Niacīns – B3 vitamīns, nozīmīgs daudzu enzīmu normālai finkcionēšanai, kā arī iesaistās cukuru un taukskābju metabolismā.
Riboflavīns – vitamīns, kam ir svarīga loma enerģijas izdalīšanā no pārtikas produktiem.
Tiamīns – B1 vitamīns, bez kura būtu apgrūtināta ogļhidrātu, olbaltumvielu un tauku vielmaiņa.
B12 vitamīns – vajadzīgs sarkano asinsķermenīšu veidošanai, smadzeņu darbībai, kā arī metabolizē ogļhidrātus un taukus. Ja šā vitamīna trūkst, var rasties anēmija un neironu bojājumi.
B6 vitamīns – nozīmīgs vairāku enzīmu un koenzīmu pareizai funkcionēšanai, turklāt tam ir liela nozīme glikogēna (ogļhidrātu rezervju) metabolisma regulēšanā.
Mūsu eksperti
LĪGA BALODE, uztura speciāliste, uzņēmuma OnPlate valdes locekle
ANATOLIJS DANILĀNS, Rīgas Stradiņa universitātes profesors, gastroenterologs
