Copes stāsti: Maģisko “ir!” nokliedz Rimants, Zintis aptur kuteri, gaisā uzšaujas sudrabains baltums 0
Aldis Sāvičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Par azurītu ir teikts tā: šis skaistais, zili zaļais pusdārgakmens ir amulets pret galvas sāpēm, palīdz tikt galā ar dusmām un stresu, nes tā īpašniekam mierīgu un pozitīvu enerģiju. Laikam jau tieši tāpēc uz kutera jūrā pie Pāvilostas jutāmies lieliski un enerģijas pārpilni, bet tagad visu pēc kārtas.
Jūrā pēc vēja zivs
Mani Kandavas draugi izteica vēlmi pamakšķerēt jūrā, noķert kādu uz nārstu ejošu vēja zivi, to mūžīgo pavadoni taimiņu, un, ja paveiksies, jūras dziļumos izmānīt kādu mencu. Domāts, darīts, sazinājos ar savu Pāvilostas draugu Zinti un biju ļoti priecīgs, ka viņš no tālās Gotlandes, kur strādā un pavada gada lielāko daļu, ieradies Latvijā, lai paremontētu māju, pazvejotu un, protams, arī pamakšķerētu kopā ar draugiem. Izteicu viņam mūsu vēlmes, un viņš bija ar mieru kļūt par mūsu jūras piedzīvojumu gidu un ar savu kuteri, kuru uz priekšu dzen simtseptiņdesmit zirgu dvēselīte, vest mūs selgā.
Tagad tikai atlika vērot laika prognozes, lai sagaidītu brīdi, kad jūrasmātes vēja grumbās savilktie vaibsti izlīdzināsies platā aicinošā smaidā. Beidzot tas ir klāt, un mēs četri zivju un jūras alkstoši draugi – es, Viesturs, Rimants un Normunds – rīta stundā kāpjam uz Zinta kutera, kur viņš mūs ļoti laipni sagaida, mums piebiedrojas viņa brālis Jānis.
Izrādās, ka mums paredzēta vesela programma, pirmkārt, jau makšķerēšana, otrkārt, licencēta tīklu un simts āķu šņores likšana, gadījumā ja ar makšķerēm neko nenoķersim, jo dienas izskaņā paredzēta zivju kūpināšana pie Jāņa. Kuģa saimnieks jūrā tīklus liek ar Ventspils novada licencēm, tāpēc, izgājuši no jūras vārtiem, uzņemam kursu Jūrkalnes virzienā. Gabaliņu pabraucis, Zintis nomet motora apgriezienus, un mēs ķeramies pie velcēšanas cerībā satikt kādu taimiņu.
Nenoķertais taimiņš
Zivis tur, apakšā, ir, par to liecina uzsitieni pa mūsu vizuļiem, bet tāda īsta ņēmiena nav, līdz beidzot atskan Normunda balss – ir, bet kas ir? Zivs izrāda cienījamu pretestību, raustās, tin ārā spoli, līdz beidzot pietuvojas kuterim. Spožos sānus nozibina taimiņš pāris kilogramu vērtē, cenšoties to iesmelt uztveramajā tīkliņā, notiek neliels misēklis, aukla atslābinās un cēlā zivs ir prom. Žēl jau ir, bet cerība, ka būs vēl, nepamet.
Taimiņi jūrā var atrasties jebkurā dziļumā un mesties virsū savam medījumam, velcēšana gan parasti notiek trīs līdz astoņu metru dziļumā. Velcēšanai izmanto septiņus līdz deviņus centimetrus garus voblerus vai šūpiņus.
Aukstuma kastes pildās
Esam sasnieguši zvejas rajonu, ieliekam divus tīklus, āķu šņori un ķeram vējenes. Kāds darbojas ar spiningu, cits ar makšķeri, kurai uz āķa uzsprausta garnele, un aukstuma kastes pamazām pildās. Kad pirmo izsalkumu esam apmierinājuši, dodamies dziļāk jūrā ar cerībām atrast kādu mencu baru. Pārbaudām padziļinājumus, bedres un vietas ar nelīdzenu reljefu, bet diemžēl kāroto zivi tā arī neatrodam. Neko darīt, mencas meklēsim nākamreiz. Laiks skrien gluži kā hipodroma zirgs, un dodamies uz krasta pusi pārbaudīt ielikto sistēmu, jau pa gabalu redzam, ka mūsu āķu šņore pārrauta un sistēma sadalīta divās daļās, kuras notur stoderes, acīmredzot kāda laiva neievēroja pludiņus, iepinās šņorē un to pārgrieza. Neskatoties uz to, tiekam pie krietna bara ar vējenēm.
Esam pie krasta, ķeram vēja zivis, tuvojas vakars, un laiks lēnām vīkšīties uz māju pusi, Zintis ar lēnu gāzīti uzņem kursu uz ostas vārtiem, turpinām velcēt, uzsēžas pa kādai vējenei, no stūrmaņa kajītes atskan paziņojums, ka apakšā ir bedres un zivis. Nepaiet ne minūte, kad maģisko “ir!” nokliedz Rimants, Zintis aptur kuteri, gaisā uzšaujas sudrabains baltums, šoreiz taimiņš uztveramajā tiek ievadīts ļoti profesionāli, kuģis gavilē. Nav vairs tālu ostas vārti, bet mēģinām vēl kaut ko noķert, ir pāris uzsitienu, bet tas šodienai arī ir viss.
Zivju ķeršana ir viena lieta, bet to pagatavošana pavisam kas cits, un te nu savu vārdu saka Zintis un Jānis, kuru uzraudzītās žāvētavas dūmos jūras veltes pārvēršas zeltainos, kārdinoši smaržojošos gardumos. Tad nu, protams, talkā tiek aicināts arī netālu darinātais užavnieks, un vakars pieķer klāt pusi no nakts, un zvejniekstāsti top arvien interesantāki un aizraujošāki. Atvadoties no draugiem, nolemjam tikties vēlreiz, bet par mērķa zivi noteikt tieši mencu, bet tas jau būs cits stāsts.
