Sakopts mežs, kur vieta rasta pat ūdensrozēm. Ciemos pie gulbenieša Gunta Grīnšteina 6
Gulbenietis Guntis Grīnšteins ir 2012. gada Zelta čiekura laureāts. Pirms divdesmit gadiem pirmoreiz iedūris lāpstu atgūtajā zemē, lai iestādītu pirmos kociņus un uzņemtos atbildību par šo mantojumu un senču piemiņu. Viņa saimniekošanas modelis ir mazliet netradicionāls, gan uz zināšanām, gan intuīciju balstīts. Un mežs aug, ka prieks skatīties!
Saimniekošanas sākumā visur bijis jāiet kājām, jo ar mašīnu nekur netika iekšā. Tagad uz katru nogabalu mierīgi var aizripināt pa ceļu, ko Guntis izveidojis vispirms. Tas ir arī praktiski. No rīta, kad netrūkst enerģijas, var aiziet kilometru ar zāģi plecā, bet vakarā piekusums paģēr kāpt automobilī.
Guntis nav diplomēts mežsaimnieks, visu apguvis pašmācībā, kursos, semināros un speciālajā literatūrā. Nu meža kopšanas gudrības jau mācot arī citiem privāto mežu kopējiem. Savā mežā viņš pazīst gluži vai katru koku. “Tad arī laikus var pamanīt, kas ar to darāms. Man kopumā pieder 40 hektāri meža, bet es domāju, ka šādi apkopt var arī vairāk – varbūt līdz simtam. Protams, man ir vajadzīga nauda, iztikas līdzekļi, ko varu iegūt no meža, bet es nekad neesmu raudzījies uz mežu tikai no finansiālās pozīcijas. Tad ir garām. Tad acīm un sirdij nepaliek nekā. Man mežs – tā ir atbildība pret senču īpašumu, kas atstājams nākotnei – maniem bērniem un mazbērniem.”
Saules spēks
Kā tā var būt, ka vienai un tai pašai eglei dažviet skujas šķiet mīkstākas, citviet asākas un spēcīgākas? Guntis skaidro, ka ēnas pusē zariem skujas ir ne vien maigākas, bet arī skrajākas. “Tas izskaidrojams ar saules trūkumu. Saules pusē, sevišķi galotnē, ir pretējs efekts. Saņemot gaismas enerģiju un veidojot spēcīgu galotni, skujas dod spēku visam kokam. Egle skaitās ēncietīgs koks un, nenoliedzami, arī ēnā izaug labi, tomēr koksnes pieaugums nebūs tik liels kā saulē augušai. Tātad, arī stādot un vēlāk jaunaudzes kopjot, jāraugās, lai eglītes saņemtu pietiekami daudz gaismas.”
Reizēm ir tā: mežā pirmajā stāvā aug saulmīlis bērzs, bet otrajā – atbilstoši paretināta egle, rezultātā izaug lietaskoki. Ja otrais stāvs nav retināts, iznāks papīrmalka vai varbūt tikai malka. Mērķtiecīgi kopjot, no paaugas, kas iesējusies dabiskā ceļā un saņem pietiekami daudz sānu gaismas, var izveidoties labi otrā stāva koki. Šajā sakarā Guntis salīdzina priedi un egli. “Priede aug 100 gadu, egle – 80, un, ja kaut kur brīvākās vietās priežu nogabalā ar desmit gadu intervālu dabiski iesējusies egle, tai droši var ļaut augt. Ciršanas vecumā visi koki būs vienādi. Pie tam egle nepārtraukti “paijās” priedi, kas, dabiski atzarota, veidosies par īstu mastu koku.”
Guntis savu mežu kopj pēc ilgtspējīgas apsaimniekošanas principiem. Katru gadu nocērt ikgadējo krājas pieauguma tiesu, reizēm pat mazāk, lai rezultātā būtu lielāks uzkrājums. Lai nodrošinātu bioloģisko daudzveidību, veicot kopšanu, viņš saudzē kļavas, mežābeles, ozolus, kas atraduši mājvietu mežā un netraucē pamataudzei. Kopšanā izmanto gan vecumveco raukli, gan modernu krūmgriezi, ko var aprīkot ar speciālu griezējnazi. Ar tādu var noplēst zemsedzi, radot labvēlīgu vidi skujkoku sēklu dīgšanai, tā veicinot ātrāku dabisko atjaunošanos izcirtumā.
Guntis stāsta, ka, stādot kociņus, jāstāv ar muguru pret ziemeļiem: ja iestādīs slīpāk (pret sevi, pret ziemeļiem), kociņš pats drīz vien pagriezīsies pret sauli, pret dienvidiem. Turpretī otrādi (prom no saules, no labākas dzīves – uz sliktāku) augs gausi.
