Cope pie Liepājas 0
Jūriņ prasa smalku tīklu, laiviņ baltu zēģelīti. Jā, jūra ir prasīga, devīga un diemžēl arī nežēlīga. Lai makšķerētu jūrā, nepieciešami stipri nervi, laba, jūrai piemērota laiva vai kuteris, zināšanas par laika apstākļiem un nopietna attieksme pret šo pasākumu. Nekad nevajag pārvērtēt savas un izmantotā peldlīdzekļa spējas, un, protams, jāzina un jāievēro kuģošanas noteikumi.
Baltijas jūra, kuras platība apmēram 377 000 kvadrātkilometru, ir lielākais iesāļūdens baseins pasaulē un ir gandrīz pilnībā noslēgta. Piekrastē parasti pūš rietumu, dienvidrietumu un dienvidu vēji. Visās piekrastēs vidējais vēja ātrums ir 3–7 m/sek., bet ziemā tas ir lielāks nekā pavasarī un vasarā. Pilnīgs bezvējš ir retums, bet arī pilnīgā bezvējā jūra pēc inerces veļ palielus apaļus viļņus, kas nejauki bliež pa makšķernieku laivām.
Baltijas jūra tās nelielā sāļuma dēļ bagāta ar daudzām augstvērtīgām un makšķerniekiem tik ļoti tīkamām zivīm – lašiem, butēm, ātēm, sportiskajām vējenēm, mencām un daudzām citām. Tieši Baltijas menca, kura ir Atlantijas mencas pasuga, kas pielāgojusies Baltijas jūras īpašajiem apstākļiem, bieži vien vasaras otrajā pusē un rudens sākumā kļūst par makšķernieku iekāres objektu. Pie Latvijas krastiem sastopamās mencas nav pārāk lielas (pēc makšķernieku teiktā, lielākā noķertā ap četriem kilogramiem), bet to ķeršana rīta un vakara stundās ir gana interesanta. Šo zivju ķeršanai parasti izmanto jūras kātus, kas aprīkoti ar multiplikatorspolēm, uz kurām uztīta krietnas izturības pītā aukla. Par mānekļiem izmanto smagus, vertikālus, jūrai paredzētus vizuļus – pilkerus. Virs pilkeriem liek sistēmu, kas sastāv no dažādām vibroastēm, mini zivtiņām, medūziņām utt. Bet daudz sportiskāku šo pasākumu var padarīt, ķerot zivis ar 30 – 40 gramus smagu džigu un silikona vai ēdamgumijas tvisteri.
Šādi copējot, izmanto spininga kātus ar testu līdz 100 gramiem, bezinerces spoles un pītās auklas. Mānekli ielidina pēc iespējas tālāk jūrā, nogremdē uz grunts, veic divus trīs spoles apgriezienus, atkal liek uz grunts un tā, kamēr gaidītais brīdis ir klāt. Protams, ka mencu biezība mūsu piekrastes ūdeņos galīgi nav tāda kā slavenajā Norvēģijā, kur paisuma laikā iespējams zivi noķert vai katrā metienā. Mūsu jūriņā šī zivtiņa ir jāatrod, bet te jau neatsverams palīgs copmaņiem ir eholote.
Kā rādīja mūsu novērojumi nesenajā jūras copes izbraukumā – kur ir sīkzivtiņas (mencu barība), tur ir arī mencas. Mēs makšķerējām divdesmit līdz trīsdesmit metru dziļumā un, lai arī šajā laikā, kad ūdens ir ļoti silts un mencas īpaši tuvoties krastam nevēlas, pusdienas laikā tikām pie pārdesmit zivīm. Visvairāk zivju bija vietās, kur bija nelīdzena grunts, izvagota gluži kā ar purva arklu. Eksperimentējot ar tvisteru krāsām, nācām pie atziņas, ka mencas vislabprātāk metās uz sarkanīgas krāsas mānekļiem. Vietās, kur bija apmetušās šīs rīmas, uz copi nebija ilgi jāgaida un zivis nesmādēja ne tvisteri, ne pilkeri. Vējiņš un straume mūs samērā ātri no zivīgajām vietām nonesa nost, laiku pa laikam nācās atgriezties uz iepriekšējo vietu. Mēs visi vienprātīgi nospriedām, ka neatsverams palīgs šādā copē būtu elektriskais enkurs.
Pa ceļam uz ostu mūsu kuterīša “Skandinavian” īpašnieks un kapteinis Vīgants Pakalniskis nodemonstrēja izcilu braukšanas prasmi vai, kā viņš pats izteicās, “Sēdēšanu uz viļņa” un ar kuterītim veiksmīgi piemērotā septiņdesmit rumaku stiprā dzinēja palīdzību līgani jo līgani nogādāja mūs malā.
