Ko domā dailēnieši? 0
Dārta Daneviča: – Rainis, lasīts skolā, tomēr jāpārlasa vēl arī brieduma gados, turpretim Blaumanis ir saprotams visos vecumos un sapratnes līmeņos. Viņš ir ļoti atbilstošs mūsu mentalitātei. Šodien jauniem cilvēkiem kļūst stilīgi lasīt un zināt Blaumaņa darbus. Paldies mūsu teātru režisoriem, kuri iestudē Blaumaņa lugas – tās ir latviešu zelts, tajās ir kodi, kas garantē sajūtu gammu. “Skroderdienu” izrāde ir tradīcija, kas uzšķiļ svētku, kopā būšanas sajūtu.
Ģirts Ķesteris: – Jaungadā televīzijā allaž skatāmies “Likteņa ironiju jeb Vieglu garu”, tas ir neizprotams fenomens. Ar “Skroderdienām” ir līdzīgi. Ziemassvētkos dziedam “Klusa nakts, svēta nakts”, un tikai tad svētki var sākties. Pirms Jāņiem noskatāmies “Skroderdienas Silmačos”, un Jāņi var sākties.
Gints Grāvelis: – Šim Blaumaņa darbam iekšā ir sirds un patiesība, tāpēc izrāde strādā, kā redzam, arī pēc simts gadiem. Cilvēkiem ir viegli identificēties ar visām situācijām, turklāt lugā ir ļoti labs humors.
Lūk, Valmieras Drāmas teātra aktieru sešnieka domas!
Regīna Devīte priecāsies spēlēt kopā ar citu teātru aktieriem un baudīt skatītāju mīlestību, brīvdabas izrādes viņai būs lielais Jāņu prieks.
– “Skroderdienas” ir visvairāk skatītā izrāde Latvijā, jo tās darbība norisinās ap Jāņiem – gada lielākajiem, skaistākajiem un jautrākajiem svētkiem. Visi lugas varoņi ir ļoti vitāli un dzīvespriecīgi, pat tie, kuri cieš. Izrāde neapniks nekad, un bērni, kas šovasar to redzēs pirmo reizi, arī pieauguši būdami, skatīsies.
Imants Strads: – Katrai tautai ir kāda luga, ko visi zina no galvas, latviešiem tās ir “Skroderdienas Silmačos”. Blaumanim raksturi padevušies kolorīti un saprotami. Cilvēkiem patīk pasmieties par saprotamām lietām.
Ieva Puķe: – “Skroderdienu” tēli ir latviski – mūsu neizlēmība, pārsteidzība… Raksturi ir tik dzīvi, ka joprojām tos redzam sevī un apkārtējos. Tēli nav ļauni, izrādē varam baudīt sirsnību, gaišu humoru, tas saista.
Elīna Vāne: – Tā ir vasaras saulgriežu tradīcijas sastāvdaļa, izrādi visi zina no galvas un tieši to arī gaida.
Inese Ramute: – Kā būtu, ja nāktu Jāņi un neviens nekur nespēlētu “Skroderdienas”? Kā latviešu tauta justos? Kā bārene, kurai kaut kas atņemts no ģimenes. Kā būtu, ja “Skroderdienas” spēlētu vēlā rudenī vai ziemā? Tik daudz skatītāju nenāktu. Tāpat kā Ziemassvētkos nes uz mājām eglīti, vasaras saulgriežos katrs aiznes mājās kaut ko no Silmačiem. Kaut vai televīzijā izrādi skatoties, cilvēkiem šķiet, ka ar viņiem tā Līgo vakara mistērija ir notikusi.
Kārlis Neimanis: – Mūsdienās svētkiem vairs īpaši negatavojamies, pamostamies – vai, šodien Jāņi! Tomēr svētku sajūtu mēs alkstam, to meklējam visur. “Skroderdienu” izrāde ir viens no veidiem, kā pietuvojamies svētkiem, noskaņojamies tiem.
Viskodolīgāk “Skroderdienu” fenomenu raksturo Nacionālā teātra aktrise Inta Tirole: – Tas ir reflekss – sākas jūnijs, jābūt “Skroderdienām”!
