Citādība un seksualitāte 0
Franči kārtējo reizi dumpojas, sašutuši par valdības netaisnīgiem un tautai nepieņemamiem lēmumiem, bet latvieši pa to laiku ieraujas savās “eksistenciālajās viensētās”, cītīgi klačojas un apātiski noraugās, kā saujiņa ambiciozu un nevarīgu politiķu nespēj izveidot valdību. Nav valdības, nav lēmumu, nav par ko dumpoties, un varam mierīgi nodoties savām dienišķajām kaislībiņām un seksuālās identitātes problēmiņām. Ja teātri kaut kādā mērā joprojām uzskatām par sabiedrības spoguli, tad tur to itin labi var ieraudzīt.
“Visi cilvēki ir citādi”
Laura Groza-Ķibere, vēloties no sabiedrības izspiest “lielāku atbildību citādo pieņemšanā”, piedāvā publikai Dailes teātrī iepazīties ar režisores prātā iznēsātu atziņu, ka “seksualitāte ir iespēja sevi realizēt kā seksuālu būtni” (Freids ar savu libido laikam nobālētu šāda atklājuma priekšā!) un papildina savu citādajiem veltīto iestudējumu galeriju ar manierīgi estetizētu jauniešu trijotnes portretējumu “Sapņotāji”.
Visa šī režisoriskā ekvilibristika kopā ar izrādes vēstījumu gan, jāteic, vairāk atgādina kāda pazīstama romāna nedaudz pārfrāzētu bausli, kas šodien varētu skanēt apmēram tā: “Visi cilvēki ir citādi. Bet daži cilvēki ir citādāki par citiem.” Mūsdienīga doma, turklāt ar bezatbildīgajām cilvēktiesībām to katrs var stiept un staipīt pēc savas patikšanas.
Gilberta Adēra romānam, kuru režisore izmanto savas ieceres piepildījumam, ir divas versijas – pirmo sauc “Svētie nevainīgie” (1998. g.), otrā tapusi reizē ar scenāriju Bernardo Bertoluči filmai un pazīstama ar nosaukumu “Sapņotāji”.
Izmaiņas abos darbos nav lielas un galvenokārt skar romāna nobeigumu un homoseksuālo attiecību līniju.
Neraugoties uz nosaukumu, Laura Groza-Ķibere sižetiski turas pie pirmā varianta un izrādes varoņu likteņus uz skatuves zīmē saskaņā ar to.
Šķietami brīvības meklējumi
Galveno varoņu trijotne un citādo attiecību trīsstūris veidojas, pateicoties 1968. gada notikumiem, kad franču kultūras ministrs Andrē Malro slēdza Parīzes lielo sinematēku, kurā abi dvīņi un Metjū pavadīja laiku, remdējot savu apsēstību ar kino.
Latīņu kvartālā aizsākušies studentu nemieri neinteresē ne viņus, ne arī režisori, un izrādē tiem tiek atvēlēta vien informatīva fona loma, kas palīdz vienkārši noslēgt stāstiņu par trīs “seksuālu būtņu pašrealizāciju”.
Kad Teo pēc vecāku aizbraukšanas uzaicina Metjū kādu laiku padzīvot pie viņiem, ar aktīvu scenogrāfijas līdzdalību uz skatuves tiek radīta no ārējās pasaules hermētiski noslēgta telpa dažādiem savstarpēju jūtu apliecinājumiem, seksuālu vēlmju piepildījumiem un šķietamiem brīvības meklējumiem, kas savā veidā sabalsojas ar tā laika jaunatnes tieksmēm.
Dzimumakti, pieklusinātas perversitātes un incestuāli sakari no šodienas skatu punkta nevienu vairs nešokē.
Kā tos mūsdienu teātris attēlo uz skatuves, ir režisora ziņā, un, kā tos uztver publika, ir atkarīgs no skatītāja gaumes un fantāzijām, tomēr būtiskākais ir un paliek tas, kas stāv aiz šiem mākslinieciskajiem simulakriem un dod mums iespēju izprast viena vai otra citādā noslēpumu. Šajā gadījumā tā ir dabas kaprīzes dāvāta saikne starp dvīņiem, kas nosaka viņu īpašo attieksmi vienam pret otru, deformējot radniecīgās attiecības un liekot tām novirzīties no normas.
