Citas vēstures ilgas? Vēsturnieks Gints Apals recenzē iestudējumu “Kur pazuda valsts” Dailes teātrī 3
Gints Apals, Dr. hist., Latvijas Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītājs, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Dailes teātra dokumentālais detektīvs “Kur pazuda valsts” ir iespaidīgs mēģinājums saprast Latvijas neatkarības mijkrēsli 1939.–1940. gadā. Tāpat kā vairākas citas izrādes un filmas, šis skatuves darbs apliecina nepieciešamību svarīgus pagātnes jautājumus risināt ārpus akadēmiskās pētniecības vai politiskās retorikas rāmjiem, dodot vārdu nosacīti jaunai paaudzei un radot telpu dažādām versijām.
Galvenais jautājums – par atbildību. Skatītāji labi zina, ka okupācijā, aneksijā un terorā bija vainīgi ārēji spēki – Padomju Savienība, Krievija, komunisti. Taču izrādes autori atbildību par Latvijas valsts sabrukumu meklē arī pašu mājās. Diemžēl piedāvāta diezgan šaura izvēle – vainīgs vai nu Kārlis Ulmanis viens pats, vai viņa nedaudzie tuvākie līdzgaitnieki.
Tādu pieeju nosaka Raimonda Staprāna dramaturģija, kas atspoguļo Ulmaņa oponentu – sevišķi sociāldemokrātu – vēlmi atteikties no jebkādas atbildības par 1940. gada katastrofu un pat par piedalīšanos sovjetizācijas agrīnajā fāzē. Izrāde to papildina ar norādēm uz citiem rīcības modeļiem – iespēju izrādīt bruņotu pretošanos, paust protestu vai vienkārši nesadarboties.
Nav šaubu, ka augstākā atbildība toreiz piederēja valdībai un valsts galvam personiski. Taču izrādē netiek iezīmēts jautājums par citu cilvēku individuālo izvēli un rīcību. Nav jautājuma par desmitiem tūkstošu Latvijas pilsoņu iesaisti “jaunās dzīves” veidošanā 1940. gada vasarā. Nav jautājuma, kāpēc neviens politiķis neprotestēja un neviens virsnieks nepacēla ieročus – ja vien neskaita izrādē atskanošo simbolisko revolvera šāvienu, kas varētu būt alūzija uz ģenerāļa Bolšteina pašnāvību. Taču ne pretošanos.
Izrādes stiprā puse ir Latvijas vēstures pretrunīgo traktējumu sintēze. Pagājušā gadsimta beigās sabiedrībā dominēja nekritiska sajūsma par vadonības gadiem, un pēdējā desmitgadē to nomainīja ne mazāk naiva Latvijas parlamentārā posma apbrīnošana. Labi, ka izdevies iziet ārpus šīs dihotomijas. Neizskan nepamatots apgalvojums, ka Saeima noteikti būtu rīkojusies citādi nekā Ulmaņa valdība.
Taču tautas liktenis viennozīmīgi pakārtots valstij. Eksistenciālā dimensija un vidusmēra cilvēka liktenis paliek ārpus fabulas, ja neskaita Ulmaņa tēla pārdomas par tautas izdzīvošanu padomju sistēmā un tās paredzamo bojāeju vācu okupācijas apstākļos. Arī pati pēdējā aina – vientuļā Ulmaņa nozušana vēstures tumsā un klusumā – uzsver valstisko tēmu. Tumsa sniegta kā alegorija valsts neesamībai. Tomēr, kā zināms, dzīve turpinājās, cilvēki dzima un dzīvoja, cīnījās un mira. Bez valsts, bet ar vadonības posmā nostiprinātajām nacionālajām vērtībām.
Protams, vienā izrādē nav iespējams revidēt daudzus un dažādus priekšstatus par pagātni. Svarīgāk, ka skatītājam pārdomām atstāti līdz galam neatbildami jautājumi un versijas, kas gan brīžam ir savstarpēji izslēdzošas. Piemēram, vienlaikus ar pieņēmumu, ka Ulmanis nolēmis nepretoties nolūkā saglabāt zināmu autonomiju un tāpēc atteicies atstāt zemi, liedzot to darīt saviem ministriem, izskan nesavienojama doma par viņa nolūku veidot trimdas valdību.
