Covid-19 jaunie ierobežojumi jeb kā pārvarēt dusmas un uzņemties atbildību 15
Autors: Partijas “Latvijas attītībai” valdes locekle Dace Bargā
Noticis nenovēršamais – valdība lēmusi par stingriem ierobežojumiem jeb mājsēdes ieviešanu Latvijā līdz 15. novembrim, lai ierobežotu Covid-19 straujo izplatību. Cita starpā, trešdien, kad notika Ministru kabineta ārkārtas sēde, bija arī pilnmēness diena. Pat mani visracionālākie paziņas piekrīt, ka pilnmēness var atstāt īpatnēju iespaidu uz cilvēkiem, īpaši tiem, kuri ir jutīgāki un jūtīgāki par citiem.
Cilvēku satraukumu šajā dienā varēja vērot arī sociālo tīklu komentāros, kas ap sešiem vakarā uzsprāga negācijās. Starp šiem dusmīgajiem komentētājiem ir dažādi cilvēki. Daļa no viņiem nevakcinēti un nikni uz tā saukto sistēmu, kā arī arī līdzcilvēkiem, kas tos spiež kaut ko darīt pret viņu gribu un apsaukā par antivakseriem.
Citi dusmīgie ir vakcinētie – viņi ir noskaitušies uz pirmajiem, jo lielais nevakcinēto cilvēku skaits ir iemesls tik straujai slimības izplatībai, pārpildītajām slimnīcām un arī tam, ka esam pirmā valsts pasaulē. Diemžēl, ne Eirovīzijā un arī basketbolā nē. Pirmajā vietā pasaulē Covid-19 saslimstības ziņā.
Vēl ir specifiskākas dusmīgo cilvēku grupas, piemēram, mazu bērnu un skolēnu vecāki, kas atmiņās par iepriekšējo lokdaunu, jau pirms pāris dienām sāka stresot, kā tiks galā ar darba un mājas pienākumu apvienošanu. Vakar raudāja arī mana deviņgadīgā meita, viņa bija dusmīga vienkārši uz kovidu. Par to, ka šogad ies garām veļu nakts izklaides, par to, ka atkal vairs nebūs pulciņu un nevarēs satikt draugus. “Man liekas, ka es neizbaudu dzīvi,” viņa teica.
Patiesībā to, kādu iespaidu šis laiks būs atstājis uz bērniem, droši vien mēs sapratīsim tikai pēc ilgāka perioda, bet tas ir temats atsevišķam rakstam. Katrs no mums šobrīd ir savas dzīves galvenais varonis un ir tiesīgs būt satraukts, nobijies, arī dusmīgs. Tomēr kā cilvēki mēs esam dzīvas būtnes ar privilēģiju apzināties sevi, un līdz ar to esam atbildīgi par savām reakcijām uz šīm sajūtām, jo, gribam to vai nē, mēs visi esam saistīti. Gluži kā tauriņefektā.
Kā politiski aktīvs cilvēks, arī es vēlos lūgt visus vakcinēties, bet es saprotu, ka tādā veidā uzrunāšu tikai tos, kuri ir ar mani vienās domās. Viņi, visticamāk, to jau ir izdarījuši. Patiesībā jau šobrīd atkārtojas vēsture. Arī pirms simts gadiem spāņu gripas laikā cilvēki baidījās un daudzi nomira, pirms viss atrisinājās. Iespējams, tā notiks arī tagad un šādu pieredzi varam vērot arī citur pasaulē. Pat attīstītajā Zviedrijā, kur bija daudz brīvāki Covid-19 pandēmijas ierobežojumi, nomira teju 6 tūkstoši cilvēku, pirms situācija stabilizējās.
Līdzīgi kā kara apstākļos vai tad, kad kaut kur pasaulē notiek genocīds, mirstošo cilvēku uzskaite izskatās pēc bezpersoniskiem cipariem. Taču mēs taču zinām, ka starp tiem ir vecmāmiņas un vectētiņi, mātes, tēvi un diemžēl arī daži daži gados jaunāki cilvēki. Varbūt tas notiek automātiski – prāts disasociē mūs no nepatīkamajām emocijām, ko sagādā domas par to, ka mirst reāli cilvēki, nevis cipari.
Tuvākajās nedēļās, visticamāk, arī Latvijā daudzi varēs saskarties ar nāvēm savos tuvākajos un tālākajos lokos. Turklāt mirs cilvēki ne tikai no Covid-19 vīrusa izraisītām, bet arī no akūtiem apendicītiem, iekaisušiem meningītiem un smagām traumām, jo slimnīcas gluži vienkārši ir pārpildītas.
Arī ārsti slimo ar Covid-19, jo katru dienu ir kontaktā ar smagi saslimušiem cilvēkiem, no kuriem lielākais skaits ir tieši nevakcinētie. Pirms dažām dienām kolēģis darba čatā satraukts ierakstīja, ka slimnīcā “iesauc” viņa dzīvesbiedri, kura vēl tikai studē, jo darbinieku trūkums patiesi ir kritisks. Mums katram ir savi stāsti par šo laiku un tie visi ir ļoti emocionāli.
Līdz ar to es gribu aicināt katru saprast patieso motivāciju savai izvēlei – vakcinēties vai izvēties vēl nogaidīt. Es piekrītu, ka jābūt plašākam izglītojošam darbam un atbalstam tiem cilvēkiem, kuriem ir bail par vakcīnas blaknēm. Par to ir jādomā valdībai un Veselības ministrijai – gan par vēstījumu, gan formātiem, kā pie cilvēkiem nokļūt. Iespējams, šis ir labs brīdis kādam reklāmas aģentūru pičam, kuram novirzīt ārkārtas finansējumu. Varas instancēm strauji jākļūst modernākām komunikācijas ziņā.
