„Kurbads – ārpus reģistriem”. Sanfrancisko Jaunā teātra iestudējuma „Ķēves dēls Kurbads” recenzija 0
Ilze Kļaviņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Sanfrancisko Jaunā teātra viesizrāde “Ķēves dēls Kurbads” Līgatnes kultūras telpā “ZEIT” 29. jūnijā bija divas reizes uzsverams notikums – gan ar teatrālām emocijām un idejām, gan ar kultūras faktu izzinošo pienesumu. Un vēl – Notikums ar lielo burtu ir teātra ierašanās Latvijā no tālās Sanfrancisko, ko teātra jomā līdz šim visvairāk pazinām ar Laimoņa Siliņa (1926–2019) profesionālo darbību. Savukārt Sanfrancisko Jaunā teātra vadītāja un režisore Māra Luisa izvērš dažādas iniciatīvas teātra trupas aktivitātēs tieši pēdējos gados. Viena no tām ir sadarbošanās ar profesionāliem latviešu režisoriem un aktieriem, un tā rezultātā tapušie darbi ir atvesti uz dzimteni.
“Ķēves dēls Kurbads” ir iestudēts ar režisora Viestura Meikšāna (“Spēlmaņu nakts”, Lielās mūzikas balvas un “Dienas gada balvas kultūrā” laureāts) palīdzību. Māra Luisa to augsti novērtē: “Tas ir unikāli, ka mums kā diasporas amatieru teātrim ir iespēja strādāt ar profesionālu režisoru. Man pašai ir ļoti interesanti vērot cita režisora pieredzi un darbošanos.” Režisors Meikšāns Līgatnē teica, ka lomu sadalījumu veicis pēc tikšanās zūmā, kas nav bijis vienkārši. Viņš augstu novērtē, ka dalībnieki visu dara azartiski.
Izrādi “Ķēves dēls Kurbads” papildināja ievada un noslēguma sarunas, kas atklāja iestudējuma tapšanas gaitu. Publikā klātesošais Valters Nollendorfs dalījās atmiņās par personisko tikšanos ar autoru Jāni Turbadu, īstajā vārdā Valdi Zepu, kad tapa iecere par grāmatas izdošanu. Nollendorfa kungs pasvītroja darba demitoloģizācijas ievirzi, ko pats autors raksturo kā “pēkšņu pietātes trūkumu”.
Iestudējums ietilpina divus slāņus – attiecības starp galveno varoni Kurbadu un mitoloģiskajiem tēliem un vēsturiskajiem personāžiem, vienlaikus paralēli tas raksturo formālo attieksmi pret mitoloģiju. Fantāzijas žanram tuvais sižets stāsta par latviešu mitoloģisko tēlu Kurbadu, kas dzimis kā ķēves dēls, ir pārdabiski spēcīgs, uzveic trīsgalvaino, sešgalvaino un deviņgalvaino milzi, tomēr raganu viltību rezultātā zaudē spēku. Par citādu to padara atšķirīgais noslēgums, kā apgalvo speciālisti, varoņa mītam ir “nepareizas” beigas, kas to izslēdz no klasifikācijas. Lugas darbojošās personas – Burtnieks, Laima, Krišjānis Barons, Dieviņš, Laimdota un citi – satiekas mītiskā laikā un vietā. Leģendārais Kurbads no piecgadīga bērna izaug, mācās un, līdzīgi Lāčplēsim, iegūst latviskās zināšanas un savdabību. Tomēr Kurbads paliek ārpus reģistriem, un pats Barontēvs pasludina viņu par neatbilstošu varoņa statusam. Viņš neierāmējas, jo nav pierakstīts attiecīgajā vēsturiskā laika posmā un tam nepienākas “kārtīgas” mitoloģijas leģendas statuss.
Sekojot Turbada teksta ironiskajai stilistikai, vēstījuma forma ir spilgta un kodolīga. Teātra vadītāja Māra Luisa saka: “Tekstā mēs visur meklējām papildu nozīmes gan vietām un lietām, gan tēliem.” Visus tēlus atveido deviņas aktrises, un tas pasvītro spēles nosacītību. Aktieru izteiksmes forma – larpam līdzīga spēle ar īsiem dialogiem starp varoņiem, ko raksturo spilgtas ārējās detaļas. Tāda ir Barona Bārda (to aktrise komentē kā traucējoši sintētisku un izsauc publikas smieklus), savukārt dievietes Māras Zalkti aktrise nēsā uz pleca kā lelli, bet Kurbada cepure nacionālā karoga krāsās apzīmē līdzību ar Lāčplēša ausaini, kur, kā zināms, glabājas “īstā” varoņa spēks. Uzsverot birokrātijas klātbūtni, attiecīgās epizodēs izpildītāju tērpi ir zili formas ierēdniecības krekli.
Kā izrādes enerģētiskais centrs darbojas Māra Luisa, ar dažādiem un gandrīz neatpazīstamiem veidoliem zīmējot gan Dieviņa, gan Ješkas, gan Melnā bruņinieka kalpa, gan Krišiņa vaibstus. Visu izrādes laiku no skatuves gandrīz nenoiet Sallija Filica Teicēja lomā. Temperamentīga un humora pilna ir Karīna Vasiļevska Das (viņa – arī dramatizējuma autore) Kurbada tēlā. Laimdotu atveido Anita Greenband, kura ir vecākā trupas dalībniece. Izrādes paņēmiens atceļojis no Meikšāna iestudējuma “Zelta zirgs” (2009) Valmierā, kur septiņsimt gadus veco Saulcerīti atveidoja Dace Everss. Atbildības pilns ir Tairas Zoldneres lomu saraksts, viņai uzticēti tēli Tempus, Dievadēls, Melnais Bruņinieks. Izteiksmīga ir Džoanna Pāvuliņa (kā Maijiņa, Kurbada māsa, Kokurāvējs, Bite, Sesks), Gundegas Ozolas-Bites atveidotais Burtnieks līdzinās mistikas pārņemtam “maģijas meistaram”. Arī Natālija Da Kruza Akuracēja tēlā un Māra Vilde, atveidojot Māru, savieno pārspīlētu nopietnību un komiskumu. Izpildītājas konkrētos raksturus nevis iemieso psiholoģiskās niansēs, bet tos attēlo un ilustrē.
No vienas puses, Sanfrancisko Jaunais teātris demonstrē radošās grupas talantus un iemaņas teātra mākslā, un, no otras – pieredzējis režisors, kas ir daudz strādājis ar lieliem skatuves māksliniekiem, pirmo reizi sastopas ar amatieriem. Viesizrāde Līgatnē raisīja abpusēju gandarījumu, to varēja redzēt publikas pateicības ziedos, sajust mākslinieku entuziasmā un lasīt emocijām pilnajās sejās. Tikšanās rosināja uzdot jautājumu par īsto un neīsto mitoloģiju par varoņu piederību mums visiem un to patieso spēku.
UZZIŅA
Valdis Zeps (Jānis Turbads), “Ķēves dēls Kurbads”, Sanfrancisko Jaunā teātra izrāde
* Režisors: Viesturs Meikšāns, dramatizējuma autore – Karīna Vasiļevska Das, tērpu skices un scenogrāfija – Linda Treija.
* Lomās: Māra Luisa, Sallija Filica, Karīna Vasiļevska Das, Anita Greenband, Taira Zoldnere, Gundega Ozola-Bite, Natālija Da Kruza, Māra Vilde u.c.
