Cūkas politikā 0
Tie, kuri šovasar devās uz Senmišela kalnu vai Kotdarmoras gleznaino piekrasti, varēja sastapties ar dažādām Bretaņas lopkopju protesta izpausmēm. Piemēram, kūtsmēsliem, kas izgāzti pie kādas prefektūras (nopēlums valsts pārāk vienaldzīgajai attieksmei) vai lielveikala (norāde uz tirgotājiem, kas lēti iepērk un sālīti pārdod vietējos izstrādājumus). Notika arī ceļu bloķēšana, lai gan tā, tiesa, pārsvarā aizšķērsoja ceļu importa produkcijas piegādātājiem, nevis maršruta vai tūristu autobusiem un vieglajiem auto.
Atšķirībā no citām reizēm protesta akcijas noritēja samērā mierīgi, neilgi aizturētie braucēji vienīgi dabūja uzklausīt lauksaimnieku bēdu stāstu jeb ko līdzīgu īsai lekcijai un dažkārt pat tika uzcienāti ar vietējiem labumiem. Ja vien viņi bija gatavi iejusties līdzjūtīgu klausītāju lomā un nesadomāja izteikt iebildumus. Brīdis nebija īpaši piemērots diskusijām, kas tomēr ir nepieciešamas, jo krīze skar lauksaimniekus daudzviet Eiropā, un lielā mērā tieši iepriekš minēto protestu iespaidā Francija ierosināja sasaukt Eiropas Savienības lauksaimniecības ministru padomes ārkārtas sēdi 7. septembrī Briselē.
Problēmas
Bretaņas pussala aizņem aptuveni piecus procentus no Francijas teritorijas, bet šajā reģionā izaudzē vairāk nekā pusi no valstī audzētajām cūkām. Tas specializējas arī putnkopībā, saražojot apmēram 40% olu un trešdaļu pārtikā patērētās putnu gaļas. (Turklāt valsts un Eiropas Savienība veicināja saldēto vistu eksportu. Francija tās lielos apjomos piegādāja Vidējo Austrumu zemēm.) Pavērsiens uz intensīvo saimniekošanu notika pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, un toreiz daudzi uzskatīja, ka intensīvā lopkopība līdzās tradicionālajai zvejniecībai kalpos Bretaņas ekonomiskajam uzplaukumam. Taču laika gaitā samilza problēmas, piemēram, gruntsūdeņu un Atlantijas okeāna piekrastes piesārņojums, kas nodarīja kaitējumu tūrisma nozarei un draudēja ar sankcijām no Eiropas Savienības puses. Tagad lopkopji ir spiesti ierīkot attīrīšanas iekārtas, bet uztver to kā apgrūtinājumu un viņu produkciju sadārdzinošu apstākli. Tāpat kā ievestās lopbarības cenu kāpumu un pārējās ekonomikas globalizācijas radītās agrāk neparedzētās likstas. Šobrīd arvien biežāk izskan balsis, ka Bretaņai izraudzītais “produktīvisma” modelis, kurā galvenais ir sacensība par kvantitāti un izmaksām, nevis par kvalitāti, nav reģionam piemērots. Tas katrā ziņā ir sevi izsmēlis. Vai arī būtu pakļaujams būtiskām korekcijām.
Francijas cūkgaļas eksports uz citām ES valstīm piedzīvo kritumu, kamēr kaimiņi Vācijā un Spānijā, kā arī konkurenti Nīderlandē un Dānijā ir pratuši savu eksportu palielināt. Savukārt Bretaņā rīkotās izsoles, kas diktē cenu visā Francijā (valstī gadā nokauj 23 miljonus cūku), šovasar pieredzēja galveno iepircēju – divu lielāko pārstrādes uzņēmumu – boikotu. Tas bija viens no iemesliem lopkopju neapmierinātībai. Bet viņu produkcijas noņēmēji apgalvoja, ka cena – 1,40 eiro par kilogramu – ir lopkopju ietekmīgākās arodbiedrības (FNSEA) un lauksaimniecības ministrijas uztiepta, tātad drīzāk “politiska”, nevis tirgus cena. Agrorūpnieciskā kompleksa pārstāvji norāda uz Bretaņas cūkkopju vājo konkurētspēju pat Eiropas mērogā, kas ierobežo arī pārtikas ražotāju iespējas.
