Covid-19 nav īslaicīgas nepatikšanas, bet viena no lielajām svirām, kas nežēlīgi izmaina pasauli! Kā gadu dzīvojam “ārkārtējā situācijā” 28
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šodien aprit gads, kopš Latvija dzīvo dīvainajā dzīves režīmā, ko mums diktējusi slimība Covid-19, – pirms gada 12. martā valdība pieņēma lēmumu par ārkārtējās situācijas izsludināšanu līdz Lieldienām, 14. aprīlim.
Tad pirmo reizi sabiedrībai bija jāsāk sadzīvot ar striktiem ierobežojumiem – ar distancēšanos, sejas maskām, regulāru roku mazgāšanu, telpu dezinfekciju, liegumu apmeklēt lielveikalus, restorānus un citas izklaides vietas…
Kopš tā laika daudzi no mums uztur attiecības ar saviem līdzcilvēkiem tikai caur datora ekrānu. Galvenais bija novērst strauju slimības izplatību, jo mūsu valsts jau tā vārgā veselības aprūpes sistēma nespētu ar to tikt galā.
Taču situācija nebija tik laba, lai jau aprīlī atlaistu grožus – ārkārtējā situācija turpinājās līdz pat 10. jūnijam. Neraugoties uz to, ka daudzi ierobežojumi saglabājās, tomēr visa vasara aizritēja samērā tīkami – ar ceļojumiem, ballītēm, sportošanu… Diemžēl koronavīruss netaisījās atkāpties.
No 9. novembra līdz 6. decembrim atkal iegājām ārkārtējā situācijā nu jau ar stingrākiem ierobežojumiem nekā iepriekš, un tā nav beigusies līdz pat šim brīdim. Tagad nogaidoši stāvam krustcelēs un vērojam, vai jaunais koronavīrusa britu celms neuzsitīs trešo vilni un vai 6. aprīlī valdība varēs pārslēgt luksofora sarkano gaismu vismaz uz oranžo.
Dažādām personībām vaicājām viedokli, kā vērtēt šo kovida gadu, valdības rīcību un sabiedrības uzvedību.
Kā vērtēt šo kovida gadu, valdības rīcību un sabiedrības uzvedību?
Dažādām personībām uzdevām šādus trīs jautājumus.
1. Kā vērtējat valdības rīcību, pārvarot kovidkrīzi šā gada laikā? Kas ir bijis labākais darbs, kas – lielākā kļūda?
2. Vai šā gada laikā esat ko jaunu atklājis par Latvijas sabiedrību, par tās rīcību, uzvedību, domāšanu?
3. Kura konkrēta cilvēka padomus, ieteikumus jūs noteikti ņemtu vērā šajā laikā?
Kad vadītājs nav varējis pārliecināt grāmatvežus…
Uldis Pīlēns, uzņēmējs
1. Valdība visu šo laiku ir centusies strādāt savu prasmju, iespēju un izpratnes robežās. Parādiet man kaut vienu valdību pasaulē, kura tik liela izaicinājuma priekšā ir zinoša. Visas valstis – gan turīgās, gan ne tik turīgās – ir līdzīgā situācijā.
Tiesa, to nevar noliegt – šajā pandēmijas radītajā krīzē rezultāti tomēr varēja būt labāki, ja būtu citāds valdības darba organizācijas princips. Tik vājā piecu partiju koalīcijā turpināt 21. gadsimta pirmajā pusē strādāt kā Bismarka laikā, kad katra ministrija ir sava patstāvīga saimniecība, nesadarbojoties, neradot sinerģijas starp ministrijām, lai pieķertos lielāka mēroga uzdevumiem nekā tikai ministru ego pašrealizācijai, jā, tā ir lielākā kļūda.
Ja Ministru prezidents var teikt, ka viņš palicis mazākumā, turklāt publiski, tas liecina par ļoti lielu pagurumu šajā krīzes menedžmentā. Salīdzinot tas ir tāpat kā uzņēmumā, kur jāpieņem stratēģiski lēmumi, bet vadītājs stāsta, ka viņš nav varējis pārliecināt savus grāmatvežus. Tad patiešām kaut kas nav labi.
