Māris Antonevičs: Mūsdienu Rietumu feminisms šķiet “apmaldījies”, un uz šā fona patīkami izceļas Baltkrievijas protesta kustība 4
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vārdam “feminisms” mūsdienās ir neviennozīmīga, lai neteiktu pat slikta slava. Tas gan vairāk saistīts nevis ar pašu ideju, kas vēsturiski palīdzējusi sievietēm izcīnīt vēlēšanu tiesības un citas līdzvērtīgas iespējas, cik ar tā mūsdienu izpausmēm.
Sākot no puskailu, politiskiem saukļiem aprakstītu un diezgan agresīvu sieviešu ielu protestiem (“Femen” un citas līdzīgas kustības) līdz mākslīgai problēmu izdomāšanai un sakāpināšanai.
Šķiet, klasiski feminismam būtu jārūpējas par to, lai neviens likums vai lēmums netiek īpaši pielāgots tam, ka rada kādas īpašas pozīcijas pēc dzimuma pazīmēm.
Tomēr bieži tieši t. s. feministes sāk pieprasīt šādus īpašus noteikumus – piemēram, noteiktu vietu skaitu uzņēmumu padomēs u. tml.
Viena no šāda veida dīvainākajām izpausmēm, kas nereti vērojama soctīklos, ir paņemt kādas sanāksmes, diskusijas, preses konferences foto un triumfāli paziņot, ka starp visiem tur redzamajiem dalībniekiem nav nevienas sievietes vai ir tikai viena un tas apliecinot mūsu sabiedrības patriarhālo būtību.
Tātad cīņa nav galā un nebeigsies. Interesanti, ka reizēm parādās arī pretējas bildes – pasākumi, kur centrālās personas ir tieši sievietes. Tam gan retāk tiek pievērsta uzmanība, un nekādi secinājumi netiek būvēti, ja nu vienīgi kāds vēlas pavilkt uz zoba dzimumu skaitītājus – sak, ko tad šoreiz klusējat…
Atceros kādu ne tik senu publisku saraksti tviterī – dažas valsts pārvaldē labus amatus ieguvušas jaunās paaudzes Latvijas politiķes viena otru apsveic un pauž gandarījumu, ka viņām izdevies caursist “stikla griestus”.
Šis ir termins, ar kuru tēlaini tiek apzīmēti mākslīgi traucēkļi un neredzami šķēršļi, kas kavē sieviešu piekļuvi augstākajiem lēmumu pieņemšanas amatiem.
Un varētu jau papriecāties par šo politiķu sasniegumiem, ja vien jau krietni pirms viņām Latvijā nebūtu bijusi sieviete – prezidente, sieviete – Saeimas priekšsēdētāja, sieviete – premjerministre, sieviete – ārlietu ministre un tā tālāk.
Vismaz konkurencē uz amatiem nekādu mākslīgi radītu “stikla griestu” pie mums nav, ja vien ir zināšanas un vēlme sevi apliecināt.
Mūsdienu Rietumu feminisms šķiet “apmaldījies”, un uz šā fona patīkami izceļas Baltkrievijas protesta kustība, kur tiešām var uzsvērt tieši sieviešu lomu, taču tam ir nevis pretstatījuma, bet sadarbības forma.
Opozīcijas līdera lomu uzņēmušās divas sievietes – Svetlana Tihanovska un Marija Koļesņikova. Bet tas noticis nevis tāpēc, ka viņas vēlējušās “pastumt malā” vīriešus, bet tāpēc, ka tā izveidojušies apstākļi.
Daži politikas eksperti tagad vērtē, ka, iespējams, tā bijusi Aleksandra Lukašenko liktenīgā taktiskā kļūda – viņš ar saviem iesīkstējušajiem uzskatiem bija iedomājies, ka baltkrievi vēlēšanās nekad nenobalsos par sievieti.
Maijā, apmeklējot Minskas traktoru fabriku, Lukašenko pat augstprātīgi paziņoja – Baltkrievijas Konstitūcija neparedz, ka prezidenta amatu var ieņemt sieviete.
Vēlāk viņš mēģināja mīkstināt savus izteikumus, bet arī tikpat aizvainojoši: “Mums Konstitūcija tāda, ka pat vīrietim grūti nest šo nastu. Bet, ja sievietei to uzkraut, tad viņa, nabadzīte, sabruks.”
Kaut kāds sovjetu stila “mačisms”, kas acīmredzot “strādāja” uz 90. gadu vēlētāju, kad pats Lukašenko simboliski bija ierādījis vietu savai sievai – kolhozā pie govīm, nevis prezidenta pilī.
Atbrīvojies no citiem konkurentiem, Lukašenko nolēma, ka var arī nedaudz uzspēlēt demokrātiju un ļaut vēlēšanās piedalīties S. Tihanovskai, kura iepriekš politikā nebija darbojusies un savu nākotni ar to nesaistīja, bet kandidēšana vairāk bija simbolisks atbalsts cietumā ieslodzītajam dzīvesbiedram.
Taču tieši viņa izrādījās tā, kas spēj konsolidēt sabiedrību vēlmē pēc pārmaiņām. Viņa ātri mācās, un šobrīd, arī izraidīta no valsts, ir uzmanības centrā – sniedzot paziņojumus un intervijas, tiekoties ar ārvalstu līderiem, uzrunājot Eiropas Parlamentu un tā tālāk.
Marija Koļesņikova bija profesionāla mūziķe, spēlēja flautu, un, lai gan atšķirībā no Tihanovskas politika viņai bija apzināta izvēle, arī Koļesņikova nepretendēja uz līdera lomu.
Viņa bija cita prezidenta kandidāta Viktora Babariko kampaņas organizētāja.
Taču Babariko tika apcietināts, un Koļesņikovai nācās uzņemties aktīvāku lomu, bet tagad viņa ir kļuvusi par protestu centrālo tēlu, neļaujot sevi izraidīt no valsts un pie robežas šķērsošanas simboliski saplēšot pasi. Koļesņikova ir izjaukusi režīma plānus pasniegt opozīcijas līderes kā bailīgas un bēguļojošas būtnes.
Baltkrievijas protestiem kopumā lielā mērā ir sievišķīga seja. Sievietes ir aktīvākas, apzinoties, ka represīvo iestāžu brutalitāte pret viņām nebūs tik liela kā pret vīriešiem.
Tiesa, pēdējā laikā šī robeža ir sākusi zust. Baltkrievijā netiek sisti kaut kādi iedomāti “stikla griesti”, tur mērķi ir daudz nozīmīgāki, jo izšķiras valsts nākotne.
