Attālinātais un elastīgais darba laiks – šo darba konceptu pieprasa un lieto ne tikai jaunā Y paaudze 0
Pēc starptautiskās auditorkompānijas “Price waterhouse Coopers” pētījuma datiem līdz 2020. gadam millenials jeb Y paaudze veidos 50% no visa darba spēka pasaulē. Lai saglabātu konkurētspēju darba tirgū un piesaistītu darbiniekus, organizācijām neizbēgami būs jāpārdomā un jāmaina darba koncepts.
Attālinātais un elastīgais darba laiks, mobilitāte, pieejamība, sadarbība, atvērtība un radošums ir jaunās paaudzes pamatvajadzības, kas cieši savijas ar tehnoloģijām, sociālajiem tīkliem un uzstādījumiem darba devējam.
Taču jau tagad un tepat Latvijā redzam, ka šos uzstādījumus pieprasa un lieto ne tikai jaunā paaudze.
Uzņēmumi un darbinieki, kuri attālinātā darba un elastīgā darbalaika metodes jau praktizē, uzskata, ka šāda pieeja ir cilvēkam draudzīga, jo ievēro personības individuālās iezīmes, vēlmes un vajadzības.
Katram no mums ir savs darba dienas ritums — kāds ir produktīvs rīta cēlienā, kāds “atveras” tieši vakara stundās. Arī ģimenes cilvēkiem ir savas vajadzības un konkrēti pienākumi— svarīgi pašam izņemt bērnus no skolas vai pavadīt viņus uz pulciņiem. Kas traucē darbu veikt, piemēram, bērna futbola treniņa laikā, ja tam vajadzīgs tikai portatīvais dators un labs interneta pieslēgums?
Tulki, žurnālisti, grāmatveži programmētāji un daudzu citu profesiju pārstāvji ikdienā redzami, strādājot visdažādākajās vietās – ne tikai mājās, un tas nevienu īsti vairs nepārsteidz.
Jēgpilni izmantot sava mūža laiku
“Ikdienā man nav būtiski, kur un kad veicu savu darbu, tomēr tam vienmēr jābūt izpildītam noteiktajā termiņā un izcilā kvalitātē.
Man jābūt pieejamai kolēģiem un sadarbības partneriem, jāpiedalās sanāksmēs un nepieciešamības gadījumā jāspēj ātri reaģēt, tomēr atrašanās birojā nav galvenais kritērijs šo nosacījumu izpildei,” stāstu par savu nu jau gandrīz desmit gadu pieredzi, ikdienā piekopjot elastīgo darba stilu, sāk Kristīne Mennika, elastīgā darba vēstnese, Latvijas Asociācijas sabiedrisko attiecību profesionāļiem (LASAP) valdes locekle un galvenais – trīs dēlu mamma.
„Ikdienā man jārod balanss starp dinamisko darbu komunikācijas jomā, trīs dēlu audzināšanas menedžmentu un sabiedriskajām aktivitātēm, nemaz neskaitot vēlmi satikties ar draugiem un baudīt kultūru vai mākslu,” stāsta Kristīne.
„Summējot vajadzības, darbs birojā konkrētajā laikā un vietā man nav piemērots, īpaši vasaras periodā, kad mācību iestādes ir slēgtas. Es šobrīd vairs nevaru iedomāties, kā ar trīs bērniem un pilna laika darbu varētu strādāt savādāk.
Elastīgs darbs ļauj man būt maksimāli produktīvai un jēgpilni izmantot man atvēlēto sava mūža laiku.
Mana elastīgā darba pieredze aizsākās līdz ar darbu “Microsoft Latvia” 2010. gada vasarā, kur fokusā bija padarītais darbs, nevis darbā pavadītās stundas. Drīz vien kompānija pārcēlās uz jaunām biroja telpām un, jau to plānojot, tika raudzīts, lai būtu ņemta vērā elastīga darba koncepcija.
Tā ieviešanā ir būtiski arī citi komponenti – ne tikai biroja pārveide, bet arī darbu organizēšana, darbinieku motivācija un tehnoloģiju nodrošinājums. Jaunajā birojā mums bija kopīgas darba vietas un daudz sanāksmju telpu, taču nevienam nebija sava galda, pat biroja vadītājam, jo viss tika glabāts skapīšos. Šī pieeja bija īpaši draudzīga kolēģiem no citām valstīm, kuri varēja sēdēt jebkurā vietā, kad darba darīšanās ieradās Rīgā.
Redzot lielo interesi par jauno biroja konceptu un regulāro ekskursiju pieprasījumu no klientiem un sadarbības partneriem, elastīgo darba stilu sākām popularizēt plašāk.