Valdības atbildība, regulējot sabiedrības attīstību, ekonomiskos, sociālos procesus un veselīgu dzīvi, sniedzas pāri infektologu kā ekspertu ieteikumiem. Nenoliegšu, viņos ir jāieklausās, pandēmijas radītajā krīzē medicīnas eksperti ir galvenie padomdevēji, bet neaizmirsīsim, ka lietu kopuma formula ir daudz sarežģītāka nekā tikai vienas vai divu specialitāšu augstu profesionāļu redzējums par sabiedrības attīstību kopumā.
Ja pavērtē “lockdown” veiksmi pirmajā reizē un neveiksmi otrajā reizē, tad jāatzīst, ka Latvijai ir sliktāki rādītāji nekā Zviedrijai, kuru ļoti kritizēja par tās atvērtības politiku pandēmijas sākumā, un nesalīdzināmi sliktāki rādītāji nekā Vācijā, kura izvēlējās vidēji smagu “lockdown” līmeni.
Vācijā tā sauktais kumulatīvais rādītājs patlaban ir ap 60 ar kovidu saslimušo uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju, kamēr Latvijā tas ir virs 400. Tas apliecina vien to, ka valdība un liela daļa sabiedrības savstarpēji nesaprotas. Pieejot problēmas risinājumam atkal no grāmatveža viedokļa, jāteic, ka padarīt preču tirdzniecības un pakalpojumu ierobežojumu kā vienīgo iespēju, lai sabiedrība pašizolētos, nav tālredzīgi.
2. Jāatzīst, ka neesmu atklājis neko jaunu par mūsu valsts sabiedrību. Viss, kas pandēmijas krīzes laikā parādījās dienas gaismā, ir vispārcilvēciskās īpašības. Tas, kas grib vainot sabiedrību politiskās neveiksmēs, smagi kļūdās un nedomā reālistiski.
3. Faktiski jau neviens, ne es, ne jūs, ne augstākās valsts amatpersonas, ne infektologi nezina, kā attīstīsies lielo lietu kārtība gan reģionāli, gan arī pasaulē. Man šķiet, ka jāklausa iekšējai intuīcijai, kas pasaka priekšā, kā cilvēkam uzvesties, kā pārvarēt šo laiku, kā stiprināt savu personību, kā nepazaudēt lielo vērtību sistēmu orientierus.
Man ļoti patīk arhibīskapa Jāņa Vanaga aktīvā iesaistīšanās ar uzrunām, un, ja vēlreiz pārlasa Imanta Ziedoņa domas, tad, man šķiet, ir gana labi. Pašpaļāvība uz saviem spēkiem un mentālās veselības stiprināšana ir sabiedriski lietderīga lieta, ko mēs katrs individuāli varam veicināt. Izmantosim šo laiku, jo tas ir mūsu laiks, cita nebūs!
Neveiksmīgs krīzes menedžments
Māris Gailis, ekspremjerministrs, uzņēmējs
1. Sadrumstalotās Saeimas apstākļos izveidotās valdības noturēšanās ir vērtība pati par sevi. Valdības sabrukšana būtu vēl sliktāka nekā ne pārāk pārliecinošā tās darbība. Tomēr neredzu veiksmīgas krīzes menedžmenta izpausmes. Protams, ka lielākā kļūda ir paša svarīgākā – vakcīnu iepirkuma lēmuma – atstāšana pašplūsmai.
2. Man nav pārsteigumu. Sabiedrība ir fragmentēta. Pavasarī, kad pandēmija bija jaunums, lielākais vairums cilvēku puslīdz ievēroja karantīnas prasības, bet tagad vairs ne. Nogurums, iztēle notrulinājusies – “mirst jau kaut kur citur, ne Latvijā”. Šajā situācijā tikai stingrība var palīdzēt. Vajag vakcinēšanas pases un nopietnus ierobežojumus tiem, kas atsakās vakcinēties. Vismaz uz pusgadu, gadu.
