Covid-19 uz mirkli apstādina transporta plūsmu, bet būs pilsētas, kurās mašīnas nekad neatgriezīsies 55
Rihards Vītols, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Covid-19 pandēmijas laikā daudzās Eiropas pilsētās dzīve kļuvusi klusāka, jo pārvietošanās ierobežojumi būtiski samazinājuši transporta plūsmu. Taču arī pēc pandēmijas beigām automašīnām daudzviet būs liegta iespēja atgriezties pilsētas centrā, jo arvien populārāks kļūst lozungs “pilsēta bez auto”.
Mūsdienu pilsētās dažkārt var rasties iespaids, ka tās būvētas automašīnu, nevis cilvēku vajadzībām, jo automobiļi nosaka pilsētas dzīves ritmu, tie aizņem ielas un bulvārus, radot nemitīgu fona troksni. Aizvadītais gadsimts patiešām bijis “automašīnu gadsimts”, kad automobiļi kļuva par galveno cilvēces pārvietošanās līdzekli, bez kura daudzi no mums justos kā bez kājām vai rokām.
Taču pēdējos gados Eiropas pilsētās arvien biežāk dzirdama kurnēšana, ka no automašīnām problēmu ir vairāk nekā ieguvumu. Izplūdes gāzes piesārņo gaisu, automašīnu radītais troksnis traucē iedzīvotāju naktsmieru, nemitīgi nākas uzmanīt bērnus, lai viņi neizskrietu priekšā mašīnai un nekļūtu par satiksmes negadījuma upuriem. Automašīnas nenāk par labu mūsu veselībai, jo daudzi pieraduši braukt ar auto pat pārsimts metru uz tuvāko veikalu, tādēļ ir mazāk kustību un veidojas liekais svars.
Venēcijā iztiek bez auto
Covid-19 pandēmija gan ir mainījusi daudzu eiropiešu dzīves ritmu, jo daudzviet aizliegts bez īpašas vajadzības pārvietoties pa pilsētu. Tādēļ pilsētu ielas kļuvušas daudz tukšākas, un šis skats iepriecina zaļā dzīvesveida atbalstītājus, kas šeit saskata iespēju, kā ilgtermiņā panākt automašīnu padzīšanu no pilsētām vai vismaz to centra.
“Eiropieši pieprasa vairāk veloceliņu, drošāku sabiedrisko transportu un mazāk piesārņojošo automašīnu,” vēsta nevalstiskās organizācijas “Transport & Environment” (“Transports un vide”) vadītājs Viljams Todss. Viņš atzinīgi vērtē Parīzes, Briseles un Londonas pašvaldību ierosinājumus paplašināt veloceliņu tīklu un ierobežot automašīnu pārvietošanos. “Tagad mums jāpanāk, lai šie pagaidu risinājumi kļūtu par pastāvīgiem, lai piesārņojošu auto vietā būtu elektromobiļi un arī citas pilsētas ieviestu šādus risinājumus.”
Ja jums šķiet, ka pilsēta bez auto ir kaut kas neiedomājams, tad pietiek palūkoties simt gadu senā pagātnē, kad arī Latvijas pilsētu ielās automobiļi bija liels retums un savu auto varēja atļauties tikai īpaši turīgi cilvēki. Un arī mūsdienu Eiropā ir kāda pilsēta, kur iedzīvotāji un pilsētas viesi diezgan labi iztiek bez automašīnām: tā ir Venēcija, kur pilsētas centrā pārvietošanās notiek pa kanāliem, bet sauszemes ielas ir atvēlētas gājējiem.
Amerikāņu rakstnieks Dž. H. Krofords, kurš sarakstījis grāmatu par pilsētām bez auto, ir pārliecināts, ka arī citām Eiropas pilsētām nāktu par labu, ja tās par prioritāti uzskatītu cilvēkus, nevis automašīnas. “Ikvienā pilsētā mēs redzam, ka cilvēku iecienītākās vietas ir tās, kur nav automašīnu. Tie ir parki, skvēri, gājēju ielas.”
Autovadītāju ciešanas
Viena no pilsētām, kas mērķtiecīgi ir ķērusies pie auto padzīšanas no pilsētas centra, ir Norvēģijas galvaspilsēta Oslo, kas likvidē automašīnu stāvvietas un to vietā ierīko veloceliņus, parkus, soliņus. “Mūsu galvenais mērķis ir atdot pilsētas ielas atpakaļ cilvēkiem. Manuprāt, pilsētas ielām jābūt vietai, kur varam satikties ar cilvēkiem, ieturēt maltīti āra kafejnīcā, arī bērniem ir vieta, kur droši spēlēties,” raidsabiedrībai “BBC” stāsta Oslo mēra vietniece Zaļās partijas pārstāve Hanna Markūzena.