Tā kopš 2012. gada maija pēdējā piektdienā “Microsoft Latvia” regulāri organizē, jāsaka, nu jau tradicionālo “Strādā jebkur!” dienu, kad iepriekš izsludinātajā konkrētajā vietā ikviens interesents var pievienoties #strādājebkur popularizēšanas akcijai ārpus telpām.”
„Strādā jebkur!” – tomēr ne visiem lemts
Elastīgā darba vēstnese vienlaicīgi arī uzsver: „Jāsaprot, ka attālinātais darbs tomēr nav iespējams vienmēr un nav arī piemērots visiem. Galvenokārt jau tāpēc, ka ne visas profesijas to pieļauj.
Nevaru iedomāties, kā, piemēram, autobusa šoferis, pilots, apsargs, pārdevējs vai ķirurgs šobrīd varētu strādāt attālināti.
Vēl viens šķērslis elastīga darba iedzīvināšanai ir organizācijas kultūra.
Mana galvenā tēze ir, ka šādām darba attiecībām jābūt brīvprātīgām. Faktiski tās balstās uz trīs brieduma pakāpēm: 1)darbinieka personīgais un profesionālais briedums – kā spēj sevi motivēt un mobilizēt; 2) kolēģu briedums, lai nebūtu pastāvīgais nosodījums (nu, kur viņš atkal ir!); 3) vadības briedums un uzņēmuma kultūra – pārgriezt tiešās kontroles “nabas saiti”, uzticēties un strādāt uz mērķi, nevis veikt stingru darba laika kontroli.”
Mazais “google” birojs tepat Jaunajā Teikā
Kādreiz filmās vai tikai ārvalstu kompāniju filiālēs redzētie atklātie un cita veida modernie biroji jau kādu laiku nav vairs nekāds ārkārtējs izņēmums arī vietējiem uzņēmumiem.
Piemēram, tāda koncepta un darba attiecību biroju kā “Microsoft Latvia”, ko iepriekšējā stāstā minēja Kristīne, bija iespēja klātienē apskatīt bankas “Citadele” “Mākoņfiliālē” Rīgā, Jaunajā Teikā. Lai arī filiāle ir bankas struktūrvienība, šis ir tas gadījums, kad attālināti strādā nevis darbinieks, bet vesels kolektīvs, uzņēmuma klientu atbalsta servisu nodrošinot nepārtrauktā 24/7 režīmā. Savukārt šīs filiāles darbinieki strādā pēc elastīgā darba laika principa.
Priekškaru savam lolojumam pavēra un biroju izrādīja bankas “Citadele” Privātpersonu apkalpošanas direkcijas vadītāja Anna Fišere – Kaļķe: “Arī pirms šīs darba vietas man bija pieredze attālināto pakalpojumu sniedzēju kolektīva vadīšanā Baltijā, tādēļ diezgan skaidri zināju, kādi apstākļi šādai struktūrvienībai maksimāli efektīvam darbam būtu jānodrošina.
Taču šī biroja “bērns” patiešām ir unikāls.
Apvienojot profesionalitāti un iedvesmu, kopā ar citiem bankas kolēģiem izdevās gūt vadības atbalstu pilnīgi jauna koncepta birojam.
Mazo “google” ofisu, kā paši to mēdzam dēvēt – ar darba un atpūtas zonām, bibliotēku, spēļu istabu, plašu virtuvi un ēdamistabu, arī īpašiem, nelieliem kabinetiem, kur darbinieks vajadzības gadījumā var ieiet, aizvērt durvis un pilnībā noslēgties, neko nedzirdot no pārējā biroja trokšņiem.”
Birojs izvietots jaunas ofisu ēkas 13 stāvā un diezgan precīzi atbilst nosaukumam “Mākoņfiliāle”. Kopumā struktūrvienībā strādā vairāk nekā 100 darbinieki. Nekad nav tā, ka darbavietā viņi visi atrastos vienlaicīgi, taču viena no pirmajām vēlmēm, veidojot jauno ofisu, bijusi, lai tas būtu izvietots vienā ēkā un vēlams – vienā stāvā, kas veicinātu vienotību un sadarbību.
“Meklējām ilgi, līdz atradām piemērotas telpas apmēram 1000 kv.m. platībā, ko pilnībā esam iekārtojuši “no nulles” un atbilstoši savām vajadzībām, “ turpina Anna.
“Pirms vietas izvēles veicām arī darbinieku anketēšanu un daudzas atbildes mūs tiešām pārsteidza. Piemēram, izrādījās, ka vairumam darbinieku pretēji mūsu gaidām prioritāšu sarakstā nebija stāvvietas darbinieku automašīnām, bet gan sabiedriskā transporta pieejamība, atvērtā veida ofiss, elastīgais darba laiks un citas sadzīviskas lietas, kas nodrošina komfortablu vidi.