3. Uzticos Ugas Dumpja un Jurija Perevoščikova teiktajam. Kam tad vēl? Lai tik nu lēmumu pieņēmēji viņos vairāk klausītos!
Civilizācijas ieguvumi mūs izlutinājuši
Imants Lancmanis, gleznotājs un mākslas vēsturnieks
1. Latvijas valdība, tāpat kā citur pasaulē, ir centusies reaģēt uz krīzi ikbrīdējo dotumu, stāvokļa mainīguma un savu iespēju robežās. Opozīcijas politiķi kliedz, ka viss ir nepareizi, jo cer pārņemt varu, bet daļa sabiedrības kliedz tāpēc, ka jebkura valdību lamāšana pieder visu laiku iecienītākajām nodarbībām un ir daudz cilvēku, kam sagādā baudu vienmēr saukt – nē! nē! nē!
To visčaklāk piekopj tie, kam pašiem nav lemts iepazīt vadīšanas sviras un lietu izkārtošanas iespēju robežas. Latvijas valdības lēmumi ir tikpat aptuveni, taustoši, bieži kļūdaini, kā tas notiek vienmēr un visur. Brīnumbērnu nav, ideālas valdības nepastāv.
Bet Latvijā vismaz nav pieredzēts tāds stulbums kā pie Trampa vai Lukašenko, te nav zviedru augstprātības un cinisma, par ko karalis nesen lūdza nācijai piedošanu, te nav autoritāro režīmu vēlmes noslēpt īsteno stāvokli un upuru skaitu. Nevienam nav iespējams nevainojami modelēt Covid-19 tālākos pavērsienus un no tiem izdarīt pareizos secinājumus.
Šajā situācijā lielākais tikums ir nepakļauties dogmatiskiem pieņēmumiem, atzīt kļūdas, būt piesardzīgiem, ieklausīties epidemiologu padomos un spēt ik brīdi mainīt taktiku. Iepriecina tas, ka gan Latvija, gan pasaule ir spējusi kopīgi reaģēt uz šo dramatisko likteņa izaicinājumu.
Vērienīgie ierobežojumi, atbalsta programmas, vakcīnu izstrāde neticamā tempā – tās ir lietas, kas senāk nebija iespējamas. Gan viduslaiku mēra, gan 1918. gada spāņu gripas upuri vai nu mira, vai izdzīvoja, pat neiedomājoties, ka varētu pastāvēt kaut kāda valstiska palīdzība un ka varētu pieprasīt pabalstu par dzīvošanu mājās.
2. Mani nepārsteidza, toties apbēdināja divas lietas. Pirmkārt, sabiedrības nespēja aptvert, ka Covid-19 nav kaut kādas īslaicīgas nepatikšanas, kas traucē omulīgai dzīvei, bet ka tā ir viena no lielajām svirām, kas palaikam nāk izmainīt pasauli, lai tai dotu jaunu attīstības grūdienu, kaut arī nežēlīgā veidā.
Līdzšinējie evolūcijas pasteidzināšanas instrumenti ir bijušas mēra epidēmijas un postoši kari, nu tas ir koronavīruss. Tas, ka cilvēki ir nepacietīgi un gaužas par diskomfortu, tikai rāda, cik ļoti civilizācijas un demokrātijas ieguvumi mūs izlutinājuši, cik maz esam spējīgi samērot milzu apmēra draudus ar sīkajiem ierobežojumiem saviem paradumiem un ērtībām. Pasaule nekad vairs nebūs tāda kā 2020. gada sākumā, tā mainās jau tagad. Trešais pasaules karš notiek maigā veidā.
Otra vilšanās ir sabiedrības niķība, neticība, skepse un it īpaši – pandēmijas un vakcīnu apšaubīšana kopā ar patiku uz sazvērestības teorijām. Ticība sazvērestībai apliecina cilvēka nespēju loģiski domāt. Tām ticēt var tikai tie, kas notikumus vērojuši no virtuves perspektīvas, nekad nav vadījuši kaut nelielu iestādi un nepazīst tās sviras un mehānismus, ar kuriem realizē kādus pieņemtos lēmumus, vienalga, mazā vai lielā mērogā.
