Copes stāsts: Vēdzeles šķindina zvaniņus Ventā 0
Aldis Sāvičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Slaidi iegriežam mašīnas grantētā laukumiņā netālu no mīļupītes Ventas. Līdz upei nieka pārsimts metru, izkravājam bagāžu, velkam mugurā siltos kostīmus, kājās puteniekus (vakars solās būt vēss), un, aidā, uz upi.
Iepriekšējās pieredzes vadīti
Es kā vecākais šajā kompānijā piekrītu ieņemt vietu tuvāk mašīnai un, notipinājis lejā pa krasta slīpumu, sāku iekārtot copes vietu. Pulkstenis rāda ceturto vakara stundu. Šajā vietā bijām tieši pirms vienas nedēļas un trijatā sagūstījām piecas vēdzeles, tas, protams, nebija nekāds Pēterloms, ņemot vērā to, ka MK noteikumi atļauj lomā paturēt piecus šīs sugas īpatņus, bet priecēja zivju izmēri, neviena nebija zem atļautajiem trīsdesmit pieciem centimetriem.
Iepriekšējā reizē pirmās zvaniņa skaņas mūsu ausis priecēja jau ap sešiem, interesanti, kā būs šoreiz! Iespraužu zemē katrai makšķerei divus kātu turētājus, piestiprinu pie auklas fluorkarbona 0,39 mm pavadu, kurā iesieti trīspusējie griezuļi un galā trīsstūra piramīdas tipa atsvars, aprīkoju āķus, kas iesieti fluorkarbona 0,28 mm resnās pavadās ar gabaliņu svaigas brekša filejas plus naktstārpa pusīti, piekabinu tos griezuļiem un laižu visu šo kārdinošo mantību upē netālu no līkumā esošās padziļās un akmeņiem bagātās bedres cerībā, ka tajā mītošās vēdzeles nakts aizsegā iznāks bedres ieejā baroties.
Laiks skrien vēja spārniem, draugi iekūruši ugunskuru no upes krastā izskalotajiem kokiem, apkārtni izgaismo spocīga, bet sirdij un miesai tīkama gaisma.
Zvaniņi pārtrauc vakariņas
Pienāk gaidītais vēdzeļu iznākšanas laiks, bet auklā iekārtie zvaniņi klusē, laiku pa laikam ieslēdzu pieres lukturīti, bet nekādas zivju aktivitātes nemana, Roberts paziņo, ka drīz jābūt copei, bet minūtes rit, no ugunskura puses vējš atnes kārdinošu ceptu desiņu aromātu, siekalas saskrien mutē, un drīz jau dzirdu uzaicinājumu uz vakariņām.
Izvelku, pārbaudu un pārmetu gruntenes, ēsmai neviens nav pieskāries, un dodos pie draugiem uz tēju un desiņām. Mielodamies ar karsto našķi, it kā sadzirdu vārgas zvaniņa skaņas no savu kātu puses, bet nolemju, ka vēlamo esmu pieņēmis par esošo, un turpinu maltīti.
Vēl pēc piecām minūtēm Robertu kājās uzrauj viņa makšķeres zvaniņš, un pēc brīža draugs atgriežas ar guvumu, centimetrus četrdesmit piecus garu zivi. Latvijā tās garākas par sešdesmit pieciem centimetriem izaugot reti, bet vispār pasaulē fiksētas 170 centimetrus garas un 40 kilogramus smagas vēdzeles.
Savas makšķeres dodas pārbaudīt arī Arnis, saku draugiem paldies par cienastu un dodos uz savu vietu. Vienai gruntenei aukla no upes vidus aizceļojusi stingri uz krasta pusi, vai tas būtu straumes nedarbs? Nevarētu būt, jo rūpīgi piemeklētie svini auklu noturēja labi, arī zāļu upē nav, tātad…
Piesakās duplets
Ņemu kātu, zvaniņš nokrīt zālē, velku un jūtu, ka ir! Uztveramais tīkliņš gatavs darbam, un jau pēc minūtes krasta zālēs, izrauta no dzimtās stihijas, neapmierināta lokās skaista plankumainā Ventas iemītniece.
Āķis ieķēries labi un dziļi (lietoju prāvus āķus 1–0, kādreiz uz mazāka zaudēju lielu zivi), sameklēju standziņas ar garajiem galiem, izkabinu āķi, un dzirdu otras makšķeres zvanu. Vēl brīdis, un manā kontā jau divas skaistules.
Nākamā cope pārsteidz ar lielu smagumu galā un dīvainu zivs uzvedību, izrādās, ka duplets, kas vēdzeļu copē ir ļoti reta parādība, vienu zivi iesmeļu tīkliņā, otru ceļu pa gaisu cerībā, ka stingrie rīki izturēs, ir!
Vēl pēc minūtēm desmit piesakās upes karaliene, svari rāda 1750 gramus, zvaniņu skaņas dzirdamas arī no kompanjonu puses, tātad velk. Noprecizēju rezultātus, draugiem četras zivis, tātad varu ķert vēl. Kad manā copes spainī ielocījušās septiņas vēdzeles un pulkstenis pietuvojies desmitiem, cope beidzas, un pietiek jau arī, cik tad nu var, kaut kas jāatstāj sēklai un citai reizei.
Kur vislabāk distancēties
Dodos pie mašīnas, draugi galvu vien nogroza un smiedamies sola mani sist, bet es draudzīgi sadalu lomu, un apmierināti ir visi, man liels vilkšanas prieks, bet visiem kopā prieks par skaisto vakaru, Ventas ūdeņu čalu sekluma akmeņos, tās dāsnumu un to, ka mūsu upju zivju resursi vēl nav galīgi izzuduši.
Mājupceļā mūsu acis priecē briežu bars, kas barojas mežu ieskautā rapšu laukā, Ventmalas meži bagāti ar meža dzīvniekiem, jābrauc prātīgi.
Mums grūti laiki, bargi noteikumi un ierobežojumi, nu kur vēl labāk distancēties un norobežoties kā pie ūdeņiem, liesim termosos aveņu tēju, smērēsim maizītes, izbaudīsim uz dzīvas uguns ceptu desiņu garšu un aromātu un apvienosim patīkamo ar lietderīgo, baudot nakts burvību pie upes un lielisko vēdzeļu copi! Lai jums laba veselība un jūsu kaķim aste vienmēr gredzenā!