Tā nu jau gadu esam ofisā, kur nevienam darbiniekam nav sava “darba galda” tā tradicionālajā izpratnē.
Privātās lietas glabājas individuāli pieejamos skapīšos, bet citādi – ikviens var atrast brīvu un tajā brīdī veicamajam darbam piemērotu vietu.
Tikpat labi viņš var strādāt biroja zonā, klusajā atpūtas, radošajā spēļu istabā vai atpūtas zonā. Tiem, kuriem darbs ilgstoši jāveic, sēžot pie galda, esam sarūpējuši alternatīvu – virsmas ar liftu, lai darbu var darīt, stāvot.
Darbinieki īpaši novērtē zaļos augus un sienu, kur katrs var radoši izpausties. Redzam, ka jaunā darba vide veicina dinamiskas, radošas un jaudīgas komandas izveidi.
Mēs veicam iekšējos pētījumus un redzam, ka darbinieku labsajūtas mērījums ir pieaudzis, jo ikdienā cilvēki jau novērtē arī vidi, ne tikai piesolīto lielāku algu.”
VARAM: drosmīgi sākām, risinajām, esam apmierināti!
Izrādās, ka ar ļoti labām sekmēm un rezultātiem jaunās darba attiecību metodes var pielietot ne tikai privātajā, bet arī valsts sektorā. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā (VARAM) attālināto darbu praktizē jau divus gadus.
Vairāk stāsta VARAM valsts sekretāra vietniece administratīvajos jautājumos Elita Turka: “Attālināto darbu praktizējam no 2017.gada un jāsaka – rezultāti ir ļoti labi! Esam priecīgi, ka uzdrošinājāmies to darīt, jo sākumā, protams, bija bailes, ka risks tomēr varētu būt pārāk liels, jo bijām pirmie, kas to uzsāk valsts pārvaldē.
Tomēr gājām līdzi laikam, iedvesmojāmies no privātā sektora labās prakses, un sapratām, ka tas viss ir mūsu galvās – forma, kā viens oram uzticamies un kādā izpildām uzdevumus!
Valsts sektorā šādā režīmā strādāt var atbalsta funkciju sniedzēji un politikas veidotāji. Taču tas nenozīmē, ka viņu režīms ir pilnīgi brīvs! Katram ir individualizēts kontroles mehānisms, katru pieteikumu izskata un akceptu dod konkrētās nodaļas vadītājs.
Nav tā, ka vakarā piezvana – hei, es rīt nebūšu darbā!
Sākums vispār bija diezgan piesardzīgs. Kad 2017.gadā sākām šīs metodes praktizēt, attālinātā darba iespējas izmantoja tikai astoņi no 250 ministrijas darbiniekiem. Taču tagad tas diezgan strauji mainās.
Piemēram, aizvadītajā vasarā elastīgo darba grafiku jau izmantoja 100 darbinieki, savukārt attālinātā darba veicēju skaits tuvojas 20%. Arī ministrijas pakļautībā esošās iestādes drīkst izmantot tādu pašu kārtību kā VARAM, taču uzspiesta tā nevienam nav.”
Iespēja pelnīt galvaspilsētas algu, dzīvojot reģionā
Tukumniece Ieva Grigorenko darba tirgū ir jau 21 gadu, no tiem pēdējos trīs savus pienākumus pilda, strādājot attālināti. Viņas nozare ir tūrisms. Ieva vada Latvijā ienākošā tūrisma projektus.
No sākuma attālināti strādājusi lietuviešu uzņēmumā, kura birojs bijis Viļņā, tagad – vietējā aģentūrā “Jēkaba ceļojumi”, kam ofiss ir Rīgā.
“Lietuviešu uzņēmumā nostrādāju gandrīz trīs gadus. Pamatā – tikai attālināti, jo tuvākais uzņēmuma ofiss bija 400 km attālumā Viļņā,” savā pieredzē dalās Ieva.
“Tagad jau visa saziņa var notikt digitālajā vidē un ar to nav problēmu – tāpat kā ar sevis motivēšanu, jo man savs darbs patīk. Tomēr laiks gāja, un sāku just, ka man pietrūkst ikdienas komunikācija ar kolēģiem un cilvēkiem vispār.
Risināju to tā, ka savus darba pienākumus datorā sāku pildīt, ejot uz Tukuma bibliotēku vai pat kādu kafejnīcu. Beigās sanāca tā, ka tālais birojs Viļņā, praktiski – tā neesamība, tomēr bija viens no iemesliem, kādēļ mainīju darbu un sāku strādāt “Jēkaba ceļojumos”.
