Čoders: mazo “banku” ārzona 0
Latvijā vērojamas tendences, kas raksturīgas pārējai modernajai pasaulei – banku pakalpojumu pieejamība reģionos samazinās. Taču pretstatā citu ES valstu praksei, kur bankas reģionos nomaina krājaizdevu sabiedrības (KKS), Latvijā tas notiek tikai vietumis. Kāpēc, par spīti pieprasījumam, KKS izplatība aptver tikai 1,38% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem? Krājaizdevu apvienības valdes priekšsēdētājs Ēriks Čoders intervijā “LB” atklāj stagnācijas iemeslus.
Grūti apšaubīt, ka laukos un mazajās pilsētās, kur nedarbojas bankas, kooperatīvajām krājaizdevu sabiedrībām ir liela loma. To apstiprināja arī žurnāla “Agro Tops” aptauja pirms dažiem mēnešiem. Vai Latvijas finanšu kooperatīvu darbību regulējošie likumi patlaban atbilst ES nosacījumiem?
Ēriks Čoders: Pateicoties veiktajām izmaiņām Kooperatīvo sabiedrību likumā un Krājaizdevu sabiedrību likumā, Latvija kļuvusi par unikālu Eiropas izņēmumu. Krājaizdevu sabiedrību likums prasa sabiedrībām veidot rezerves kapitālu kā Eiropā, bet šo kapitālu aizsargājošie mehānismi pēc labojumu veikšanas Kooperatīvo sabiedrību likumā vairs nepastāv.
Rezultātā šo sabiedrību rezerves kapitāls līdzinās caurai zeķei, kur pa vienu galu godīgajiem nauda jāiemaksā, bet no otra gala “investori” var izgrābt. Līdzīga situācija 2012. gadā bija izveidojusies Lietuvā, un tur Noguldījumu garantijas fonds bija spiests apmaksāt 174 miljonus eiro lielus zaudējumus. Rezerves kapitāla nenovērtēšana un KKS mainīgā pamatkapitāla pārvērtēšana Lietuvai izmaksāja dārgi, bet Latvija no kaimiņu kļūdām mācīties negrib.
Bēdīgās pieredzes mācīta, Lietuva veica kooperatīvo krājaizdevu sabiedrību reformu, lai nepieļautu šo kļūdu atkārtošanos. Tika veiktas šādas izmaiņas – pirmkārt, Lietuvā aiz krājaizdevu sabiedrību nosaukuma vairs nedrīkst slēpties “mazās bankas”, kuru darbības mērķis ir peļņas gūšana, un krājaizdevu sabiedrību nosaukums nepieciešams tikai tādēļ, lai izvairītos no ES Regulās noteikto prasību izpildes.
Otrkārt, Lietuvā rezerves kapitāla veidošana šīm sabiedrībām ir kļuvusi obligāta un tā sadalīšana ir nepieļaujama, jāveido gan savs, gan kopējais Rezerves kapitāls. Treškārt, Lietuvas Banka piekrita, ka kooperācija ir kooperatīviem raksturīga darbības forma, pret ko iebilda tikai “mazās bankas”, kuras vēlējās palielināt riskus, lai audzētu peļņu. Tādēļ Lietuvā krājaizdevu sabiedrībām turpmāk obligāti jākooperējas, bet “mazajām bankām” jāstrādā kā bankām, nevis jākrāpjas. Visbeidzot, Lietuva atzina, ka atsevišķi strādājošas krājaizdevu sabiedrības nespēj profesionāli izvērtēt klientus un pieļauj nepamatoti augstus riskus, izsniedzot lielos kredītus.
Kāda šobrīd situācija ir Latvijā? Proti, kuras likumu normas patlaban rada vislielākās bažas par to izmantošanu atsevišķu “investoru”, nevis visa kooperatīva biedru interesēs?
Šādu normu ir daudz. Tās ir: iespēja visu peļņu pārvērst dividendēs; iespēja veidot pamatkapitālu dažu investoru interesēs un koncentrēt to dažu personu īpašumā; iespēja biedriem ierobežot un nepiešķirt balsstiesības; iespēja izmantot rezerves kapitālu, lai palielinātu peļņu; iespēja mazām krājaizdevu sabiedrībām izsniegt lielus kredītus bez atbilstoša profesionālā izvērtējuma; iespēja ar vienas KKS aktīviem veidot citas KKS kapitālu; iespēja gūt peļņu sev, riskējot ar citiem piederošu kapitālu un visbeidzot – aizliegums veidot vienotu uzraudzību un kopīgus KKS apdrošināšanas, likviditātes un kapitāla pietiekamības nodrošināšanas uzkrājumus.
