Vai esat uzticīgi Latvijas labumam – pašu valstī ražotajiem pārtikas produktiem? “LA” lasītāju aptauja 0
Ojārs Bārda Jūrmalā: “Protams, vienmēr skatos, lai pārtika būtu tepat Latvijā ražota. Kādreiz, kad pašam bija vairāk spēka, turēju septiņas govis. Tagad piena produktus, gaļu pērku veikalā, bet kartupeļus, sīpolus, burkānus, ķiplokus, arī tomātus līdz vēlam rudenim tirgo pazīstams zemnieks no Tukuma puses. Dažkārt pēc pārtikas aizbraucu uz Centrāltirgu, tā ir pensionāru galvenā iepirkšanās vieta Rīgā.”
Olga Poga Dobelē: “Veikalos gaļas gabali skaisti, bet negaršīgi. Dažkārt skatos, speķītim āda tik bieza! No kurienes tas atvests un cik veca bijusi cūka? Skaidrs, ka tā nav vietējā. Lielveikalos – ne “Rimi”, ne “Maksima” – gaļu nepērku, izvēlos privātos audzētājus, viņiem arī ir savi veikaliņi, tur iepērkos. Tirgū jāskatās, lai neapkrāpj. Ja prasīsiet kartupeļu šķirni, kas ātri izvārās, var iesvērt pavisam citu. To mājās tikai zinātājs atklāj. Ja miza grūti mizojas, kartupelis būs jāvāra pusstundu, nebūs miltains, bet kā skrote.”
Brigita Ratiņa Saldus novadā: “Mums pašiem savas septiņas govis un pulciņš vistu. Gaļu iegādājamies pie zināma cilvēka, kurš audzē cūkas. Zinām, kā un ar ko tās barotas. Pērkam uzreiz puscūku. Daļu nokūpinām, daļu saliekam ledusskapī. Mājas kūpinājumu ne ar ko nevar salīdzināt! Pati iesālu, salieku garšvielas, sākumā kurinām ar sausu alkšņa malku, tikai beigās iemetam zaļu alksnīti – tas kūpinājumam iedod īpašu smeķi.”
Lilija Eglīte Rīgā: “Parasti izvēlos vienkāršu, savai pensijai atbilstošu pārtiku. Kad nomaksāti komunālie rēķini, maciņā paliek 130 eiro. Kalkulēju, ko varu atļauties – dažādas saknes, dārzeņus, ķirbi, skābētus kāpostus, pašmāju ābolus, arī kādu eksotisku augli. Pienu un kefīru pērku veikalā, bet biezpienu – tirgū. Par gaļu nekad īsti neesmu droša – vai tā Latvijas vai poļu. Galu galā – kāda atšķirība, ar to taču nerunāsi! Kūkām eju garām, garšo “Liepkalnu” maize. Kā ārste uzskatu, ka mums pārtikas ziņā nav jābūt tik izvēlīgiem, turklāt jāēd mazāk, lai izvairītos no liekā svara un holesterīna. Novēlu senioriem atrast sev arī kādu vaļasprieku, tad nebūs jāpērk dārgās zāles un dzīvosiet garu mūžu.”
Monvīds Vīksna Stopiņu novadā: “Mēs ģimenē konsekventi pērkam tikai Latvijas produktus, izņemot dienvidzemju augļus un norvēģu lasi. Nepērku ne poļu zemenes, ne ābolus, tikai mūsējos. Vistas gaļu izvēlos tirgū, tikai nav zināms, vai tā poļu vai vietējā. Dažreiz pārdevējas atzīstas, ka poļu. Arī slavenās Rubeņu žāvētās vistas, izrādās, top no poļu vistām. Tā sacīja pārdevēja.”
Andris Grīnbergs Rīgā: “Cūkas gaļu pērku no zemnieka. Gaļai pavisam cita garša! Kad uzliek uz karstas pannas, kaimiņš saka – smaržo visa māja. No piena produktiem esmu iecienījis Cesvaines un Limbažu produkciju, arī Limbažu maizi.”
Ruta Draviņa Jūrmalā: “Mūsmājās mauriņa vietā plešas dārzs. Tur varam izvērsties – audzējam sev tomātus, gurķus, dārzeņus, dažādas garšvielas, zaļumus. Trīs reizes nedēļā mūspusē atbrauc zemnieks ar piena produktiem, atved arī liellopa, teļa vai cūkas gaļu un arī zivis. Zivis ēdam katru dienu. Tikai nedaudz apcepam, tad sautējam, kamēr gatava. Pēc zivīm braucam arī uz Centrāltirgu. Tur izvēle plaša: vimbas, saldētās skumbrijas, lasis, arī svešzemju jūras zivis.”
Pēteris Pavlovičs Latgalē: “Ja nevar nopirkt tādu gaļu, kādu kārojas, cūka jaaudzē pašiem. Pie tāda lēmuma nonācām abi ar manu kaimiņu. To kopā darām ne pirmo gadu. Viņam ir kūtiņa, audzējam kartupeļus, sagādājam citu barību. Nokauto cūku dalām uz pusēm. Es gaļu salieku saldētavā, bet daļu iesālu, pēc tam paši nožāvējam.”