Tomēr arī katrs pats ir atbildīgs par to, kādā informācijas vai dezinformācijas burbulī atrodas, jo fakti ir brīvi pieejami. Šajos laikos tas patiesībā ir vēl sarežģītāk, jo mēs dzīvojam nevis informācijas vakuumā, kā tas mūsu platuma grādos vēsturiski ir bijis ilgu laiku, bet gan informācijas pārpilnībā. Šobrīd internetā var atrast miljoniem dažādu viedokļu, kas aptiprina teju katru iespējamo pieņēmumu.
Mums jābūt īpaši modriem un jāiedziļinās. Tieši informācijas pārbagātības dēļ cilvēki apmulst un kļūst aizdomīgi pret visu, to skaitā institūcijām, kas šobrīd ir atbildīgas par situācijas uzlabošanos. Mēs visi mēģinam atrast kaut kādu patiesību, pie kuras turēties šajos neprognozējamajos apstākļos. Mēs nedrīkstam ļauties emocijām, jo mums nemitīgi jāpārbauda, jasalīdzina un jāpārvērtē savi esošie pieņēmumi.
Es gribu vērst uzmanību galvenokārt uz nekonsekvenci argumentos. Šķiet nedaudz savādi, ka ir cilvēki, kuri baidās no vakcīnas, bet vienlaikus nebaidās pie katrām sāpēm lietot pretsāpju zāles vai brīvdienās pārmērīgi lietot alkoholu. Vai kaut vai nerūpēties par veselībai pozitīviem ieradumiem ikdienā, kas ietekmē arī mentālo stāvokli un tas šobrīd ikvienam ir ļoti apdraudēts.
Vienlaikus saprotu tos, kuri šaubās par vakcīnu, jo ikdienā cenšas pat savus matus nemazgāt ar ķīmiskas izcelsmes šampūniem un dzīvo nošķirtībā laukos – tomēr arī viņus ir jāizglīto, ka akūtos gadījumos medicīna mums var palīdzēt, ja vien patiesi neesam gatavi mirt no kaut vai negadījumā lauztiem kauliem.
Es nesaprotu cilvēkus, kuri pašlaik vaino politiķu lēmumus, runājot par valdību kā par vienu veselumu jeb kā par vienu cilvēku, nevis dažādiem viedokļiem noskaņotu cilvēku grupu. Tikpat dažādu, kā mēs, jo valdība ir tikai mūsu sabiedrības spogulis. Man grūti saprast arī tos, kas kritizē valdību, bet nav piedalījušies nevienās vēlēšanās pēdējo piecu gadu laikā – nesenajās pašvaldību vēlēšanās aktīvo iedzīvotāju skaits bija ekstrēmi mazs.
Pāri visam – kā cilvēks es vēlos saprast ikvienu, jo arī manā tuvinieku, draugu un paziņu lokā ir cilvēki ar atšķirīgiem uzskatiem par šobrīd notiekošo. Iespējams, mums jādomā nevis par to, kā atgriezties pie “normālās dzīves”, bet jāizmanto šo krīzi par atspēriena punktu, lai augtu kā indivīdi un arī kā sabiedrība.
Mums visiem jāapzinās, ka šeit nav divas pretējas frontes. Apsvērumi, kāpēc cilvēki izdara vienu vai otru lēmumu ir dažādi. Vienīgā izeja ir sapratne, saruna, kā arī izglītošana. Cilvēki ir jāizglīto ar faktiem par zinātni. Par to, kādā veidā medicīnas viņiem ir palīdzējusi līdz šim un var palīdzēt arī šobrīd.
Vienlaikus cilvēkiem ir jāļauj pašiem uzdot jautājumus un jāsniedz psiholoģisks atbalsts, jo mūsu visu interesēs ir mazināt cilvēku bailes, nevis nosodīt. Jebkurš psiholoģijas pirmā kursa students man piekritīs, ka nosodījums cilvēkā izraisa cilvēkā tikai negatīvas emocijas, kas var izpausties dažādās reakcijās – bailēs, agresijā, spītā palikt pie sava sākotnējā uzstādījuma. Tomēr mēs varam piedāvāt atbalstu tiem, kuri ir gatavi patiesi iedziļināties un saprast, kāpēc šobrīd ir tik ekstrēmi svarīgi doties vakcinēties.
Milzīgais spiediens no varasiestādēm nav vis mēģinājums sabiedrību pakļaut, bet gan izmisīgs mēģinājums to izglābt. Var diskutēt par intonāciju, ar kādu varasiestādes šobrīd komunicē, var apspriest metodes, jo tas, iespējams, ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēki šobrīd izjūt pretestību.
Tomēr, kā jau minēju šo pārdomu sākumā, mums katram pašam atkal un atkal sev jāatgādina, ka mēs esam cilvēki, un tāpēc mūsu vienīgais pienākums ir – nē, nevis vakcinēties -, bet uzņemties atbildību un saprast savu rīcības motivāciju. Vai tas ir mans pašlepnums, kas šobrīd mani attur? Jo, pretēji prāta iedomām, ka sava viedokļa mainīšana ir zaudējums – tā tieši ir uzvara pār maldiem, kuru apdraudējumā dzīvojam mēs visi.
Turamies dzīvi!
Šajā publikācijā paustais ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar LA.LV redakcijas redzējumu.