Vienam ar laiku tomēr pietrūkst atbalsta svarīgu darba lēmumu pieņemšanā! Lai arī joprojām pamatā strādāju attālināti, Rīga tomēr ir salīdzinoši tuvu, man aģentūras birojā tagad ir sava darbavieta un pēc vajadzības to arī izmantoju – piedalos sapulcēs, organizēju tikšanās un dzīvā veidā satiekos, sarunājos ar kolēģiem.
Taču katru dienu Rīgā man nav jābūt, nav velti jātērē laiks ceļam, ko varu izmantot daudz efektīvāk. Attālinātais darbs manā gadījumā ir lieliska iespēja, dzīvojot reģionā, saņemt labu darba piedāvājumu un atalgojumu, kas uz vietas būtu nesalīdzināmi vājāks.”
Kā Tu vērtē iespēju strādāt attālināti un iespēju pats organizēt savu darba laiku?
Jābūt vietai, kur jāstrādā!
Gatavojot šo rakstu, iznāca aprunāties arī ar sākumā minētās millennials jeb Y paaudzes pārstāvjiem. Reinis (tas tiešām ir viņa īstais vārds) bija pat ļoti ieinteresēts dalīties savā pieredzē par attālinātā darba “īpatnībām”, taču ar vienu noteikumu – bez uzvārda, foto u.c. “publicitātes”.
Jaunā cilvēka atziņas un personība ir tik nobriedusi, lai pilnībā respektētu viņa vēlmes un stāstu izmantotu.
Nepilnu gadu Reinis ir patstāvīgs, pašnodarbināts uzņēmējs – nu, nezinu, kā lai to precīzāk un skaidrāk pasaka, jo viņš ir viens no tiem, kurš “kaut ko dara internetā”, un ar to taisa diezgan labu naudu.
Viņam ir savs, Latvijā reģistrēts SIA, bet ar to laikam visa līdz šim tradicionālā saprašana par “kārtīgu” uzņēmējdarbību beidzas. Ne studijas, ne noliktavu, taču darbības pamatvirzieni esot reklāmu izvietošana “facebook” un dažādu preču mazumtirdzniecība platformās, ko pats izveido. Viss globālajos tirgos.
Viens klientu apkalpošanas specialists viņam esot salīgts Filipīnās, vairāki reālo preču piegādātāji Korejā un Ķīnā, kurus, visdrīzāk, dzīvā veidā viņš nekad tā arī nav redzējis.
Taču vispār stāsts nemaz nav par to. Lai arī Reinis ir ieguvis ļoti labu akadēmisko izglītību, prasmes sava ceļa iešanai viņš pilnībā esot apguvis pašmācībā – internetā pieejami neskaitāmi pilnīgi par brīvu pieejami resursi.
Kādu pusgadu visu ko apguvis, bez panākumiem mēģinājis, taču neatlaidies – ja var pelnīt citi, tad es arī! Šā gada sākumā aptvēris – tā lieta sāk iet!
Februārī nolēmis iet prom no regulārā darba, kur strādājis kā darba ņēmējs un sapņojis par brīvo darba laika grafiku. Veicies arvien labāk, parādījusies stabilitāte, ar draudzeni sākuši plānot ģimenes pieaugumu, taču pavisam drīz parādījusies cita veida blakne – kā sevi ielikt regulārā darba grafikā.
“No februāra līdz augustam es strādāju mājās, bet tad jau paņēmu ofisu, jo sapratu, ka man tomēr vajag konkrētu vietu, uz kurieni eju strādāt,” stāsta Reinis. “Lai arī tur esmu viens, tomēr gribu vietu, kur man ir jāstrādā.
Varu mainīt grafiku pēc savas patikas vai vajadzības, taču jāstrādā ir neizbēgami!
Ja nevari sevi ielikt regulāra darba grafikā, nekas nesanāks. Piemēram, es nevaru produktīvi strādāt ārpus Latvijas. Pavisam nesen bijām mēnesi ilgā ceļojumā. Sākumā Singapūrā uz konferenci, tad ik pēc četrām dienām citā lokācijā.
Ja vien ir internets, strādāt var jebkur, taču man savā darbā iznāca tikai tāda esošo lietu uzturēšana, neradīju neko jaunu, jo apkārtējais visu laiku novērsa uzmanību – gribējās apskatīt. Tiešām biju priecīgs, kad bijām atpakaļ Rīgā, kur varēju iet uz savu ofisu un strādāt.”
Reinis domā, ka “iešana uz darbu” ir normāla, cilvēciska vajadzība, kas saglabājusies no senseniem ieradumiem. Iespējams, ka nākamais attīstības līmenis būšot jau tāds, ka cilvēki varēs produktīvi strādāt arī ceļojot. Kā teicis kāds “austrumu gudrais”: pārmaiņas nekad vairs nebūs tik lēnas kā šobrīd!