Šajā kaleidoskopā autori sper lielus soļus vēstures pārvērtējuma virzienā. Svarīgi, ka okupācijas jautājums – vismaz netieši – skatīts kā mēnešiem ilgs process, nevis vienas dienas notikums. No tāda viedokļa būtu loģiski secināt, ka vienu vai dažus cilvēkus nevar vainot kompleksos notikumos, kuru virzība bija ārpus viņu kontroles.
Tomēr fabulas paplašinājuma ārpus prezidenta Ulmaņa, ģenerāļa Baloža, Alfreda Bērziņa, Vilhelma Muntera, Jāņa Ruduma un klāt neesošā Krišjāņa Berķa trūkst. Nav pat citu cilvēku vārdu. Ir tikai mājieni, ka Latvijas reakciju uz notikumiem noteica arī armijas zemās kaujasspējas. Nav pat netiešu jautājumu par valsts aparāta kompetences līmeni pēc divdesmit neatkarības gadiem, par Latvijas ārpolitikas un diplomātijas rezultātiem, par augstāko amatpersonu kolektīvo nespēju nest suverenitātes nastu ārēja apdraudējuma apstākļos. Ir tikai maza izolētu cilvēku grupa, kas ķīvējas un pakļaujas notikumu gaitai.
Aktīvā un pozitīvā tēla loma piešķirta mūsdienu jaunietim, vārdā Kārlis Ulmanis, kura attieksme pret realitāti uzsver mūsdienu pilsoniskās sabiedrības principus. Tieši šī tēla maksimālismā izpaužas vienkāršojums, kas piemīt neatkarības apstākļos izaugušās paaudzes vēstures lasījumam.
Proti, izpratnes trūkums par to, ka Ulmaņa paaudze bija veidojusies pilnīgi citos apstākļos un neuzskatīja neatkarīgu valsti par vienīgo iespējamo nacionālas eksistences formu. Izrādē nav pat mājiena, ka lielākā daļa pirmskara elites bija augusi Krievijas impērijā, daudzi arī krievu sociālisma tradīcijās. Līdz ar to lēmumu atgriezties Krievijas varā bez pretošanās var traktēt ne tikai kā gļēvulību, bet arī kā ilūziju par sadzīvošanas iespējām vai kā mazas tautas fiziskās izdzīvošanas imperatīvu.
Didaktiskās notis, kas parādās jaunieša tēlā, pastiprina izrādes bukletā paustās Matīsa Gricmaņa atziņas. Blakus vērtīgiem dokumentu citātiem un paskaidrojumiem, kas paplašina vēsturisko kontekstu, parādās ļoti personiskas idejas. Dramaturga negācija pret prezidentālas republikas ideju šeit gan šķiet lieka, jo iesniedzas citu cilvēku politisko tiesību jomā. Vēl vairāk – atgādina par neveselīgu tendenci mūsdienu Latvijas norises skatīt šauri vēsturiskā 1922. gada Satversmes, 1934. gada apvērsuma un 1940. gada okupācijas kontekstā. Cerams, tie nav vienīgie nākotnes modeļi.
Visam pāri stāv izrādes vizuālais vēstījums. Kārļa Ulmaņa tēls Imanta Strada sniegumā pieder pilnīgi citai dimensijai nekā samērā ikdienišķie personāži ap to. Tiek atdzīvināta Ulmaņa paradoksālā harisma un mīts, kas nepakļaujas racionālai analīzei. Par spīti kļūdām un trūkumiem, tas gājis cauri paaudzēm. Izejot no zāles, skatītājam paliek tikai viens jautājums. Ko tad šodien gribētos vairāk – lai Kārļa Ulmaņa nekad nebūtu bijis vai lai tieši viņš toreiz būtu rīkojies citādi?
