Citplanētieši tomēr draudzējas ar krieviem: Kirgīzu NLO jeb Sātana kaps 7
Signe Koļcova, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Kopš pirmajiem mirkļiem, kad sāka parādīties vēstījumi par sastapšanos ar tādiem NLO, kurus varētu uzskatīt par citplanētiešu kosmosa kuģiem, sāka izplatīties arī teorijas par to, ka ārpuszemes civilizāciju pārstāvji patiesībā jau sen ieradušies uz Zemes, nodibinājuši slepenus kontaktus ar pasaules ietekmīgāko valstu valdībām un apmaiņā pret kaut ko parasti ne pārāk skaidri motivētu apgādājuši tās ar dažādām fantastiskām tehnoloģijām. Laikmeta garam atbilstošajā dīžīgajā militārās pretstāves gaisotnē parasti runa ir tieši par militārajām tehnoloģijām, kas it kā vienai pusei piešķir noteiktas priekšrocības. Tam visam, protams, ir sava priekšvēsture.
Kirgīzu NLO jeb Sātana kaps
Par to, ka Kirgīzijā jeb tagadējā Kirgizstānā esošajos Tjanšana kalnos avarējis gigantisks cigārveida NLO, tā laika vēl puslīdz esošās PSRS plašsaziņas līdzekļos neko nevēstīja. Iespējams, arī tāpēc, ka tad cilvēku prātus nodarbināja gluži citas rūpes: sagaidāmā sabrukuma priekšvakarā visi šajā valstī bija nobažījušies katrs par savu personīgo likteni. Katrā ziņā tieši tajā laikā ļaudis maz raudzījās debesīs un prātoja par tālām zvaigznēm un ārpuszemes saprātu. Tāpēc par daudziem tā laika notikumiem kaut ko vairāk var uzzināt tikai tagad.
Gluži konkrēti tas esot noticis 1991. gada 28. augusta agrā rīta stundā. Padomju militārās radiolokācijas sistēmas Mangišlakas pussalā gaisa telpā virs Kaspijas jūras fiksēja lielu objektu. Zīmīgi, ka radaru ekrānos tas uzradies pēkšņi un, kā jau ierasts tamlīdzīgos gadījumos, nezin no kurienes, tāpēc nebija iespēju noteikt tā ierašanās trajektoriju. Tas esot bijis gigantiski liels objekts: vismaz puskilometru garš un aptuveni 100 metrus diametrā liels cigārs, kas 6,6 kilometru augstumā traucās ar ātrumu 960 kilometri stundā.
Pirmā doma, protams, bija par meteorītu. Taču tādam tālīnam akmens viesim tomēr bija aizdomīgi dīvaina kustības trajektorija: šķita, to it kā mētā uz visām pusēm un tas izmisīgi un visiem spēkiem cenšas kaut kādā veidā noturēties nosacīti vajadzīgajā augstumā. Tam pretim no netālu esošā militārā lidlauka operatīvi nosūtīja divus iznīcinātājus, kas objektu sastapa jau tieši virs Mangišlakas pussalas. Piloti vēstījuši, ka novēro lielu cigārveida sudrabkrāsas objektu, kas ļoti līdzīgs dirižablim, taču viscaur pārsteidzoši gluds. Tā priekšgalā bija skaidri saskatāmi divi iluminatori, katrs aptuveni 20 metru diametrā liels. Piloti objektu varēja novērot gan gluži vizuāli, gan savu lidaparātu radaros.
Drīz no zemes pienāca rīkojums pārtvert “dirižabli”, jo tas neatbildēja ne uz vienu no pieprasījumiem, taču bija pārliecinoši pārkāpis PSRS robežu un ielauzies tās gaisa telpā. Taču tiklīdz piloti iekārtojās objektam aiz muguras, vienā mirklī abiem lidaparātiem sākās neizskaidrojamas problēmas ar aparatūru, savukārt objekts strauji palielināja ātrumu un absolūti bez jebkādām problēmām pazuda no lidotāju redzamības zonas.
Par spīti tam, Vidusāzijā izvietotās radiolokācijas daļas turpināja objektu novērot un “pavadīt” vēl vismaz 2000 kilometru – līdz pat kirgīzu ezeram Isikulam, kur beidzot objekts acumirklī vienkārši pazuda. Bet, šķiet, ne gluži debesīs. Tas notika vismaz 30 minūtes pēc tā uzrašanās. Militāristi izteica versiju, ka objekts varēja nokrist kaut kur Kirgīzijas kalnos, un jau pat sāka gatavot tā meklēšanai helikopterus, taču pēc viena lidaparāta pēkšņas nogāšanās kalnos visus darbus pārtrauca.
Un tas tad arī it kā viss incidents.