Teo un Izabellas gulēšana vienā gultiņā nebūt nav nevainīga, un mēģinājums pasniegt to kā “brīvības alku” izpausmi patiesībā ir muļķīgs. Taču šī anomālija ļauj palauzīt galvu par visai savdabīgu fenomenu, un, proti, dvīņi tikai abi kopā veido vienu veselu dvēseles kodolu, ne velti Metjū viņus mīl, it kā tie būtu viena persona. Jau no iepazīšanās brīža viņu vienlīdz spēcīgi pievelk kā Teo, tā Izabella, un tikai vēlāk jau ar prāta palīdzību viņš cenšas dvīņus atdalīt vienu no otra, bet no tā, protams, nekas jēdzīgs nesanāk.
Smags pārbaudījums aktieriem
Aktieriem nospēlēt dvīņus ir ne vien izaicinājums iztēlei, bet arī smags pārbaudījums, jo uz skatuves nevar izlīdzēties ar ierastām acumirklīgu vai situāciju raisītām izjūtu izpausmēm. Tā saikne, kas viņus padara par vienotu veselumu, prasa citas iekšējo vibrāciju frekvences.
Anta Aizupe Izabellas lomā vēl kaut ko daudzmaz pārliecinošu savā izteiksmes līdzekļu arsenālā spēj atrast, bet Artūram Dīcim kā Teo tas nepavisam nepadodas. Aktiera askētiski ieturētā scēniskās uzvedības līnija ar iekšējā pārdzīvojuma iepozējumiem gan ļauj skatītājam nojaust par Teo greizsirdību, taču izjust tās citādību un nolemtību aktiera spēles partitūrā nav iespējams.
Nedaudz labākā pozīcijā atrodas Mārtiņš Upenieks, jo viņa atveidotais Metjū izrādē ir tikai dīvainā trīsstūrī iemaldījies zēns, kas ļaujas kārdinājumam un piedzīvojuma skurbumam, vienlaikus mēģinot izprast pats sevi. Turklāt stāstnieka loma ļauj aktierim variēt savu spēles distanci un radīt pievilcīgu tēlu, kas Metjū bojāeju finālā pat padara savā ziņā likumsakarīgu – šis citādo attiecību trīsstūris ir strupceļš.
Postmodernisma prakse, kuras ietvaros Laura Groza-Ķibere nododas savām režisoriskajām aktivitātēm, parasti tiek raksturota kā atšķirīgu viedokļu sistēma, kas ļauj scēniskajā telpā izvērst estetizētas spekulācijas par nenoteiktu subjektu. Tādējādi teātris morālo kritēriju zudumu sabiedrībā šodien mēģina izlīdzināt ar estētisko kompetenci un pārvirza skatītāja uzmanību no nozīmīgām dzīves parādībām uz marginālām. Tomēr vienu šeit der atcerēties – viedoklis ir tikai mākslīgi dzemdināta kvalitāte, kam ar dzīves patiesību ir pastarpināts sakars. Tas attiecas arī uz dzimuma jautājumiem un seksualitāti, par ko Žans Bodrijārs savulaik teica: “Kad izplūst dzimumu atšķirības, izzūd arī pati seksualitāte.”
Gilberts Adērs, “Sapņotāji,” romance divās daļās Dailes teātra Mazajā zālē
Režisore, dramatizējuma un tulkojuma autore Laura Groza-Ķibere, scenogrāfs -8, kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, gaismu mākslinieks Jānis Sniķers.
Lomās: Mārtiņš Upenieks, Anta Aizupe, Artūrs Dīcis, Gints Grāvelis, Vita Vārpiņa, Juris Bartkevičs, Dārta Daneviča.
Nākamās izrādes: 17., 18. janvārī, 8. februārī.
Vārds skatītājiem
Armands Kalniņš: “Būtiski un trāpīgi! Un aktieri!”
Zanda Borga: “Sākumā tā lēni, pēc tam arvien dziļāk un pamatīgāk. Ir vietas, kuras negribas redzēt, bet par kurām nevar nedomāt. Drosmīgi jautājumi, drosmīgi aktierdarbi. Un ne jau kailuma dēļ, kura gan izrādē netrūkst. Atmosfēra un mūzika – izcila!”