Viņiem šķiet, ka tas, ko nevar valdības ar savām daudzajām institūcijām, armiju, drošībniekiem, dažādiem izpildmehānismiem, toties viegli spēj slepenas sazvērnieku grupas, turklāt ievērojot dziļāko konspirāciju. Tas nāk no pasaku jomas, kam mūsdienās atbilst filmas par noziedzīgiem mēģinājumiem sagrābt pasauli.
Smieklīgi iedomāties, ka Latvijas valdība, kas kā daudzas citas Eiropā balstās uz trauslas partiju vienošanās, vienai otru apkarojot un turklāt bieži mainoties Ministru kabinetam, spētu vienoties kādā baismīgā sazvērestībā.
Bet daļa sabiedrības tā domā, ko rādīja 2020. gada 12. decembra demonstrācija 11. novembra krastmalā. Iracionālās, mītiskās bailes daļu cilvēku ir novedušas pie konkrētām sadzīviskām bailēm, kas izpaužas kā vairīšanās no vakcīnas, tā apliecinot nespēju samērot riskus un samazinot iespēju īsināt pandēmiju.
3. Latvijas speciālisti – infektologs Uga Dumpis un epidemiologs Jurijs Perevoščikovs – ir pierādījuši loģisku domāšanu stāvokļa izvērtēšanā, spēju nekrist galējībās un dot prātīgus padomus.
Piemērots laiks cilvēku pētniekiem
Skaidrīte Lasmane, Latvijas Universitātes profesore
1. Latvijas valdība viena pati tuksnesīgā vientulībā un izolētībā nelemj. Kopš Pasaules veselības organizācija pirms gada izsludinājusi pandēmiju, kopsakars ar Eiropas un pasaules valstu strauji mainīgo situāciju ir tikpat neizbēgams kā rēķināšanās ar neparedzamo vīrusa plosīšanos mūsu Latvijā.
Apzinoties šīs sarežģītās kopsakarības, gribētu atturēties no patērnieciskas attieksmes pret valdības darbu. Diez vai krīzes laiku palīdz saīsināt arī atsvešināta augstprātība un kritiska vērotāja pozīcija. Pielāgošanās krīzei un tās pārvarēšana ir sarežģīts kopdarbs, kuru atvieglo uzticēšanās un savstarpējs atbalsts. Skan, protams, pārāk daiļi, bet ideālais kaut kam labākam iedvesmo.
Kļūdas ir nenovēršamas, tāpēc atmetama ilūzija par nekļūdīgiem lēmumiem. Man, piemēram, nešķiet auglīga izšķērdīgā naudas dalīšanas akcija. Tautas gudrība jau sen dilemmu “zivi vai makšķeri” atrisinājusi par labu zvejas rīkam, tāpēc, šķiet, miljoniem būtu nesalīdzināmi lielāka jēga, ja to ieguldītu datortehnikas un citu mācību līdzekļu iegādei skolās un augstskolās.
Par taisnīgu tālredzību būtu atzīstams arī ieguldījums frizieru, slēgto kafejnīcu un līdzīgu ļaužu dīkstāves pabalstiem, lai mazāk tumšu logu un slēgtu durvju atklātos pavasarī. Gribētos, lai valdības noteiktie ierobežojumi neizskan kā draudīga pavēle, bet kā kopdarbības aicinājums.
2. Pārlieku uzskatāmi atklājas Latvijas sabiedrības neiedomājamā dažādība un sarežģītība, kas iegūta trīsdesmit brīvības gados. Pavisam atšķirīgs baiļu slieksnis dažādām paaudzēm un kopienām, gluži nesalīdzināma māju dzīves pieredze, tās ieguvumi un zaudējumi lielu un mazu ģimeņu grupā.