Laiks meklēt kontaktus
Tostarp jau tā paša gada septembra beigās Kirgīzijas PSR galvaspilsētā Biškekā sāka izplatīties runas par to, ka Tjanšana augstkalnu apgabalā Šaitan–Mazara (“Sātana kaps”) esot avarējis nezināms lidojošs objekts. Vēstīts, ka drīz pēc tā tur ieradies ievērojamais padomju ufologs no Permas Eduards Bačurins, kurš turpat uz vietas sapulcināja entuziastu grupu, apņēmīgi grasoties doties noskaidrot visus iespējamos lietas apstākļus, taču tajā gadā viņiem neizdevās nokļūt tieši līdz Sātana kapam. Rudens tajā gadā atnāca ļoti agri, kalnos sākās spēcīga snigšana, temperatūra nokrita ievērojami zem nulles, tāpēc Bačurinam ar biedriem nācās atgriezties Biškekā praktiski bez jebkāda papildu guvuma. Līdz pavasarim visa apņemšanās kaut kā izčākstēja un praktiski pazuda.
Aptuveni tajā pašā laikā nopietnu interesi par iespējamo NLO avarēšanu sāka izrādīt Kazahijā jeb mūsdienu Kazahstānā. 1992. gada sākumā, kad PSRS jau bija pazudusi no pasaules kartēm, Alma-Atā sāka gatavot jaunu ekspedīciju, turklāt ļoti nopietni un atbildīgi. Par ekspedīcijas vadītāju kļuva bijušais lidotājs un atvaļinātais pulkvedis Nikolajs Svečkovs. Viņa vadībā noformēja komandu, kurā bija iekļauti tikai tādi pētnieki, kuriem bija vērā ņemama alpīnisma vai vismaz kalnu tūrisma pieredze un tā dēvētās izdzīvošanas pieredze ekstremālos apstākļos. Bija paredzēts velna kapavietā ierasties 1992. gada 12. jūnijā. Taču tieši tajā dienā strauji sabojājās laika apstākļi, tāpēc helikopteri varēja Svečkova grupu nogādāt tikai līdz kalna pakājei. No turienes līdz iespējamai notikuma vietai vajadzēja kāpt kalnā vēl vismaz četrus kilometrus. Pirmajā acumirklī tas šķita nieks. Pētnieku grupa nosēšanās vietā ierīkoja pagaidu nometni, bet jau nākamās dienas rītā uzsāka ceļu uz Sātana kapu, lai gan laika apstākļi vēl joprojām bija gaužām slikti.
Protams, četri kilometri kalnos nav tas pats, kas četri kilometri līdzenumā: trūkst skābekļa, miesa viscaur izmirkusi sviedros, aizvien biežāk nākas apstāties, lai izlīdzinātu elpošanu. Un, lai gan Svečkova komandā patiešām bija atlasīti spēcīgi un izturīgi ļaudis, visi jau ātri vien ievēroja, ka kaut kas aizvien vairāk nav lāgā. Proti, jo vairāk viņi pietuvojās iespējamajai NLO avārijas vietai, jo aizvien sliktāk sāka justies, smagākas kļuva viņu mugursomas, daži sāka izjust nepārvaramu trauksmi un nepārejošu nomāktību.
Taču bija arī kāds atradums, kas faktiski attaisnoja visas ciešanas. Paceļoties noteiktā augstumā, ekspedīcijas dalībnieki uzreiz notālēm ieraudzīja kāda gigantiski liela lidaparāta atlūzas. Praktiski pārlūzis vidū uz pusēm, tas gulēja kalna nogāzē un nesaprotamā kārtā simbolizēja kaut ko Zemei pilnībā svešu. Lūzuma vietās varēja skaidri saskatīt tādas kā konstrukcijas ribas un klāja veidojumus. Šķita pilnībā iespējami, ka kaut kur iekšpusē vēl joprojām varētu atrasties arī bojāgājušo apkalpes locekļu ķermeņi.
Pētnieki sarosījās, grasoties nokļūt iespējami tuvāk dīvainajam objektam, taču jau drīz noskaidrojās, ka tas nemaz nav tik vienkāršs uzdevums – objekta tuvumā esošais gaiss bija spēcīgi pārsātināts ar elektrību. Tik spēcīgi, ka ekspedīcijas dalībniekiem vārda vistiešākajā nozīmē sacēlās gaisā elektrizētie mati, bet metāla sprādzes un apģērba detaļas vienkārši sita ar strāvu pa pirkstiem. Dažiem pēkšņi sametās slikta dūša, un atkal pat visspēcīgākie vīri sāka sajust nepārvaramu vājumu un galvas reiboņus. Tostarp kompasa adata neprātīgi griezās un negrasījās apstāties, elektroniskie pulksteņi sāka rādīt kaut ko nesaprotamu, bet mehāniskie katrs rādīja kaut kādu savu laiku. Izmērot magnētiskā lauka lielumu, noskaidrojās, ka NLO tuvumā magnētiskā lauka vispār nemaz nav… Arī ģeologu paņemtajos iežu paraugos vēlāk laboratoriju analīzes apliecināja, ka magnētisma nav.
