Uldis Šmits: Citas gadskārtas 0
Tas gan nav iemesls svinībām, tomēr nevajadzētu aizmirst, ka pirms gadsimta Latvijas teritorijā pastāvēja – par laimi, neilgi – Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika. Šis veidojums, ja tā var sacīt, konstitucionāli noformējās 1919. gada janvārī, bet Krievijas boļševiku režīms atzina Padomju Latvijas “neatkarību” jau mēnesi iepriekš (1918. gada 25. decembrī), vēl pirms LSPR galva Pēteris Stučka bija bruņuvilcienā ieradies Rīgā. Latviešu lielinieki gan nekādu, pat formālu, neatkarību nevēlējās un pat sūkstījās, ka krievu biedri piespieduši “simulēt Latvijas patstāvību”. Bet izlikšanās bija nepieciešama, lai mazinātu 18. novembra akta ietekmi.
Stučkas valdības īsais periods palīdz saprast, kas būtu varējis notikt, ja tai izdotos noturēties un Latvija nonāktu “brālīgajā saimē” krietni agrāk, nevis pēc 1940. gada okupācijas. Atliek atcerēties 20. gadsimta 20.–30. gadu norises vienā sestdaļā pasaules sauszemes uz austrumiem no Zilupes. Piemēram, to, kā izpaudās kolektivizācija, golodomoru Ukrainā un viscaur izplesto gulagu. Tiesa, vēlāk represijas negāja secen arī Latvijai, taču starptautiski atzītās 18. novembra brīvvalsts pirmajos gadu desmitos tika ielikti pamati neatkarības atjaunošanai un, kas pats svarīgākais, tam, ka mēs spējām atgriezties Rietumu politiskajā un kultūras telpā.
No šodienas augstumiem ir samērā vienkārši izsvērt un domās salikt pa plauktiem faktus un apstākļus, kāpēc toreiz izgāzās brīvvalsts alternatīvas, ko iemiesoja LSPR vai zināmu vācu aprindu izbīdītā Andrieva Niedras efemērā valdība. Bet tā laika notikumu plūsmā ierautajiem bija maz iespēju ar vēsu prātu visu analizēt un vēl mazāk iespēju visu paredzēt. Arī to, cik simbolisku nozīmi iegūs 1919. gada 11. novembris. Vai to, ka Eiropas mērogā par izšķirošu kļūs “brīnums pie Vislas” – neatkarību atguvušās Polijas karaspēka vienību uzvara pār iebrukušo sarkanarmiju 1920. gada augustā.
Tagad Varšavā veido šīm cīņām veltītu muzeju, ko paredzēts atvērt uz kaujas simto jubileju. No Krievijas impērijas atsvabināties alkušo un komunistu jūgu noraidījušo nāciju neatkarības cīņas savā veidā cita citu papildināja un balstīja, un tas vairoja šo nāciju izredzes izkļūt brīvībā. Ne visām tas izdevās. Kaut gan Ukraina un Gruzija centās panākt “de iure” atzīšanu un uzņemšanu Tautu Savienībā tāpat kā Somija un Baltijas valstis.
Pēc Otrā pasaules kara nerēķināšanās ar nāciju izdarīto izvēli bija pamats, uz kura tika uzbūvēta t. s. sociālisma nometne, kas būtībā bija Austrumeiropas valstu un tautu pakļaušana totalitāram režīmam ar varas centru Maskavā. Padomju Savienībā inkorporētās Latvijas teritoriju apzīmēja burtu kopa LPSR, ko padomju vēsturnieki mēdza iztēlot par LSPR mantinieci.
Zināmā mērā viņiem taisnība, jo Stučkas valdības komunisti arī pildīja centra jeb Krievijas valdības un boļševiku partijas lēmumus un Latvija viņu acīs bija Krievijas guberņa ar nacionālas nomales iezīmēm. Vienīgā atšķirība – LPSR vadībai vairs nevajadzēja “simulēt patstāvību”. Ar to nodarbojās valstiskuma atribūtus saglabājušo socvalstu vadītāji. Līdz 1989. gada pavērsienam, ko vainagoja Berlīnes mūra krišana un sociālisma nometnes gals, kam drīz sekoja PSRS sairums.
Tolaik tas vairāk satrauca Āzijas komunistiskos diktatorus un Fidelu Kastro, nevis Kremli. Kapitālisms pavēra jaunas iespējas… Taču atmest komunistisko ideoloģiju bija daudz vieglāk nekā impēriskās tieksmes, tāpēc bijušā Austruma bloka valstu pašsaprotami izraudzīto ceļu uz NATO un Eiropas Savienību Maskavā sāka uztvert ar aizkaitinājumu. No kādreizējām “padomju republikām” šo mērķi ir izdevies sasniegt vienīgi Igaunijai, Latvijai un Lietuvai. Jau iepriekš minēto vēsturē sakņoto iemeslu dēļ. Tas arī nosaka Kremļa attieksmi pret Baltijas valstīm.
Putins pasludināja PSRS sabrukumu par 20. gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu, taču viņš ir boļševikus kritizējis par padomju konstitūcijā iekļauto normu, kas teorētiski ļāva “republikām” no savienības izstāties un, viņaprāt, bija bumba ar laika degli. Tas arī radīja, Kremļa uztverē, tādu vēstures pārpratumu kā Ukrainas valsts (savulaik nacisti un staļinisti par vēstures pārpratumu uzskatīja Poliju) un nu ir novedis pie tā, ka Kijeva grib atkratīties no Maskavas politiskās ietekmes un pat reliģiskās paspārnes, kas nav pieļaujams, tāpēc jāievieš jauna Jaltas kārtība, kura atšķirībā no agrākās netraucē Kremlim tuvajiem ļaudīm baudīt dzīvi Rietumos.
Laikmeti mainās, bet atstāj neizdzēšamas pēdas. Arī ielāgojamu pagātnes pieredzi. Mums tā var palīdzēt labāk izprast tagadnes politiku. Un pašiem to veidot.