Radikāli citāds vakcīnas un potēšanās uztvērums, kur vieni to uzskata par vīrusam līdzīgu apdraudējumu, kamēr citos atdzīvojas pusaizmirstā rindu psiholoģija modrībā par katru, kuram labumu pieejamība lielāka. Intensificējas un daudz uzskatāmāk atklājas gan labais – palīdzība, līdzcietība, iejūtība, atbalsts –, gan ļaunums – savtīgums, skaudība, alkatība…
Antropologiem, psihologiem un citiem cilvēku un sociālās dzīves pētniekiem šis ir vērojumiem un darbam īsti piemērots laiks. Visas atšķirības saasinās, pielāgojoties jauniem apstākļiem un dzīves nosacījumiem. Pašsaprotami, ka dažādība neatvieglo krīzes pārvarēšanai tik nepieciešamo solidaritāti.
3. Lai nu kā, bet padomdevēju netrūkst, un mediji, īpaši sociālie, neskopojas ar to piedāvājumu. Gada laikā arī zinātnes datubāzes pārpildītas ar simtiem pētījumu par sērgas laiku un uzvedību tajā. Šķiet, senā aristoteliskā gudrība par saprātīgu mērenību tomēr īpaši dzīvotspējīga un vērā ņemama – neļauties galējībām – ne izmisumam un panikai, ne trulai vieglprātībai vai fatālai nolemtībai. Kartes un vadlīnijas sastāda citi, kamēr ceļš paša kājām vien ejams. Un iešanas pieredze ļauj iepazīt ne tikai ceļu vai apkārtni, bet visvairāk sevi pašu.
Izcēlās ar fenomenālu muļķību
Helēna Demakova, bijusī kultūras ministre, mākslas zinātniece, Latvijas Mākslas akadēmijas docente
1. Nevērtējot valdības darbu ārpus Covid-19 pārvarēšanas rāmjiem, šis konkrētais uzdevums ir ticis veikts apmierinoši – tas nav īstenots nedz teicami, nedz labi. Latvijas valdība izcēlusies ar fenomenālu muļķību vakcīnu (ne)iegādē, toties veselā saprāta robežās, samērojot ar nepieciešamo cilvēku dzīvības aizsardzību, ir ieviesti ierobežojumi, brīdinājumi un nokavētais atbalsts veselības aizsardzības sistēmai.
Man ir pamatotas aizdomas, ka lielākā kļūda vēl sekos. Tā būs saistīta ar Eiropas naudas izlietojumu, imitējot ieguldījumus videi draudzīgu un digitālu risinājumu ieviešanā.
Es personīgi uzticos četriem valdības ministriem, vispirms jau ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam, kuru vainot veselības resora neizdarībā arīdzan būtu fenomenāla muļķība. Kopumā valdība atgādina vāju un provinciālu laikmetīgās mākslas izstādi visredzamākajos galvaspilsētas skatlogos, kurā ļaudis noraugās kā tādā panoptikumā.
Kļūdas šādā dīvainā pulciņā ir neizbēgamas. Taču mēģinot abstrahēties no savas kailās dzīvības, jāteic, ka nav bijusi neviena valdība, kura labi tikusi galā ar vīrusa uzliesmojumiem – vai tas būtu bijis 14. gadsimtā Florencē vai Barselonā, vai 20. gadsimta sākumā pēckara apstākļos Eiropā.