Nespējot pieiet tuvāk, Svečkova ekspedīcijas dalībnieki izlēma vismaz veikt maksimāli vērienīgu filmēšanu un fotografēšanu. Taču nācās atkal vilties, kad izrādījās, ka pilnīgi visas fotofilmiņas (digitālās aparatūras tolaik vēl nebija) izrādījās izgaismotas, savukārt videokameras attēla vietā bija sarūpējušas tikai “balto troksni”.
Taču viņi vēl negrasījās tik viegli padoties. Svečkovs bija paņēmis līdzi divus radioaktīvās aizsardzības tērpus ar skābekļa padevi. Visi kopīgi izlēma tajos ietērpt un nosūtīt tuvāk avarējušajam NLO divus brīvprātīgos. Bija pat cerība, ka viņiem varētu izdoties iekļūt lidaparātā iekšā. Par vienu no brīvprātīgajiem kļuva Aleksejs Romanovskis, savukārt vārdu otram, kurš trīs mēnešus vēlāk diemžēl nomira, izlemts neizpaust. Tiesa, Romanovskis arī smagi saslima un nodzīvoja vēl tikai piecus gadus.
Neilgi pirms neizbēgamās nāves Romanovskis atļāvās pārkāpt savulaik parakstīto solījumu neizpaust neko par šo incidentu, pastāstot visu kādam savam tuvam draugam, kurš cita starpā bija ufologs, par to, ka abiem brīvprātīgajiem patiešām izdevies pa lūzumu iekļūt iekšā nezināmajā lidojošajā objektā, kur viņi praktiski jau pirmajā acumirklī uzdūrušies pilotam, kurš bijis vismaz divas reizes lielāks par vidēju cilvēku. Viņš/tas sēdējis krēslā iepretim kaut kādai ierīcei, kas izskatījusies kā bumba. Romanovskis nodomājis, ka pilots ir miris, tāpēc izlēma pietuvoties, taču svešais acumirklī pagriezis pret viņu savu galvu, kurai bija uzvilkts kaut kas ļoti līdzīgs pretgāzu maskai, un tajā mirklī Romanovska kolēģis gluži kā nopļauts zālāja stiebrs vienkārši sabrucis zemē. Romanovskis aizmirsis par pilotu, satvēris kolēģi un vilcis laukā no noslēpumainā objekta. Vairs nešķita pat svarīgi atskatīties uz lielo pilotu…
Viss jau diemžēl nokavēts
Kopš tās reizes dažādas pētnieku grupas centušās izpētīt Sātana kapa noslēpumu, taču allaž kaut kas nav ļāvis to pilnvērtīgi izdarīt – vai nu pēdējā brīdī sarežģījās materiālie apstākļi, vai viņus vispār nemaz neielaida Kazahstānā un tamlīdzīgi. Esot mēģināts uzrāpties no citas puses, kā arī lūgts Krievijas valdībai piešķirt iespēju izpētīt kosmiskos fotoattēlus, taču viss vienmēr atteikts, turklāt izskatoties tā, it kā gluži apzināti neviens nevēlētos dalīties ar konkrēto informāciju.
Pētnieks Igors Volozņevs izdevumā “Taini XX veka” (“XX gadsimta noslēpumi”) vēstījis, ka tikai 1998. gadā maskavieša Nikolaja Subotina vadītā ekspedīcija spējusi uzkāpt tieši līdz Sātana kapam, taču tad jau tur vairs nav bijis atrodams avarējušais NLO. Pāri esot bijušas palikušas tikai dažas netiešas liecības par to, ka kaut kas tāds kaut kad te patiešām bijis. Kā arī tas, ko nebija ievērojuši Svečkova ļaudis, – vismaz 20 metrus dziļš krāteris tieši tajā vietā, kur savulaik atradies objekts, un uz netālu līdzās esošā pakalna dažādas noslēpumainas joslas, kas attālināti atgādina lidlauka atribūtus. Subotinam radies priekšstats, ka tajā vietā nosēdušies un atkal cēlušies gaisā vairāki neskaidras izcelsmes lidaparāti.
Tuvākās apkārtnes vietējie iedzīvotāji pauduši, ka laika posmā no 1992. līdz 1996. gadam kalna pakājē allaž pulcējušies ļaudis, tostarp arī daudz militāristu, kas tur gan ieradušies, gan aizlidojuši ar helikopteriem. Tiesa, nevienam tā arī nekļuva skaidrs: kas bija šie ļaudis, ko meklēja un ko atrada?
Un, kā jau minēts, 90. gadu pašā sākumā Krievijā praktiski nevienam nebija lāgā intereses par nezin kādiem aizdomīgiem lidojošiem objektiem, tāpēc mūsdienu pētnieki piedāvājuši divus galvenos iespējamos NLO pazušanas skaidrojumus. Pirmais pauž par to, ka objektu sev līdzi aizveduši amerikāņi, kuri jau ar pirmajām dienām pēc PSRS sabrukuma strauji eskalēja savu militāristu klātbūtni visā Vidusāzijā. Otrais – par to, ka zemiešu acu priekšā citplanētieši veikli un nemanāmi veikuši sekmīgu glābšanas operāciju un aizveduši prom no planētas gan savus izdzīvojušos pilotus, gan avarējušā kosmosa kuģa atliekas.