Viņa atzīst, ka mainīt pilsētas iekārtojumu nebūs viegli, jo automašīnu īpašnieki pretojas pārmaiņām un negrasās padoties bez cīņas. “Mainīt paradumus nekad nav viegli. Pilsētas jau daudzus gadu desmitus ir pielāgotas automašīnām, un daudzi cilvēki automašīnu uzskata par statusa simbolu. Mums ir nepieciešama labāka pilsētas plānošana, lai privātais auto vairs nebūtu galvenais faktors, kas nosaka pilsētas dzīvi,” secina Markūzena.
Lai gan auto īpašnieki protestē pret viņu tiesību ierobežošanu, patiesībā arī viņi nav apmierināti ar tagadējo situāciju, jo arvien augošais automobiļu skaits pārvietošanos pilsētā padarījis par nemitīgām ciešanām: autovadītājiem stundām ilgi nākas sēdēt sastrēgumos, bet pilsētas centrā nākas ilgi riņķot, līdz izdodas atrast brīvu stāvvietu. Turklāt auto uzturēšana pilsētā ir dārgs prieks, un daudzas pašvaldības padara to vēl dārgāku ar dažādiem ierobežojumiem. Piemēram, Londonas centrā ir izveidota īpaša “zemo emisiju” zona, kur autovadītājiem par iebraukšanu jāmaksā 12,5 mārciņas (ap 15 eiro).
Dīzeļus iznīdēs pirmos
Atšķirīgu pieeju izvēlējusies Spānijas lielpilsēta Barselona, kas auto satiksmi pilsētas centrā veido saskaņā ar tā saukto superkvartālu principu. Tas nozīmē, ka auto kustība ir atļauta tikai pa kvartāla perimetru, bet kvartāla iekšpusē izveidota gājēju zona, kur cilvēki var brīvi pārvietoties, nebaidoties no automašīnām. Šajās zonās tiek stādīti koki, lai uzlabotu gaisa kvalitāti.
Zinātnieki aprēķinājuši, ka ar auto satiksmes ierobežošanu un gaisa kvalitātes uzlabošanu Barselonā varētu glābt līdz pat 700 cilvēku dzīvību gadā. Eiropas mērogā efekts būtu vēl daudz lielāks: Eiropas Vides aģentūras aprēķini rāda, ka Eiropas Savienības valstīs gaisa piesārņojums izraisa līdz pat 400 000 pāragras nāves gadījumu gadā.
Lai samazinātu gaisa piesārņojumu, daudzas Eiropas pilsētas jau paziņojušas, ka laika gaitā aizliegs izmantot automašīnas ar iekšdedzes dzinējiem, it sevišķi dīzeļmotoriem. Piemēram, Francijas galvaspilsētā Parīzē jau pirms vairākiem gadiem tika pieņemts lēmums, kas aizliedz iebraukt pilsētā ar vecām automašīnām (vecākām par 20 gadiem).
Ierobežojumi arvien tiek pastiprināti, un paredzams, ka līdz 2024. gadam, kad Parīze uzņems vasaras olimpiskās spēles, pilsētā būs stājies spēkā pilnīgs dīzeļauto aizliegums, bet līdz 2030. gadam būs iznīdēti visi auto ar iekšdedzes dzinēju. Parīzes pašvaldības vadītāja Anē Idalgo vēlas padarīt Parīzi par “15 minūšu pilsētu”, kur viss dzīvei nepieciešamais būtu 15 minūšu attālumā un iedzīvotāji varēs vispār iztikt bez auto.
Pārsteidzošais ir klusums
Līdzīgu cīņu pret automašīnām sākusi arī Beļģijas pilsētas Ģentes vadība. “Mums bija cilvēki, kas sūdzējās, ka pēc ierobežojumu ieviešanas 300 metru vietā tagad jābrauc divus kilometrus tālu. Mēs centāmies izskaidrot, ka 300 metrus mierīgi var noiet kājām, tam nevajag auto,” laikrakstam “The Guardian” stāsta Ģentes mēra vietnieks Filips Vatēvs.