Jūs pieminējāt, ka likums Latvijas KKS neļauj darboties kopā. Kāds no šādas darbošanās būtu ieguvums?
Kad pārgājām no latiem uz eiro, KKS sadūrās ar problēmu – sašķelto Latvijas krājaizdevu sabiedrību kapacitāte neļāva šo pāreju automatizēt. Visu kredītlīgumu grafikus un bilanci bija jāpārrēķina manuāli. Lielākajām sabiedrībām darba apjoms bija praktiski neizpildāms. Bijām izvēles priekšā – pārtraukt darbību vai strādāt kopīgi kā Eiropā. Likums bija jāpārkāpj, ja gribējām turpināt apkalpot biedrus. Eiropas divu gadsimtu pieredze liecina – krājaizdevu sabiedrību spēks ir kopdarbā.
Latvija cieš zaudējumus, ja nav naudas, ko aizdot, un arī tad, ja nauda ir, bet nav kam aizdot. Krājaizdevu sabiedrību sistēmā vienlaikus pastāv gan lieka nauda, gan arī naudas trūkst. Tas sadārdzina pakalpojumus un rada zaudējumus. Profesionāļu apmācība un algošana prasa līdzekļus, ko lielākā daļa nevar atļauties. Minēto iemeslu dēļ Latvijā valda amatierisms un pašapmācība, kas neizbēgami rada kļūdas un zaudējumus.
Ne jau bez iemesla krājaizdevu sabiedrību minimālā kapitāla prasības ir divtūkstoš reizes mazākas nekā bankām. Bankām jāspēj savu darbību nodrošināt patstāvīgi, bet kooperācijas būtība paredz apvienot spēkus. Tāpēc ES Regulas neparedz augstas prasības KKS minimālajam kapitālam. Eiropā šo uzņēmumu stabilitāti nodrošina otrā līmeņa krājaizdevu sabiedrības.
Mūsu kaimiņi šo pieredzi pārņēma – Lietuvā pirms reformas līdzīgi kā šobrīd Latvijā, viena KKS naudu aizdeva citai vai aizdeva biedram, kas pirka citas sabiedrības kapitālu. Kad bankrotēja sabiedrība, kas aizņēmās, tā pazudināja arī aizdevēju. Proti – vienas sabiedrības kļūda radīja “domino” efektu un kolektīvos zaudējumus, kurus bija jāsedz Noguldījumu garantijas fondam.
Vācijā, kur finanšu kooperatīvu kustība ir īpaši attīstīta, krājaizdevu sabiedrības neuzrauga valsts. Tās uzrauga un apdrošina viena otru, tāpēc ir ieinteresētas nepieļaut krāpniecību. Lietuvas krājaizdevu sabiedrības uzrauga Lietuvas banka, bet pēc reformas arī tur pieaug KKS savstarpējās uzraudzības nozīme. Lietuvieši sāk kopēt vācu modeli.
Kamēr Latvijā Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) uzrauga 35 atšķirīgas krājaizdevu sabiedrības, Lietuvas banka uzrauga divu krājaizdevu sabiedrību apvienību saskaņotos un unificētos dokumentus. Pārbaudēs konstatēta kļūda ļauj uzlabot uzreiz daudzu KKS darbu. Latvijas uzrauga pamanītā kļūda vienā sabiedrībā ilgus gadus turpina radīt zaudējumus citās KKS. Tāpēc mēs viens no otra nevaram mācīties, un FKTK prasības pret visiem nav vienādas.
Rezultātā Lietuvā šā gada 1. janvārī darbojās 63 krājaizdevu sabiedrības, kuras apvienoja 161 400 biedrus, bet Latvijā 35 sabiedrības apvieno ap 26 000 biedru (Latvijā viena persona vienlaikus var būt vairāku KKS biedrs). Lietuvā ir izveidotas divas 2. līmeņa krājaizdevu sabiedrības.
Viena apvieno 48, otra – 11 sabiedrības. Lietuvā pagājušā gada beigās KKS saviem biedriem bija aizdevušas 570,5 milj. eiro, tajā skaitā fiziskajām personām 456,4 milj. eiro un juridiskajām personām 114, 1 milj. eiro. Latvijā kopējie aizdevumi bija 25 milj. eiro. Tātad – 22 reizes mazāk. Lietuvā depozītnoguldījumos KKS glabāja 694,7 milj. eiro, toskait 668,9 milj. eiro fizisko personu noguldījumus un 25,8 milj. eiro juridisko personu noguldījumus.