Viņi te ir jau sen
Starp citu, par amerikāņiem tieši šajā sakarā. Pēc 2. Pasaules kara nelielais atkusnis PSRS un Rietumu jeb faktiski to galvenā pārvaldnieka un izrīkotāja ASV attiecībās ļāva amerikāņu militāristiem, kuri oficiālā kārtā apmeklēja PSRS, kļūt par aculieciniekiem arī kādam neparastam notikumam, kas acumirklī iegūla arhīvos ar spiedogu “Slepeni”, vienlaikus uzkurinot pamatīgas kaislības specdienestu līmenī.
21. gadsimtā praktiski visu pasaules lielvalstu valdības bijušas spiestas viennozīmīgi atzīt: NLO fenomens pastāv, un to pienākas pamatīgi izpētīt, jo virkne šādu objektu pilnībā neatkarīgi no to patiesās izcelsmes un piederības var būt bīstami kodolarsenālam, ballistiskajām raķetēm un kosmiskajiem aparātiem. Un, pateicoties lielajam daudzumam uzkrāto nezināmo lidojošo objektu videoliecību, visdrīzāk, šāds īpašas gluži oficiāla līmeņa pētniecības darbs patiešām arī īstenojas. Tikai arī tas lielā mērā ir dažādos veidos noslepenots.
Līdztekus NLO kā fenomena atzīšanai aizvien biežāk oficiālās aprindas runā arī par citām dzīvības formām un to iespējamo saistību ar mūsu planētu. Piemēram, atvaļinātais Izraēlas armijas ģenerālis Haims Ešeds 2020. gada nogalē žurnālistiem pavēstīja, ka pilnībā noteikti un droši zinot – citplanētu viesi jau atrodas uz Zemes. Un tie ne tikai vienkārši apciemo mūsu planētu, bet vienkārši jau reāli dzīvo cilvēku sabiedrībā. Turklāt citplanētiešiem ar vadošo pasaules lielvalstu valdībām esot dažādas slepenas vienošanās, lai gan kopumā Zeme un zemieši šiem kosmosa atnācējiem interesējot tikai kā zinātniskas, galvenokārt evolucionāras iedabas izpētes objekti saistībā ar vispārējo Visuma noslēpumu izzināšanu, un šajā nolūkā citplanētieši visos iespējamos veidos sadarbojas ar Zemes zinātniekiem. Ešeds arī norādījis, ka tuvākā vērā ņemamā citplanētiešu bāze atrodoties uz Marsa.
Protams, daudziem arī patlaban, visdrīzāk, rodas vēlme pasmieties par atvaļināto militāristu, kurš laikam jau pamazām sliecas vecuma plānprātības virzienā. Taču vēl gan nevajadzētu ar to steigties. Proti, iepriekš Ešeds ilgus gadus strādājis Izraēlas Aizsardzības ministrijas īpašās kosmiskās programmas ietvaros, bijis cieši saistīts ar dažādām amerikāņu slepenajām un spiegošanas programmām un bijis atbildīgs tieši par Izraēlas militārajiem spiegošanas pavadoņiem.
Turklāt šajā aspektā Ešedu atbalsta arī daudzi NASA speciālisti, no kuriem daži jau 2018. gadā nāca klajā ar paziņojumu, ka absolūti nav izslēdzama ideja par to, ka “citplanētieši jau mīt uz Zemes”. Un, lai viss izskatītos vēl iespaidīgāk, var piebilst, ka pat ANO burtiski pirms dažiem gadiem gluži oficiāli un pilnībā atklāti izveidoja īpašu komisiju saistībā ar citplanētiešu sagaidīšanu, un tajā iekļauti gan zinātnes ļaudis, gan politikas aprindu pārstāvji, galvenokārt diplomāti. Un te pat nav jāizvirza retoriski jautājumi par gudrajiem un stulbeņiem, te gluži droši var apgalvot – viņi tur patiešām kaut ko zina!