Lielākā daļa pilsētas iedzīvotāju esot apmierināti ar auto ierobežošanas rezultātiem. “Visvairāk izceļas klusums, jo vairs nav dzirdams automašīnu radītais troksnis. Arī gaiss smaržo labāk. Cilvēki iziet ielās, kas tagad vairāk līdzinās viesistabai vai dārzam. Bez automašīnām pilsētā parādās tik daudz brīvas vietas!” secina beļģu žurnāliste Tīne Hensa.
Līdzīgs eksperiments veikts arī Spānijas pilsētā Pontebedrā, kas ir aptuveni Daugavpils lieluma pilsēta ar 80 000 iedzīvotāju. “Agrāk pa šo ielu izbrauca 14 000 automašīnu dienā, auto šeit bija vairāk nekā cilvēku. Pilsētas vēsturiskais centrs bija miris. Vairums cilvēku to pameta pie pirmās izdevības,” sarunā ar “The Guardian” stāsta pilsētas mērs Migels Ankso Fernandess Loress.
Sākumā viņš domājis par ielu infrastruktūras paplašināšanu, bet tad sapratis, ka daudz vienkāršāk un lētāk būs ierobežot automašīnu pārvietošanos pilsētas centrā. Pēc auto padzīšanas pilsētas centrs atdzīvojies, uzlabojusies gaisa kvalitāte, bijis daudz mazāk satiksmes negadījumu. Kamēr citas pilsētas žēlojas par iedzīvotāju skaita samazināšanos, Pontebedra ieguvusi 12 000 jaunu iedzīvotāju. “Agrāk es dzīvoju Madridē, bet šeit ir paradīze. Tagad pat lietus laikā es visur eju kājām,” stāsta pilsētas iedzīvotāja Rakele Garsija.
Auto īpašnieki iebilst, ka ne visiem ir iespēja iztikt bez auto, piemēram, tas ir nepieciešams cilvēkiem ar kustību traucējumiem un ģimenēm ar maziem bērniem. Pilsētu plānotāji uzsver, ka viņu mērķis nav par 100% iznīdēt auto no pilsētām, jo tāpat būs ātrās palīdzības auto, veikalu un restorānu piegādes auto utt. Taču visiem pārējiem pilsētas iedzīvotājiem jāpiedāvā alternatīva, lai viņi būtu ieinteresēti pārvietoties ar velo vai sabiedrisko transportu, nevis privāto auto. Piemēram, Milānā īstenots eksperiments, kura dalībniekiem bija iespēja saņemt nelielu piemaksu, ja viņi uz darbu devās ar velosipēdu vai sabiedrisko transportu.
Vai auto piemeklēs “auzu motoru” liktenis?
Vācijas pilsētā Heidelbergā iedzīvotājiem, kas atsakās no privātās automašīnas, tiek piedāvāts gadu bez maksas izmantot sabiedriskā transporta pakalpojumus. “Ja tev vajag auto, vari izmantot koplietošanas auto pakalpojumus. Ja dzīvo tālāk no pilsētas, tad ar savu auto vari atbraukt līdz dzelzceļa stacijai, bet ne līdz pilsētas centram,” laikrakstam “The New York Times” skaidro Heidelbergas mērs Ekarts Vircners.
Vērienīgus plānus par pilsētas atbrīvošanu no auto kaldina arī Vācijas otrā lielākā pilsēta Hamburga, kas šo mērķi grasās sasniegt līdz 2034. gadam. Pilsētas vadība izteikusies, ka iedzīvotājiem jārada iespēja visur pārvietoties kājām vai ar velosipēdu.
Šo pilsētu pieredze rāda, ka Eiropas pilsētu automobilizācija drīzāk bija 20. gadsimta tendence, kas 21. gadsimta laikā varētu būtiski mainīties. “Vēl pirms pārdesmit gadiem bija pilnīgi normāli smēķēt kafejnīcā, bet tagad tas vairs nav iedomājams. Manuprāt, tāpat būs ar automašīnām pilsētas centrā: kādu dienu mēs brīnīsimies, kāpēc tā kādreiz šķita laba doma,” žurnālam “Fast Company” atzīst Oslo mēra vietniece Hanna Markūzena.
Ja šāds scenārijs jums nešķiet pārāk ticams, tad atcerēsimies 20. gadsimta sākumu, kad Eiropas pilsētu ielās vēl valdīja zirgu transports. Ja toreiz kāds būtu uzdrošinājies teikt, ka pavisam drīzā nākotnē “auzu motori” pazudīs no pilsētu ielām, viņu uzskatītu par naivu sapņotāju, bet mūsdienās ieraudzīt zirga pajūgu pilsētas ielās ir vēl lielāks brīnums, nekā toreiz bija automobilis.