Eiropā toni nosaka Vācija, kur ierīkoti milzīgi kompleksi vairāk nekā divtūkstoš cūkām un lopkautuves ar augstu mehanizācijas pakāpi, kuras apkalpo salīdzinoši lēts darbaspēks, tai skaitā no Austrumeiropas. Tāpēc franči kārtējo reizi pārmet vāciešiem “sociālā dempinga” piekopšanu un sliecas atsākt teju desmit gadus vecos strīdus pakalpojumu jeb “Bolkešteina direktīvas” sakarā. Tāpat dzirdami mājieni, ka Brisele, kas strostē bretaņiešus par vides piesārņošanu, vācu lopkopjiem piekasās mazāk.
Tomēr frančus izkonkurē arī Spānija, kura cūkgaļas ražošanā izvirzījusies Eiropas Savienībā otrajā vietā aiz Vācijas un strauji iekaro tieši kaimiņu Francijas tirgu, pateicoties nozares uzņēmumu – lopu audzētāju, gaļas pārstrādātāju un tirgotāju – veiksmīgai integrācijai. Kaut gan cūkgaļas iekšējais patēriņš Spānijā samazinājies, tās saražotie apjomi pieauguši, jo pieaudzis arī eksportam paredzētās produkcijas īpatsvars, kas pārsniedz 40% no kopējā daudzuma. Nozares konkurētspēja un labā organizētība palīdzēja spāņiem vieglāk pārciest Krievijas tirgus aizslēgšanu, aizvietojot to ar Āzijas un īpaši Ķīnas tirgiem. Interesanti, ka šī organizatoriskā pieredze esot daļēji aizgūta no amerikāņiem. Lai gan eiropiešus ļoti satrauc varbūtējā konkurence ar ASV lauksaimnieciskās lielražošanas mašinēriju, ar ko, iespējams, nāksies saskarties pēc ES un ASV brīvās tirdzniecības līguma jeb Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības noslēgšanas. Ja vispār pastāv kāds ES lauksaimniekus īsti vienojošs faktors, tad tās ir bažas, ka Eiropas Komisija sarunās ar Vašingtonu nepietiekami stingri aizstāv viņu intereses.
Risinājumi?
Intereses ES iekšienē bieži vien krietni atšķiras un saimnieciskie apsvērumi nereti saduras ar politiskajiem. Kā sacījis ES lauksaimniecības komisārs Fils Hogans, “vienīgā nozare, kas cietusi no finansiālā viedokļa un starptautiskās politikas lēmumiem, ir lauksaimniecība. Krievijas prezidenta Vladimira Putina lēmums pagarināt pārtikas embargo uz vēl vienu gadu ievērojami palielina problēmu”.
Tāpēc Francijas lauksaimniecības ministrs Stefans Lefolls vēlas, lai ES sāktu sarunas ar Maskavu par embargo atcelšanu, bet tas ir panākams vienīgi zināma ģeopolitiska darījuma rezultātā un ne jau ministru līmenī. Lefollu vairāk saista iekšpolitiskais kalendārs – valdošās sociālistu partijas zemās popularitātes apstākļos valdība nevar nerēķināties ar gada nogalē valstī paredzētajām reģionālajām vēlēšanām. Un šodien tai nav drosmes atzīt, ka Bretaņas ekonomiskās attīstības scenārijs, iespējams, būtu kardināli jāpārskata. Pagaidām izteiktie priekšlikumi, piemēram, obligāti norādīt gaļas izcelsmes valsti uz veikalos tirgoto produktu iepakojuma, ir apsveicami, taču neskar problēmas pamatus. Arī Francijā ir izplatīti lozungi, kas atgādina Latvijas saukli “Pērc vietējo!”, tomēr industriāli audzētais “vietējais” maz atšķiras no vispārējā, un Francija šajā sacensībā zaudē, jo nespēj tajā izmantot savus trumpjus – dažādo novadu zemnieku no paaudzes paaudzē izkoptās unikālās prasmes, kas konveijera produkcijas ražošanā nav pielietojamas. Stāvokli īpaši nemaina arī jūlijā lopkopjiem no valsts piešķirtā ārkārtas subsīdija 600 miljonu eiro apmērā. Tāpēc pirms dažām dienām traktori ar Bretaņas karogiem izbrauca uz Parīzi, kur demonstrantiem 3. septembrī pievienojās arī citu novadu lauksaimnieki, lai vēlāk vairāki no viņiem dotos uz Briseli. Protesta iemesls tika izteikts trīs vārdos – “cenas, izmaksas, normas”. Viņi prasa nevis atsevišķus glābšanas pasākumus, bet “drosmīgu lēmumu kopumu”. Tāds, domājams, būtu jāpieņem visas ES kopējās lauksaimniecības politikas ietvaros.