Zīmīgi esot arī tas, ka burtiski pēdējā laikā ievērojami mainījusies tieši ASV retorika saistībā ar citplanētiešiem un Krieviju. Aizvien vairāk un biežāk žurnālisti un tostarp arī politiķi cenšas uzturēt spēkā viedokli, ka attiecībās ar Zemi apmeklējušajiem citplanētiešiem galveno vijoli tomēr spēlējot Krievija, turklāt tās esot attiecības, kas izveidojušās jau krietni pasen, iespējams, pat vēl 2. Pasaules kara laikā vai vismaz tūlīt pēc tā. Katrā ziņā tieši pēdējā laikā nezin no kurienes uzpeldējušas liecības, kuras savulaik sniedzis pietiekami augsta ranga amerikāņu politiķis un viņa palīgs, kuri jau 1955. gadā esot ziņojuši CIP par to, ka PSRS atrodas citplanētiešu bāze ar kosmodromu. Un, visdrīzāk, jau toreiz amerikāņi būs nodomājuši, ka citplanētieši nodevuši padomju konstruktoriem kaut kādas īpašas tehnoloģijas, kuras palīdzēja PSRS pārspēt ASV vispirms tā dēvētajā kosmosa apgūšanas drudzī, bet mūsdienās – arī jauno militāro tehnoloģiju jomā…
Fantastiski objekti Aizkaukāza kalnu aizā
Viens no šiem tā laika lieciniekiem bija ASV senators no Džordžijas pavalsts Ričards Brjūerds Rasels, kuram tajā tālajā 1955. gadā bija 58 gadi. Avotos viņš allaž dēvēts par “cilvēku ar nevainojamu reputāciju, kuram var bez ierunām ticēt”. Arī mums nav nekāda iemesla neticēt viņam. Savdabīga papildu detaļa: Rasels bija komisijā, kas 1963. gadā izmeklēja ar ASV prezidenta Džona Kenedija slepkavību saistītos lietas apstākļus. Un viena no pietiekami spēcīgās pozīcijās joprojām esošajām versijām par šīs slepkavības patiesajiem iemesliem pauž, ka Kenedijs it kā esot grasījies drīzumā sabiedrību iepazīstināt ar visu patiesību par citplanētiešiem un konkrēti tieši par tā dēvēto 1947. gada Rozvelas incidentu, kad avarējis citplanētiešu kosmosa kuģis un tā rezultātā militāristu rīcībā nonākušas dažādas savdabīgas tehnoloģijas un pat citplanētiešu pilotu ķermeņi.
Šis amerikāņu kongresmenis 1955. gadā bija devies lielā ceļojumā pa Eiropu un PSRS. Izklausās pārsteidzoši, ka cilvēks, kurš tajā laikā ASV valdībā bija atbildīgs par armijas bruņojumu un vadīja attiecīgu komiteju, tik vienkārši ne tikai saņēma atļauju iebraukšanai PSRS, bet arī varēja praktiski netraucēti to apbraukāt. Lai gan laikmeta reāliju pārzinātāji pauduši, ka vispār jau tieši tajā laikā tas nemaz nav bijis tik ļoti neiespējami: daudzi ASV diplomātiskie darbinieki principā brīvi pārvietojās visā PSRS teritorijā un atpūtās pie Melnās jūras, un, tā kā ASV savu izraisīto asiņaino karu Korejā pirms dažiem gadiem bija praktiski zaudējušas, abu galveno starptautiskās pretstāves dalībnieku savstarpējās attiecības tieši ap to laiku bija krietni uzlabojušās.
Tajā braucienā amerikāņu kongresmeni pavadīja arī viņa palīgs, armijas leitnants Viljams Hetevejs un tulks Rubens Efrons. To pēdējo, visdrīzāk, bija piespēlējusi padomju puse kā pārbaudītu un uzticamu kadru un gluži noteikti ar konkrētu VDK rīkojumu par nepārtrauktu novērošanu un attiecīgu atskaitīšanos. Vēlāk Rasels savam specdienestam CIP stāstījis, ka 1955. gada 4. oktobrī pulksten 19.07 pēc Maskavas laika kādā Aizkaukāza dzelzceļa iecirknī viņam un Hetevejam, sēžot vilciena restorānvagonā, sanācis novērot kādu gigantiski lielu diskveida lidaparātu, kas pacēlies gaisā no kādas kalnu aizas. Tas cēlies gaisā lēnām un absolūtā klusumā. Objekta lejasdaļā Rasels ar savu palīgu saskatījuši spilgtas ugunis. Tad tas pacēlies aptuveni divu kilometru augstumā, pēc kā strauji aiztraucies virzienā uz ziemeļiem un pazudis skatienam.
Bet jau aptuveni pēc nepilnas minūtes no tās pašas aizas parādījies otrs lidaparāts, kuru amerikāņu viesi jau novērojuši kopā ar tulku. Šis objekts pilnībā atkārtoja visus pirmā objekta manevrus un arī izzuda skatienam debesīs. Amerikāņi palikuši, vārda vistiešākajā izpratnē vaļējām mutēm sēžot savās vietās vilciena restorānā. Bet vēlāk Hetevejs stāstījis, ka jau aptuveni minūti pēc šā notikuma restorānvagonā burtiski iebrāzies kāds milicis un pieprasījis, lai viesmīļi nekavējoties nolaiž logiem saulessargus, vienlaikus aizdomīgi nolūkojoties amerikāņos.
Bet amerikāņi jau dega nepacietībā iespējami ātrāk nokļūt Rietumberlīnē, un tur viņi jau acumirklī joza uz ASV vēstniecību, lai pieplaktu tālruņa klausulei un kārtīgi noziņotu visaugstākajai priekšniecībai Vašingtonā par visu savām acīm redzēto. Tostarp šis incidents faktiski acumirklī esot bijis uz visstingrāko noslepenots līdz pat 1985. gadam.