Ziemassvētkiem meklē atšķirīgo
Saimnieks nenodarbojas ar Ziemassvētku eglīšu audzēšanu, bet jaunaudžu kopšanas laikā savā mežā šim mērķim atstāj tās, kuras atpaliek augumā, toties ir kuplākas par pārējām. Pēdējos gados gan pieprasījums kļuvis visai netradicionāls… Draugi lūdz piegādāt eglītes, kam zari tikai uz vienu pusi, lai kociņu var pielikt tieši pie sienas, vai šmaugākas, lai zaru kuplums netraucē novietot starp mēbelēm, vai arī pavisam mazas, uz galda uzliekamas.
Mandarīnu kastes… pret nezālēm
Kāds ar lauksaimniecības tehniku grūti apstrādājams pļavas stūris Gunta īpašumā pamazām aizauga ar alkšņiem. Tātād – augsne ir “atindējusies”, un pļaviņu var apmežot. Sapratis, ka dabiskā veidā egles tur neiesēsies, bet mazajām eglītēm traucēs leknie lakstaugi un lielās stiebrzāles. Katru stādiņu ar rokām grūti apravēt. Reiz Gulbenē lielveikala sētā ieraudzījis izmestas tukšas mandarīnu kastes no finiera un presētā kartona. Nodomājis, ka tās viņam labi varētu noderēt. Dabūjis simts kastu, izjaucis un ieguvis divarpus kilogramu metāla skavu, klucīšus krāsns kurināšanai, bet galvenais – sānu daļas augsnes nosegšanai ap iestādītajām eglītēm. Rīkojies tā: pavasarī ar “Plūmes lāpstu” attīrījis aptuveni 30 cm diametra laukumiņu, iestādījis eglīti un aplicis apkārt kastes detaļas: “Ar tām man pietika 300 eglīšu iestādīšanai. Neviena nezāle ap šiem kociņiem neaug, bet jau no apakšas veidojas skaisti, biezi zari. Tādi arī stirnām nepatīk. Kur apakšējie zari skrajāki un apkaltuši, tur nemitīgi berzējas buki, savainodami kociņus. Appļaujot nezāles starp rindām, man nav jāuztraucas, ka skaršu kādu eglīti – jau pa gabalu tās redzu, bet finieris ar laiku satrūd.”
Un ko darīt citiem skujkoku stādītājiem, kuriem Grīnšteina paņēmiens šķiet interesants, bet tikt pie mandarīnu kastēm nav iespējams? “Jāpameklē kas atbilstošs būvmateriālu veikalos. Lai pasargātu eglītes, ir vērts arī naudu izdot,” saka Guntis. Piemēram, Somijā ap priedītēm liekot kartona plāksnes.
Šajā pašā egļu audzē ik pa gabalam Guntis iestādījis priedes. Tās stingri turas zemē un nākotnē pasargās egles (tām sakņu sistēma ir nenoturīgāka) no stipriem vējiem.
Šķēršļi kārumniekiem
Priežu jaunie dzinumi un egļu miza ieņem nozīmīgu vietu meža dzīvnieku ēdienkartē. Mežsaimniekam tas nozīmē lielus postījumus. Guntis atkal izdomājis veidu, kā kociņus pasaudzēt. “Ļauju, lai ap mazajām priedītēm izaug stiebrzāļu kušķi. Stirnām tas nepatīk – skujas turpat deguna galā, bet asie stiebri traucē.”
Tikpat efektīvi cīņā ar meža kārumniekiem palīdz neatzarotas egles: ja alnis jaunaudzē gribētu mieloties ar egļu mizu, viņam būtu jāuzduras to asajiem zaru pīķiem. Meža sargāšanai kalpo vēl cita gudrība: jaunaudžu kopšanas laikā krūmus savālo vai arī tiem nogriež tikai galotnes, atstājot apmēram pusmetru augstus stumbeņus. Alnim mežā dzīve nav pārāk droša, jebkurā brīdī jābūt gatavam mukt no suņiem, medniekiem. Kā paskriesi, ja kājas ķeras zaru klājienā un stumbeņi duras vēderā? Gan alnis paēdīs gar meža nogabala malu vai kāda nevērīga saimnieka daļā…
Darbgalds mežā
Gandrīz katrā nogabalā redzams kāds nozāģēts stumbenis cilvēka nabas augstumā, tam galā – pa diagonāli izveidots perpendikulārs iegriezums krūmgrieža griezējripas biezumā. Kad vien nepieciešams, var iestiprināt ripu un uzasināt tai zobus. Guntis šo balsta statni smejot dēvē par darbgaldu un apgalvo, ka no tā tiekot vairāki labumi. “Vieglāk ievērot precizitāti asināšanā. Kamēr asinu, atpūtinu muguru, jo “darbgalds” ir pareizā augstumā, turklāt ierīkots ēnā, lai karstā laikā var atveldzēties.”