Vīrusi neko nezina par zinātnes progresu. Man ir palicis atmiņā, ko reiz sacīja kāds mans vācu draugs, kad 90. gadu sākumā viņam priecīgi satraukta zvanīju no telefonbūdiņas Romā. Mani tikko kā bija svētījis Romas pāvests Jānis Pāvils Otrais (tas jau ir cits stāsts). Es draugam to pavēstīju. Viņš telefona klausulē izsaucās: “Šis noziedznieks! Viņš ir pret prezervatīviem! Vīrusam nav morāles!” Tas bija AIDS uzvaras gājiena laiks Rietumos…
2. Pārsteigumi varētu būt kādam, kurš kaut ko gaida. Man jau sen nav nekādu ilūziju par cilvēku dabu. Sabiedrība nedomā, domā katrs atsevišķs cilvēks. Paredzēju, ka likumsakarīgi čaklākie kļūs vēl čaklāki un vairāk pievērsīsies dārza darbiem. Tā arī notika. Vairāk lasa grāmatas, vairāk lieto alkoholu, vairāk dodas pastaigās brīvā dabā. Taču tā ir kompensācija attiecībā uz ierastajām socializēšanās praksēm, savukārt sazvērestības un visādu ezoterisku “teoriju” aprite sabiedrībā šķiet esam ierastajā piesātinājumā.
Mani gandarī, ka arī Latvijā daži ļaudis ir izveidojuši brīvprātīgu palīdzības kustību, lai atbalstītu vientuļos slimniekus. Un gandarī tas, ka pie mums nav bijušas vērojamas tādas masveida nehumānas parādības kā Spānijā, kur pandēmijas sākumā senioru aprūpes namu kopējas, ieraugot daudzus mirušos, aizbēga uz neatgriešanos.
Pasaulē un arī Latvijā izgaismojas kāda labi zināma likumsakarība – bagātie kļūst arvien bagātāki. Latvijā tie cita starpā ir lielveikali.
3. Man ir paveicies, jo mana ģimenes ārste jau sen ir Ilze Aizsilniece, kura ir arī Latvijas Ārstu biedrības vadītāja. Ilze ir ne tikai izcils speciālists, bet arī augstas kultūras cilvēks, kurš izstaro optimismu. No savas pieredzes ieteiktu viņai uzticēties.
Tā kā šis jautājums nebija tikai par Latviju, tad ieteiktu visiem atminēties, ko pandēmijas kulminācijā uzsvēra Vācijas kanclere Angela Merkele. Viņa līdzās pandēmijas pārvarēšanai izvirzīja trīs galvenos valdības uzdevumus – atbalstu saviem uzņēmējiem, labas izglītības nodrošināšanu un kultūras stiprināšanu, ieskaitot atbalstu radošiem ļaudīm.
Tomēr pats galvenais šajā laikā ir ieklausīties sevī, atrast resursus pašdisciplīnai un neļauties žultainai, lai arī nereti pamatotai amatpersonu vai kādu iedomātu ienaidnieku pelšanai. Katrs pats sev ir eksperts sava gara možuma uzturēšanā.
Es savas labās domas šobrīd sūtu visiem Latvijas mazajiem uzņēmējiem, kuriem vēlu nenogrimt un atkal uzplaukt, kad viss šis būs beidzies. Uz kādu laiku, jo vīrusi kā nezāles dārzā ir daļa no ekosistēmas.
Krīze parāda cilvēka patieso būtību
Zbigņevs Stankevičs, Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps – metropolīts
1. Kovida krīze ir laba mācība mums visiem. Sabiedrībai tā ir mācība uzticēties tiem, kurus paši esam ievēlējuši, savukārt valdībai tā ir laba skola attiecībā uz atbildības uzņemšanos un arī tālredzību. Tā prasīja valdībai iziet īpašu skolu, kurā māca paredzēt savas rīcības, savu lēmumu sekas.
Kā zināms, attīstība nenotiek bez kļūdām. Vislielākā kļūda ir nepieņemt lēmumus kritiskā situācijā, un pat pieņemt nepareizu lēmumu ir labāk, nekā vispār nepieņemt lēmumu. Vērojot no malas, ir viegli kritizēt, bet, kad esi nokļuvis pašā vētras epicentrā, tad nebūt nav vienkārši izvēlēties pareizāko rīcības variantu. Tāpēc es negribu nosodīt un tiesāt, norādot uz kļūdām.