Kremlis un citplanētieši jeņķu gaumē
Par to 80. gadu vidū uzzināja, pateicoties NLO pētniecības fonda vadītāja Brjūsa Makabija rīcībai, – viņš arhīvos uzmeklēja Rasela rakstveida ziņojumu, tūlīt pat nākot klajā ar paziņojumu, ka tik augsta politiskā ranga cilvēka liecība ļaujot pilnā mērā apgalvot, ka PSRS patiešām bijuši gluži reāli kontakti ar citplanētiešiem. Tostarp Makabijam vēl esot izdevies arī personīgi aprunāties ar Heteveju, kurš arī 30 gadus pēc šiem notikumiem visu apstiprinājis.
Hetevejs gan esot teicis Makabijam: principā necerot uz to, ka kāds viņam vispār noticēs, taču neko citu, kā tikai to, ko redzējis pats savām acīm, viņš pastāstīt nevarot. Turklāt viņš arī papildinājis Rasela ziņojumu ar dažām detaļām. Piemēram, viņš esot paspējis ievērot, ka laukums, no kura NLO cēlušies gaisā, atradies aptuveni 3–3,5 kilometru attālumā no dzelzceļa un ka šo kuģu korpusā neesot bijuši saskatāmi nekādi dzinēji, reaktīvās vai izplūdes gāzu strūklas. Bet pēc atgriešanās ASV Rasels un Hetevejs abi acumirklī izsaukti uz CIP, kur katrs ilgstoši un detalizēti iztaujāti tā, it kā būtu par kaut ko aizdomās turamie. Pēc tā amerikāņu specdienesta atbildīgie ļaudis esot secinājuši, ka attiecīgie lidaparāti nevarētu būt izgatavoti PSRS, jo tobrīd uz Zemes vispār nekur un nekam nebija atbilstošu tehnoloģiju. Un tas līdz ar to var nozīmēt tikai to, ka tā bijusi skaidra un nepārprotama liecība – PSRS apmeklējuši “zaļie cilvēciņi no kosmosa”.
Turklāt par labu šai šķietami fantastiskajai, varbūt pat pilnībā absurdajai versijai liecināja arī fakts, ka kopš tā brīža padomju lidaparātu un raķešbūves evolūcija piedzīvoja prātam neaptveramu attīstību, kas it kā nemaz nesalāgojās ar cerību, ka saistībā ar amerikāņu iemīļoto tautu vārdzināšanu caur savām tā dēvētajām ekonomiskajām sankcijām un citām starptautiska mēroga diversijām un sabotāžām PSRS drīzāk vajadzētu tuvoties sabrukumam, nevis tik varenam uzplaukumam tieši tajās vissarežģītākajās un līdz ar to arī dārgākajās jomās.
Tāpat ir zināms, ka tieši Rasela apjomīgā ziņojuma dēļ kopš tā brīža viss Aizkaukāza reģions pēkšņi kļuva par īpašu amerikāņu specdienestu intereses objektu. Turklāt var piebilst, ka tāds šajā aspektā tas palicis arī šodien – rietumvalstu izlūku, dažāda ranga diversantu un sabiedrisko viļņošanos provokatoru blīvums tur joprojām saglabājas pietiekami augstā līmenī. Tieši šā iemesla dēļ PSRS pastāvēšanas laikā tur bija daudz dažādu gaisa robežas pārkāpšanas incidentu, jo, visdrīzāk, amerikāņu spiegi nenogurstoši centās kalnos atrast viņus tik ļoti interesējošos citplanētiešu lidlaukus, ka dažkārt aizrāvās jau par daudz. Lieki piebilst, ka savulaik līdzīgs mērķis aptuveni turpat bija jau Hitleram un odiozajai biedrībai Ahnenerbe…
Un laikam jau ne gluži bez pamatojuma mūsdienās un tieši pēdējā laikā ASV valdošajās aprindās uzbangojusi kārtējā histērija, galvenokārt uzturot spēkā versiju, ka Kremlim esot nezin kāds slepenais līgums ar citplanētiešiem, un tikai tāpēc krievi tik pārliecinoši teju vai ik solī jau sākuši viņus apsteigt tieši dažādu jaunu bruņojuma tehnoloģiju ieviešanā. Un tas liek pašpārliecinātajiem tagadējiem pasaules žandarmiem sev neierastā veidā ievilkt nagus un sākt pamazām atkāpties atpakaļ uz savām mājām, pakāpeniski pametot vienu okupēto teritoriju pēc otras un vairs nespējot lāgā pat tīkot par jaunu sagrābšanu savā kontrolē. Visdrīzāk, jau tās tomēr laikam gan būs tukšas baumas, kuru realitātei diezin vai kāds nopietni ticēs, taču kaut kā jau par savām pēdējā laika globālajām neveiksmēm amerikāņu militāri rūpnieciskajam kompleksam ir jātaisnojas savas sabiedrības priekšā. Pretējā gadījumā tā bīstamā rūgstošā pretstāve, kas jau nobriedusi pašās ASV, kādā brīdī patiešām teju vai vienā acumirklī var pāraugt reālā pilsoņu karā.
