Hipsterīgie rīdzinieki ar ričukiem. Egila Līcīša feļetons 5
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vesels mežs ļaužu Rīgas pašvaldības ārkārtas vēlēšanās nobalsoja par “Attīstībai/Par”/”Progresīvie” listi, īpašu uzmanību izpelnoties saraksta trešajiem ceļabiedriem – “Progresīvo” partijai.
“Mazie jaunākie brāļi” kļuvuši skaitā iespaidīgāk pārstāvētais politiskais spēks domē ar deviņiem deputātiem plus diviem bezpartijiskiem, līdzīgi domājošajiem.
Kas ir šie jaunienācēji, kuri, ilgstoši būdami otrās šķiras, B kategorijas politiķi, stoiciski un pacietīgi gājuši uz mērķi, kamēr no ieņemtās nišas pārcēlušies par stažieriem “premium” segmentā?
Progresīvie ģērbti raibās krāsās – zaļie, sarkanie, zilie, starp atbalstītājiem ir ultrakreisie, veģetārieši, feministes, ciema slotas visos mītiņos, transpersonas, kuras interesē fizioloģiskie jautājumi, un tamlīdzīga jaunā ģenerācija.
Partija lepojas ar iekšējo demokrātiju un apgalvo, ka politiku arvien būvē pašrocīgi, bez krusttēviem un onkuļiem.
Vecākiem cilvēkiem šķiet, ka šie jaunieši nav raduši strādāt derīgu darbu, jo progresa ceļa gājēji pārsvarā pēc profesijas un nodarbošanās ir – viegli svērtie “sabiedriskie aktīvisti”, “nevalstisko organizāciju locekļi”, tamlīdzīgi cilvēces apgaismotāji. Daudzi ir citādi orientētie.
Protams, ka dažādība, piemēram, uztverē par barības uzņemšanas tradīcijām, cita gadagājuma pieaugušo paaudzei liek sašutumā novērsties no vegāniski noskaņotām preilenēm un nepilngadīgajiem, kas principiāli pārtiek no savvaļas augiem, tvaicētiem dārzeņiem, redīsu ripiņām un salātlapām, tikai svētku reizē atļaujoties maltītē nobaudīt piena sivēnu ar mārrutkiem vai gabalu stores.
Daudzi vecāki ar bažām uzņēmuši savu mīlulīšu iestāšanos progresīvo cīnītāju rindās, jo baidās, ka atvasēm nāksies riskanti rāpot pāri gājēju pārejai, lai, protestējot pret netaisnībām, apturētu satiksmi, un ir kaitinoši smagi, ja paaudzi cienījamos gados augām dienām apzīmē un uzskata par “būmeriem”, lasi, vecmodīgiem stagnātiem.
Par atsevišķiem bērnišķīgiem “Progresīvo” gājieniem pazūd smaids arī pieredzējušā mentora Daniela Pavļuta sejā. Aug buciņš, aug radziņi.
Kā stāsta, daži superradikāli biedri pēc ievēlēšanas tik kuplā pulkā domē aicinājuši neņemt par partneriem sensenos ienaidniekus no Nacionālās apvienības – pietikšot ar Reģionu apvienības balsīm vien.
“Progresīvie” politisko kapitālu pelna, kustoties kā ūdenszāles un aktīvi kā dzīvsudrabs, iesaistoties daudzās lietās: zvēriņu glābšanā, sieviešu centienu un visādu minoritāšu aizstāvībā, kā zaļās idejas nesēji un vides draugi.
Viņi esot pēc ekonomiskajiem uzskatiem marksisti, kas gan maz ticams.
Ar iedarbīgu pašreklāmu, ar brīžiem histērisku skaļumu un trokšņošanu, ar neatlaidīgu pilināšanu sociālajos tīklos partija organizē biedrus idejiski un saņem atbalstu no lētticīgākās publikas daļas, jauniešu auditorijas.
Pašreiz “Progresīvie” ķīselīgā uzskatu mistrojumā visaugstāk pacēluši dabas sargu karogu, sekmīgi izspiežot vecos, mazkustīgos dīvāna perdeļus no Zaļās partijas konkurencē par ekoloģisko pakalpojumu sniegšanu vēlētājiem.
Zaļā politika kļuvusi tā, kas globālā mērogā vispilnīgāk pašreizējā laikposmā atspoguļo sabiedrības, īpaši jaunatnes, virzību.
Cilvēki ir pret ūdeņu, lauku, mežu piesārņošanu, nevēlas elpot oglekļa izmešu gaisu un grib aizvākt aiz sevis atkritumus.
Daudzi, dzirdējuši par biedējošo nākotni, ko planētai sola klimatologi, ir ar mieru personīgi piedalīties pasaules glābšanā, kaut vai – āre, nobalsot vēlēšanās par zaļi domājošiem jauniešiem.
“Progresīvo” panākumu pamatā ir arī apstāklis, ka šīs bija demoralizētas vēlēšanas ar mazu balsstiesīgo līdzdalību.
Uzvarēja tie, kas ar urrā prata saaģitēt hipsterīgos rīdziniekus atbraukt ar ričukiem līdz iecirkņiem.
Kāpēc cālēni izvēlējās piekļauties apvienības “Attīstībai/Par” sānam, negāja kompānijā ar Jauno konservatīvo partiju, ar kuru sapas, pirmkārt, citādība?
Ar kuru plecu pie pleca stāvēts akcijā pret iepriekšējo pasīvo ģenerālprokuroru un kopā Marsa parka sardzē un ar kuru ir viedokļu vienlīdzība attiecībā, teiksim, par lielo lauksaimnieku kritiku?
Savienība nav nodibināta gan tādēļ, ka JKP iederīga nacionāli konservatīvo spēku rindā, gan bordānistu tradicionālās neuzticēšanās “svešiem” dēļ. Bet kā izskaitļojis matemātiķis Kārlis Šadurskis – vienīgā kopīgā ideoloģija progresīvajiem ar “Attīstībai/Par” esot tikt pie varas.
Tātad pilsētnieki Rīgā varu lielā mērā atdevuši bērniem, jauniešiem.
Ko “Progresīvie” ar radniecīgiem kolēgām paveiks? Uzcels pilsētā elkam Džordžam Sorosam veltītas kulta celtnes un ierīkos viņa dārgumu krātuves?
Ticamākais, uzstādīs centrā postamentu milzīgam divritenim un uzars asfaltu, lai iestādītu tūkstošiem koku, skaistumkrūmu. Un – gatavosies startam Saeimas vēlēšanās.