Priežu atzarošana
Jaunās priedītes Guntis atzaro februārī. Tad pavasara sveķi pārklāj brūces, pasargājot tās no inficēšanās. Sniega bagātā ziemā, kāda bija pērn, mežā var doties ar slēpēm vai sniega kurpēm. Kupenas palīdz tikt klāt zariem lielā augstumā. Nākamo un pēdējo atzarošanu plānots veikt, izmantojot zāģi ar regulējamu kātu. Atzaro visas priedes, jo no tādām, kopjot tālāk, vieglāk iegūt papīrmalku vai arī labu lietkoksni bez zariem. Vairāk saules tiek arī ogām un sēnēm.
Grāvji ar pievienoto vērtību
Viens no priedēm apstādītiem meža nogabaliem pieguļ gluži blakus valsts ceļam. Kādreiz tā bijusi pļava, kurā aptuveni astoņus metrus no ceļa plānots rakt novadgrāvi. “Kāda tad tā zemes strēmele izskatītos?!” izsaucas Guntis. “Vienojos ar amatpersonām, ka izroku noteikta garuma grāvi gar ceļu, bet zemes joslā iestādu priedes. Tagad ir labi gan ceļam, gan mežam, gan zemei, kas nav izniekota.
Vēl viens nozīmīgs grāvis izrakts nogabalā, kur 0,15 ha platībā dāsni augušas niedres, bet koki no mitruma jau bija aizgājuši bojā. Lai šo problēmu novērstu un pa blakusesošo stigu varētu braukt ar mašīnu, Guntis 130 m garumā izracis grāvi. “Rokot izņemtās smiltis izlīdzināju uz stigas, iegūstot cietu pamatu. Tur, kur veidojās slīkšņa, tagad aug brīnišķīgas priedītes. Zeme ir atkopusies.”
Ekoloģiskais ceļš
Mežā ceļu var izveidot divējādi: kā taisnu sliedi, izcērtot visu, kas traucē, bet var arī tikt cauri ar minimāliem vērtīgās koksnes zudumiem. Gunta Grīnšteina 600 m garais ceļš gan met asus līkumus, dažviet sacirzdamies gluži vai taisnā leņķī, taču kokus ir izdevies pasaudzēt. Pirms veidošanas kārtīgi pārstaigājis mežu, aplēsdams, kas jādara, lai ceļš nebūtu slapjš, lai nevajadzētu nozāģēt lielos kokus un valdošajiem vējiem nebūtu, kur ieskrieties. Tad ceļa aprises iezīmējis ar krāsu, nozāģējis tikai sausos kokus un apzāģējis egļu sānu zarus, lai var izbraukt ar Ņivu, GAZ-53 un baļķu izvedējpiekabi. “Man varētu iebilst, ka bojāju koku saknes. Nav tik traki! Egles ir izturīgas, bet, ja kāda sāk nīkuļot, cērtu nost un gatavoju malku centrālapkurei.”
Dvēseles filozofija
Vasarā, akurāt gada īsākajā naktī, Guntis slēdzot derību ar mežu. Kas tā par derību? “Katram darbam jau vajag mazliet arī filozofijas. Vispirms appļauju savas zemes robežu kupicas, pavisam to ir trīsdesmit sešas. Daļa no tām ir gluži vai mūžīgas, jo vidū noteiktā dziļumā esmu ieracis paša kaltu krustakmeni. Ar uzmestās zemes kaudzīti viss kas var notikt, taču akmens būs un paliks gadu gadiem. Pēc vasaras saulgriežiem sākas citi darbi, tādēļ man savlaicīgi jāizstaigā savi meži, jāizpēta, kur sākt pirmos darbus, kur padarāms kas neatliekams.”
Viens no Gunta filozofijas pamatvirzieniem ir sakoptība. “Ja mēs katrs kaut vienu mazu stūrīti sakopsim, Latvija būs skaista kopumā,” uzsver Guntis. Un viņš kopj. Gar ceļu uz savu meža nogabalu iestāda aleju, kurā ir kļavas, Rumēlijas priedes, ciedru priedes, dažādas egles… pavisam 12 sugu koki – katram mēnesim savs. Meža vidū peļķi, kur vienmēr turējies ūdens, paplašina par dīķi un ieaudzē baltās ūdensrozes. Applūc nezāles ap nosūnojušu akmeni, sameistaro soliņu dižpriedes paēnā, lai sēņotāji un ogotāji var apsēsties un atpūsties.
Bet pie Gaujas tilta Gulbenes ceļā sakopis svētvietu vectēva brālim Eduardam Grīnšteinam, kurš Smiltenes-Gulbenes ceļa būves laikā sargājis tur novietoto tehniku. Tā kā viņš bija represētais, šauteni nedeva, tās vietā kalpoja cirvis. Arī Viļa Zvaigznīša kaltajā piemineklī attēlots sēdošs vīrs ar cirvi pie sāniem… Droši vien tāpēc padomju režīma gados pieminekli lika mierā. Guntis tur iestādījis arī trīs egles, regulāri appļauj zāli, noliek svecīti… “Spēku dod ticība, ka maniem senčiem par mani nav jākaunas,” viņš saka.