Krievu zinātniskais NLO
Bet kaut kas tomēr tajā visā ir. Vai patiešām tās amerikāņu aizdomas ir tik ļoti jau nu slimīgas un nepamatotas?
Lai kā arī būtu, bet tas esot reāls fakts – PSRS savulaik tapusi virkne dažādu oriģinālu un pārsteidzošu zinātnisko izgudrojumu, kas tā arī palikuši neīstenoti un aizmirsti. Turklāt lielākā to daļa izrādījušies pietiekami aktuāli un noderīgi izgudrojumi arī pēc ilgiem gadiem jeb tātad mūsdienās, lai arī daudzi to autori paši gan pārsvarā diemžēl jau vairs nav dzīvo ierindā. Šā materiāla kontekstā var aplūkot gadījumu ar kādu fantastisku lidaparātu, kas bija nodēvēts par “EKIP” un kura likteni arī sagandēja ar PSRS sabrukšanu saistītie sociālpolitiskie notikumi 90. gadu sākumā un to izraisītās ilglaicīgās sekas.
1994. gadā Saratovas aviācijas rūpnīcā risinājās neparasti izmēģinājumi. Nejauši vērotāji un lietas būtību nepārzinoši ļaudis to visu varēja arī noturēt par citplanētiešu ierašanos. Plūdenas formas aparāts, kas attāli līdzinājās lielai, uzblīdušai lēcai, atrāvās no zemes, sāka līgani slīdēt virs tās, tad uztraucās augstu debesīs, atkal nolaidās zemāk un, vēl veicis dažus savdabīgus manevrus, mierīgi piezemējās tajā pašā vietā. Tie, kuri savām acīm redzējuši aparāta “EKIP” lidojumu, teikuši, ka kopumā tas patiešām izskatījies fantastiski. Var piebilst, ka “EKIP” ir saīsinājums no “ekoloģija” un “progress”. Bija paredzēts, ka nākotnē šādu lidaparātu dzinējus baros gāzes degviela, kas attiecīgi samazinās kaitīgos izmešus atmosfērā un – praktiski vēl lāgā nesaprotot, kas vai kurš šajā pasaulē ir īstenais saimnieks un visu cenu diktētājs, bija tāda (naiva) cerība savulaik – samazinās ekspluatācijas izmaksas.
Aparāta izstrādi veica inženiera konstruktora Ļeva Ščukina vadībā, kas bija viņa mūža darbs un lolojums jau kopš 80. gadu sākuma. “EKIP” projektēts atbilstoši shēmai “lidojošais spārns”: cēlējspēku veido visa mašīnas virsma, nevis tikai kāda atsevišķa tās daļa. Lai gan tradicionālā izpratnē spārnu tai nav vispār – to funkciju pilda pati diskveida fizelāža. Savā būtībā tā ir lidmašīna ar neparasti īsiem spārniem un ļoti resnu fizelāžu, kuras iekšienē izvietoti gan dzinēji, gan pārvietojamā krava, gan, protams, apkalpe un pasažieri.
Konstruktors Ščukins kopā ar savu komandu iespēja īstenot uzreiz vairākas novatoriskas idejas, un tas deva iespēju novākt lielāko daļu gaisa savirpuļojumu, atbrīvoties no vibrācijas un palielināt cēlējspēku. Virpuļveida gaisa plūsmu sistēmas vadība, kas izvietota aparāta priekšgalā, un pati fizelāžas forma visam piešķīra teicamas aerodinamiskās īpašības. Pretvējš eleganti un nepārtrauktā plūsmā aptecēja korpusu lidojuma laikā, un tā pretestība bija krietni zemāka par to, kas vērojama tradicionālajiem lidaparātiem. Tieši šī sistēma (krievu abrev. – УПС) kļuva par izstrādātāju īpašo lepnumu, tā patentēta ne tikai Krievijā, bet arī Eiropas Savienībā, ASV un Kanādā.
“EKIP” bija aprīkots ar gaisa spilvena strūklošanas nosēšanās iekārtu un varēja nosēsties un pacelties no jebkuras kategorijas lidlaukiem. Turklāt, strikti ņemot, tam lidlauki vispār nemaz nebija vajadzīgi: šis “krievu NLO”, kā to nekavējoties nodēvēja ārvalstu specdienestu izlūki, varēja piezemēties praktiski jebkurā nelielā pļaviņā, uz zemes seguma lielceļa vai pat purva slīkšņā. Un tas jau ir kaut kas!
Fantastiskie raksturlielumi
Ščukina izgudrojums bija pieskaitāms tā dēvētajiem ekrānližiem. Proti, tas var lidot gan kā ekranoplāns – tuvu zemes vai ūdens virsmai, gan kā lidmašīna – lielā augstumā. Tas esot spējis pacelties līdz pat 11 kilometru augstumam, sasniedzot ātrumu 610 kilometri stundā. Aprēķini pauduši, ka “EKIP” var nolidot līdz 6000 kilometru lielu attālumu un tajā pārvadāt smagu lielgabarīta kravu vismaz 100 tonnu svarā, kā arī aptuveni 1000 pasažieru. Vienlaikus! Ja zināms, ka ekrānližiem principā nepieciešami lidlauki, laikam jau kļūst saprotams, ka šāds lidaparāts daudzos gadījumos būtu vienkārši neaizvietojams – cilvēku glābšanas operācijās uz ūdens un dažādās grūti pieejamās vietās, izlūkošanā un tamlīdzīgi. Un katrā ziņā galējo ziemeļu iemītniekiem tas gluži noteikti kļūtu par visiecienītāko transporta līdzekli.
