“Concertgebouw” orķestris starp klasiku un modernismu 1
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Īsi pirms nedēļas nogales festivālā “Rīga Jūrmala” (un oficiālās pirmizrādes Dailes teātrī) bija liels gandarījums, beidzot iepazīstot Viestura Kairiša iestudēto Māras Zālītes lugu “Smiļģis”.
Un šo gandarījumu tūlīt pēc tam raisīja arī nākamie kultūras pasākumi – Dzintaru vasaras koncertzālē uzstājās Amsterdamas Karaliskais “Concertgebouw” orķestris, kopā ar diriģentu Danielu Hārdingu 2021. gada 27. augustā muzicēja pianists Jefims Bronfmans, bet 28. augustā – dziedātāja Renē Fleminga. Šoreiz arī repertuārs pārspēja gaidīto, jo līdzās pirmajai programmai ar Bēthovena un Bruknera mākslu “Concertgebouw” orķestris Latvijā atskaņoja ne tikai Kloda Debisī un Morisa Ravela, bet arī Igora Stravinska un Olivjē Mesiāna mūziku – tik lielā mērā modernisma estētikai piederīgas partitūras slavenību vieskoncertos parasti neskan.
Protams, lai viss neizklausītos tik nevainojami un perfekti, var uzskaitīt arī pāris nepilnības: metāla pūšaminstrumentu partijas Bruknera simfonijās dažbrīd sagādāja problēmas pat “Concertgebouw” orķestrim; lai arī cik prasmīgs un pieredzējis diriģents būtu Daniels Hārdings, ritmiski spraigākajās mūzikas lappusēs saikne ar orķestri epizodiski atslāba; otrā vakara beigās mūziķi neizbēgami nogura, tādēļ tik lēnu tempu piedevās izvēlētajai Ravela “Pavanai mirušajai infantei” bija grūti izturēt arī viņiem. Kas attiecas uz pianista spēlēto piedevu – kā izņēmums vēl būtu pieļaujama kāda no Šostakoviča 24 prelūdijām vai Prokofjeva “Garāmslīdošajiem mirkļiem”, bet ne jau nu izvērsts Šūmaņa opuss. Tas viss, bez šaubām, relatīvi sīkumi.
Mākslas piedzīvojumu un pārdzīvojumu nesalīdzināmi vairāk, kur par atklāsmi kļuva arī Ludviga van Bēthovena Trešā klavierkoncerta interpretācija. Jāteic, ka šīgada festivālā “Rīga Jūrmala” citus instrumentālistus pilnībā aizēnojusi pianistu plejāde.
Visu festivāla koncertu apmeklētāji gan jau iebildīs, atgādinot par vijolnieku Danielu Lozakoviču un čellistu Mišu Maiski, taču otrā svaru kausā liekamas Arkādija Volodosa un Mihaila Pļetņova, Juidzjas Vanas un Andrāša Šifa, Vikingura Olafsona un Aleksandra Kantorova izcilās individualitātes, un šīgada koncertcikls vēl nav galā. Arī Jefims Bronfmans pārliecināja, ka viņa interpretācijas versija ir īsteni atbilstoša Bēthovena mūzikas stilam un būtībai – apbrīnojama smalkjūtība nebūt neizslēdza arī dramatisku līniju piesātinājumu, virtuozitāte saplūda ar poētisku skatījumu, bet solista veidotās priekšnesuma nianses precīzi iekļāvās Daniela Hārdinga vadītajā atskaņojuma kopainā un Nīderlandes mūziķu sapratnē par Bēthovena mākslu.
Latvijas klausītāji “Concertgebouw” orķestri katrā ziņā pelnījuši dzirdēt teicamos akustiskos apstākļos, jo arī Dzintaru koncertzālē Antona Bruknera Septītā simfonija izgaismojās visās orķestra krāsu un noskaņu variācijās. Daniels Hārdings un orķestra mākslinieki atgādināja arī par to, ka no deviņām Bruknera simfonijām, iespējams, tieši Septītā ir pati impulsīvākā, spriegākā, saturiski koncentrētākā. Taču starp pirmās daļas saliedētajām norisēm un skerco kāpināto vitalitāti nāca “Adagio”, un mūziķi šeit tikpat spilgti pauda Bruknera daiļradē ieinteresētiem klausītājiem labi zināmu atziņu, ka Septītās simfonijas lēnā daļa pieder pie skaistākajām komponista radītajām lappusēm.
“Concertgebouw” orķestra stīgu grupa skanēja silti un piepildīti, pūšaminstrumenti tāpat, un visa priekšnesuma gaitā nezuda ne interpretācijas emocionālā aktivitāte, ne diriģenta pārraudzītās dramaturģiskās arhitektonikas mērķtiecīgums.
28. augusta programmā Klodam Debisī bija rezervēti divi opusi – tas nozīmē, ka orķestris spēlēja divus vislabāk zināmos Debisī simfoniskās mūzikas paraugus, kur ar flautas solo uzreiz kļūst skaidrs, ka sākas prelūdija “Fauna diendusa”, bet vienpadsmit gadus vēlāk komponētās trīs simfoniskās skices “Jūra” orķestri labprāt atskaņo, lai parādītu ne tikai flautistu, bet arī obojistu, klarnetistu, mežradznieku, vēl citu pūtēju, perkusionistu grupas un arfistu meistarību.
“Concertgebouw” orķestra māksliniekiem šādas meistarības netrūka, un Daniela Hārdinga vadībā abas interpretācijas izcēlās ne tikai ar izteiksmīgām tembru un emociju plūdmaiņām, bet arī ar priekšnesuma individualitāti un muzikālā vēstījuma jēgu. Šīs atskaņojuma īpašības pilnā mērā izpaudās arī Renē Flemingas dziedājumā Olivjē Mesiāna ciklā “Dzejoļi Mi” un solistes sadarbībā ar diriģentu un orķestri – tas bija vēl jo saviļņojošāk tādēļ, ka šis Mesiāna opuss tā apjoma un sarežģītības dēļ koncertzālēs ir retums, bet šoreiz Renē Flemingas balss tembrālais kolorīts un skaistums krāšņi atspoguļojās tieši šeit.
Ar Mesiāna stilu un pasaules skatījumu kontrastēja Igora Stravinska balets “Agons”. Un atkal – šāda izvēle ir pārsteidzoša, jo citkārt mūziķi Latvijas koncertzālēs līdz Stravinska trešajam daiļrades periodam ar dodekafonijas izmantojumu nemaz netiek – balets “Orfejs” vēl pārstāv neoklasicisma posmu, bet tālāk jau seko, piemēram, Dilana Tomasa, Raula Difī, Džona Ficdžeralda Kenedija un Tomasa Stērnsa Eliota piemiņai veltītie skaņdarbi.
Tiesa, “Agona” skaņuraksts nebija gluži tik drūms, jo Stravinska agrākajā daiļradē rodamā enerģija un humora izjūta vismaz Daniela Hārdinga vadītajā priekšnesumā atainojās visnotaļ uzskatāmi, taču jebkurā gadījumā koncerta apmeklētāji ar Stravinska “Agonu” un Mesiāna “Dzejoļiem Mi” noklausījās lielu daudzumu modernisma mūzikas. Tas dod cerības arī festivāla “Rīga Jūrmala” formātā kādreiz dzirdēt latviešu komponistu skaņdarbus. Lai arī kas notiktu pa vidu, jādomā, ka nākamā vasara kultūras pasākumu klāstā neatpaliks no iepriekšējās.