Kovida krīze ir atklājusi mūsu vājākās un mazāk aizsargātās jomas, kas būtu jāstiprina. Pirmkārt, tā ir veselības aprūpes joma, tai seko izglītība, tūrisma pakalpojumi, mūsu lepnums nacionālā aviokompānija “Air Baltic”. Bet vienlaikus šī krīze ir arī parādījusi, ka mums ir stiprās puses dialoga veicināšanā ar starptautiskajiem partneriem.
Tas ir liels izaicinājums, jo pirmā reakcija bija, ka katra valsts ar pandēmiju pati cīnās, kā nu prot. Krīze parādīja, ka neviena nacionālā valsts viena pati ar to nespēj tikt galā. Pirmo reizi notiek koordinācija visas pasaules mērogā.
No baznīcas puses es vēlos paust gandarījumu par ekumenisko sadarbību ar visu reliģisko konfesiju vadītājiem. Pandēmijas radītā krīze ir mūs ļoti satuvinājusi un vienprātībā virzījusi uz priekšu. Paldies Tieslietu ministrijai, kas veiksmīgi veidoja dialogu, produktīvu domu apmaiņu ar valsts struktūrām un konfesijām.
Mēs risinājām sarežģītu jautājumu – atļaut vai neatļaut baznīcām būt atvērtām. Tiem cilvēkiem, kuri nespēja iztikt bez baznīcas klātbūtnes, bija atļauts to apmeklēt. Esmu runājis ar daudziem ārvalstu sadarbības partneriem – viņi mūs apskauž par to, kā mēs esam atrisinājuši jautājumus, kas skar sadarbību starp valsti un baznīcu.
2. Lielākais pārbaudījums, kam mēs visi ejam cauri, ir kristīgo un vispārcilvēcisko vērtību jautājums. Krīze parāda cilvēka patieso būtību. Ja ir vērtību bāze, tad ir arī atbildības sajūta un solidaritāte.
Aizvadītajā laikā viens no jautājumiem, par kuru sabiedrībā tika diskutēts, bija ģimene, un to rosināja labi zināmais Satversmes tiesas spriedums. Neviļus rodas jautājums par to, vai mums vajadzēja pandēmijas laikā izprovocēt konfliktu sabiedrībā, lai to sašķeltu? Es ticu, ka Satversmes tiesa to tā nebija domājusi, tai nebija vēlmes sašķelt sabiedrību.
Kad nācu klajā ar priekšlikumu par kopīgi deklarētās mājsaimniecības likumprojektu, mans mērķis bija vienot sabiedrību un piedāvāt risinājumu, kas būtu pieņemams abām konfliktā iesaistītajām pusēm. Esmu gandarīts, ka pamatā reakcija bija pozitīva no abām pusēm.
Mums ir jāmeklē risinājumi, kas vieno sabiedrību, un es redzu, ka tas ir iespējams, jo nav jau daudz to lielo kliedzēju ar ļoti radikāliem uzskatiem. Piemēram, režisors Alvis Hermanis, runājot par radikāli kreiso spārnu, uzskata, ka tie varētu būt kādi divi tūkstoši cilvēku.
3. Vispirms es ieklausos savā sirdsapziņā un cenšos izmantot veselo saprātu, jo mēs esam domājošas būtnes un veselais saprāts mums šobrīd ir visvairāk vajadzīgs.
Ja runājam par konkrētu cilvēku, kurā es ieklausos, tad tas ir pāvests Francisks. Viņš ieteica vakcinēties, arī pats vakcinējās vienā dienā kopā ar pāvestu Benediktu XVI. Viņš uzsvēra, ka tas ir morāls pienākums.
Jāņem vērā, ka vakcinējoties mēs samazinām apdraudējumu ne tikai savai dzīvībai un veselībai, bet arī mūsu līdzcilvēkiem. Pāvests izsakās arī par citiem jautājumiem, un man tas ir svarīgi, jo viņš runā, izmantojot to gudrību, ko baznīca vairāk nekā divu tūkstošu gadu laikā ir sakrājusi un kas ir balstīta veselajā saprātā.
Es lūdzu Dievu un mēģinu atvērties tai iedvesmai un gudrībai, kas nāk no augšas.