Latvijā noguldījumos glabātā naudas summa bija 28 reizes mazāka. Lietuvas krājaizdevu sabiedrību aktīvu īpatsvars banku sistēmā ir 2,6%, aizdevumu – 2%. Latvijā vien 0,018%. Turklāt Lietuvā pēc reformas ir vērojama strauja finanšu kooperatīvu izaugsme – pērn kopējie aizdevumi pieauga par 19%. Salīdzinājumam banku kredītportfelis pērn Lietuvā auga vien par 2%.
Ministru kabinets 2017. gadā atbalstīja labojumus Kooperatīvo sabiedrību likumā, kas paredzēja otrā līmeņa krājaizdevu sabiedrību veidošanu. Kas notika ar šiem labojumiem? Kāpēc tos neapstiprināja?
“Mazās bankas” un arodbiedrības to nevēlējās, tāpēc tos apturēja. Esošā sistēma ļauj arodbiedrību vadītājam ar arodbiedrības naudu pelnīt, un krājaizdevu sabiedrības dibināt kā ģimenes uzņēmumus. Piemēram, “Dzelzceļnieku KS” (pēc nosaukuma maiņas pērn tā patlaban ir Latvijas Arodbiedrību krājaizdevu sabiedrība. – Red.), kur tēvs vada arodbiedrību, bet meita uz arodbiedrības bāzes izveidoto krājaizdevu sabiedrību.
Lai biedrus būtu vieglāk apkrāpt, 2013. gadā tika veiktas izmaiņas Kooperatīvo sabiedrību likumā, kas deva iespēju biedrus pasludināt par sabiedrības īpašumu, proti, aizliegt viņiem izstāties, un kā arī liegt biedriem balsstiesības, likvidējot kopsapulces. Tad “Dzelzceļnieku KS” izmainīja statūtus un paaugstināja minimālā kapitāla un minimālā biedru skaita prasības.
Finansiālu problēmu nebija, bet biedriem tika liegtas tiesības izstāties. Biedru balsis tika izmantotas pilnvaroto sapulcēs, bet ar biedru pajām tika audzēta peļņa, kuru biedriem neizmaksāja. Peļņu paslēpa rezerves kapitālā, bet, apstiprinot 2017. gada pārskatu, uzkrāto peļņu no rezerves kapitāla izņēma, ignorējot likuma normas, kas prasa pārskata gada peļņu izmaksāt tiem biedriem, kuru maksājumi konkrētajā gadā šo peļņu radīja. “Dzelzceļnieku KS” izslēdza astoņus tūkstošus biedru un viņiem neizmaksāto peļņu pārdalīja “investoru” interesēs.
Kā šādā situācijā turpmāk darboties krājaizdevu sabiedrībām?
Likumā rakstīts – krājaizdevu sabiedrību mērķis ir attīstīt reģionus, tomēr finanšu kooperatīvi attīstās galvenokārt Rīgā un Pierīgā. Šo uzņēmumu aktīvu īpatsvars pārsniedz 80% un turpina pieaugt. “Mazās bankas” grib pelnīt, un šādu iespēju saskata Rīgā.
Laukos ir pieprasījums pēc krājaizdevu sabiedrību pakalpojumiem, bet mazas peļņas iespējas. Bez otrā līmeņa kooperatīva lauku KKS nespēj nodrošināt modernus IT pakalpojumus un piesaistīt profesionāļus jomās, ko prasa normatīvi. Likums nestrādā reģionos dzīvojošo un strādājošo interesēs. Reģionos ir pieprasījums, ja likums darbotos, tad veidotos arī piedāvājums.
ES dalībvalstīs finanšu kooperatīvi pilsētās kreditē mazos un vidējos uzņēmumus daudz mazāk nekā laukos. Vācijā patēriņa kredītus kooperatīvi neaizdod, to mērķis ir ekonomiskā izaugsme, nevis ķīniešu un Taivānā ražotu tālrāžu pirkšana. Kā Šķilbēnu KKS var attīstīt Latgali, aizdodot naudu Taivānas, Korejas un Ķīnas patēriņa preču pirkumiem?
Pēc izmaiņām likumdošanā es nesaskatu drošu lauku krājaizdevu sabiedrību nākotni. Vairākas KKS jau ir piedzīvojušas reiderisma mēģinājumus. Jo tālāk no pilsētas, jo augstāka ir krīžu iespējamība un svārstības. No tām var glābt vien rezerves kapitāls. Ja likums ļauj rezerves kapitālu izzagt, tas nozīmē, ka to nevar krāt, lai izmantotu sarežģītu situāciju pārvarēšanai.