Vēstīts, ka šis aparāts bijis ļoti izturīgs gaisā un pat tad, ja no ierindas izgājuši visi uz priekšu virzošie dzinēji, bija spējīgs tikai ar vienu papildu speciālo dzinēju (kopumā tādi bijuši četri) veikt sekmīgu nosēšanos uz praktiski jebkādas iepriekš nesagatavotas virsmas vai arī uz ūdens.
Tā arī palika pilnībā bez līdzekļiem
Pirmos “EKIP” paraugus sāka izgatavot 1992. gadā, bet izmēģinājumus veica 1994. gadā. Zināms, ka kopumā Saratovas aviācijas rūpnīcā izgatavoti divi šāda veida bezpilotu aparāti jeb mūsdienās tā dēvētie droni. Visi rādītāji visus neviltoti priecēja, sagaidāmais potenciāls bija vairāk nekā acīmredzams. Krievijas Federācijas valdības līmenī pieņēma lēmumu par šā projekta finansēšanu, vietējais gubernators nāca klajā ar pamudinājumu uzsākt sērijveida ražošanu. Savu interesi neslēpti izrādīja arī aizsardzības resors, turklāt uzstājoties kā galvenais pasūtītājs, kā arī Mežsaimniecības ministrija. Bija ieplānots jaunos lidaparātus izmantot visdažādākajiem nolūkiem, tāpēc izstrādnei uzradās dažādas modifikācijas – gan drona, gan pasažieru pārvadāšanas, gan mežu patrulēšanas versijas. Izstrādāja arī konkrētus variantus militārajām vajadzībām – gan desanta, gan kaujas variantus.
Tostarp laikam jau tieši šis militārās piederības aspekts arī izrādījās projektam un konkrēti pašam tā idejiskajam tēvam Ščukinam postošs. Nav lieki jāatgādina, kādus laikus 90. gadu vidū pārcieta visu bijušo PSRS republiku armijas un ar tām saistītie piegādātāji, ieskaitot arī Krievijas Federāciju. Lūk, un, lai gan “EKIP” ražošanai paredzēto līdzekļu piešķiršana valsts budžetā bijusi ierakstīta pat kā atsevišķa rindkopa, nauda tomēr tā arī neesot ienākusi. Protams, Ščukins vēl mēģinājis patstāvīgi sameklēt vajadzīgos līdzekļus, taču līdz 2001. gadam, kad no sirdstriekas pēkšņi nomira, viņam tas tā arī nebija izdevies. Kopš tā mirkļa projekts atrodas pilnībā iesaldētā stāvoklī.
Vēstīts, ka Saratovas aviācijas rūpnīcas vadības pārstāvji vēl esot mēģinājuši meklēt investorus arī ārzemēs un bijušas sarunas arī ar ļaudīm no ASV, kuri uzaicinājuši rūpnīcas direktoru pie sevis un viņš tur uzstājies ar priekšlasījumu kādā jūras spēku karabāzē. Pēc tā amerikāņi jutušies tik lielā mērā iedvesmoti, ka piedāvājuši uzbūvēt “krievu NLO” ražotni pie viņiem, jo aptuvenās iepriekšējās aplēses esot paudušas, ka potenciālais šo ekrānližu tirgus varētu sasniegt vismaz trīs miljardus dolāru. Dažādu apsvērumu dēļ krievu puse no tā atteicās, savukārt amerikāņi nevēlējās finansēt šo lidaparātu būvēšanu Krievijā.
Zināms, ka 2003. gadā visus ar “EKIP” saistītos darbus Saratovas aviācijas rūpnīcā pilnībā pārtrauca. Turklāt jau burtiski nākamajā dienā arī pati rūpnīca izrādījās nonākusi bankrota priekšā, kas vainagojās ar to, ka tā pilnībā pārtrauca eksistēt 2011. gadā. Tāpat vēstīts, ka unikālā lidaparāta modeli tagad varot aplūkot Maskavas tuvumā esošās pilsētas Černogolovkas Militāro tehnoloģiju muzejā. Ikviens speciālists, kurš to aplūkojis un puslīdz iepazinis ar to saistīto dokumentāciju, allaž apgalvojot vienu un to pašu – šis izgudrojums aviācijas attīstību apsteidzis vismaz par vairākām desmitgadēm. Un, iespējams, mums nemaz nav vajadzīga citplanētiešu tehnoloģiskā palīdzība, tikai jāspēj pašiem visu pareizi saprast un nepamest novārtā labi iesāktas lietas.
