Apzīmējums “klimata taisnīgums”: ko tas slēpj patiesībā – veiksmi vai neveiksmi? 9
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājušajā nedēļā beidzās ANO klimata konference COP26 Glāzgovā. Tās rezultāti un iespējamās sekas tiek vērtētas ļoti atšķirīgi.
Vieni politiķi uzskata, ka pats fakts, ka Glāzgovas konferencē saskaņotajā klimata paktā konkrēti pieminēta nepieciešamība samazināt visvairāk piesārņojošā energoresursa – ogļu – izmantošanu, ir liela uzvara. Taču citi Glāzgovas konferenci, kuras noslēguma dokumentos sākotnēji iekļautie stingrie formulējumi pēc Indijas un Ķīnas protestiem tika būtiski mīkstināti, vērtē kā tukšas runāšanas paraugstundu.
“Tā ir nodevība pret globālajiem dienvidiem,” paziņoja Filipīnu pārstāve, bet konferences prezidents Aloks Šarma savā noslēguma runā nespēja valdīt asaras, skaidrojot, kāpēc noslēguma paktā mīkstināts ogļu izmantošanas samazināšanas pieminējums – no to “pilnīgas izslēgšanas” uz “pakāpenisku samazināšanu”, un teica, ka Indijai un Ķīnai būs jāizskaidro pasaulei sava pozīcija. Taču ko tur daudz skaidrot – Indijā 70% enerģijas tiek iegūti no oglēm, atjaunojamo energoresursu tirgus līdere Ķīna tālu neatpaliek. Savukārt par naftu un gāzi noslēguma dokumentā nav minēts vispār nekas.
Faktiskā situācija ir tāda, ka valstu solījumi siltumnīcefekta gāzu izmešu samazināšanā krietni atpaliek no tā rezultāta, ko vēlas panākt daudzi politiķi un klimata aktīvisti, – globālo sasilšanu apturēt pie 1,5 oC robežas salīdzinājumā ar pirmsindustriālo ēru, 1900. gadu. Lai to panāktu, 2050. gadā šo izmešu apjoms pasaulē jāierobežo līdz 26,6 gigatonnām (gigatonna – viens miljards tonnu).
Pirms Glāzgovas konferences valstis bija apņēmušās tos ierobežot līdz 52,4 Gt 2050. gadā, konferences laikā tika izteikti papildu solījumi samazināt līdz 41,9 Gt. Taču tas vēl ir tālu no nepieciešamā, un šīs apņemšanās, kas vēl ir jāizpilda, panāks klimata sasilšanu līdz 2,4 oC gadsimta beigās – par 0,4 grādiem pārsniedzot robežu, pie kuras, pēc klimata zinātnieku prognozēm, sāksies neatgriezeniskas klimata pārmaiņas. Tādēļ droši var prognozēt turpmāku politisku un sabiedrisku saspīlējumu klimata jautājumos, jo nekas vēl nav atrisināts.
Laikam gan visasāk konferences laikā tika apspriests klimata pārmaiņu seku kompensēšanas finansējuma jautājums. 2009. gadā attīstītās valstis apsolīja katru gadu šo pārmaiņu kompensēšanai izdalīt mazāk attīstītajām valstīm 100 miljardus ASV dolāru.
Šis solījums pagaidām nav izpildīts, 2019. gadā tika izdalīti tikai 79,4 miljardi, un simts miljardu robežu plānots sasniegt tikai 2025. gadā. Šis fakts tika asi kritizēts, taču vienlaikus tika paziņots, ka arī ar simt miljardiem būs daudz par maz – ANO ģenerālsekretārs paziņoja, ka vajadzēšot divas reizes vairāk, bet bija arī paziņojumi par to, ka nepieciešams desmit reižu vairāk naudas.
Katrā ziņā apzīmējumu “klimata taisnīgums” būtu vērts iegaumēt – par to tuvākajos desmit gados tiks daudz diskutēts un Latvija var izrādīties to valstu skaitā, kas ir maksātājas, nevis saņēmējas.
Ogļu izmantošanas “pakāpeniskā izbeigšana” Latviju skar samērā maz, ja neskaita to, ka tā izraisīs energoresursu cenu pieaugumu visā pasaulē – tās ir starp neizbēgamajām klimata pārmaiņu ierobežošanas pasākumu sekām.
Būtiskāk Latviju varētu skart Glāzgovas konferences laikā panāktā vienošanās līdz 2030. gadam pārtraukt mežu izciršanas pieaugumu pasaulē. Lai gan mežu platības Latvijā pieaug, nevis samazinās, tomēr globālie pasākumi mežu izciršanas ierobežošanā var skart arī mūs.
