Kareivju upe kārtainajā tortē 4
To pašu gan nevarētu teikt par citu dabas izpulētu briljantu – Džangje ģeoparku, ko mēdz dēvēt par Varavīksnes kalniem, jo dažādu minerālu iekrāsotie sedimentu slāņi, kas seismisko aktivitāšu iespaidā pacelti un sabīdīti dažādos leņķos, te nudien iekārtojuši un iekrāsojuši neparastu, nu, ļoti neparastu klinšu scenogrāfiju. Šeit tautas netrūkst. Ja vēl pierēķina vairākus pulkus, ja ne veselu divīziju (jā, jā, vairāki tūkstoši, kas gan tos var izskaitīt!) ķīniešu kareivju, kas kārtīgās rindās maršē ekskursijā ar fotoaparātiem rokā vai kaklā, pat ar filmēšanai paredzētiem droniem – vadāmiem lidmodeļiem, kam pielīmēta videokamera… To redzot – un tas ir tik negaidīti – neviļus galvā sāk skanēt senā “Jumpravas” dziesma “Upe”: “Vēl caur zemes zobiem zila masa plūst / Zeme, sakodusi zobus, lēni žūst…” Tieši tā te tagad izskatās. Vai arī itin kā Terakotas armijai būtu dzīvība iepūsta.
Bet nu par pašiem Varavīksnes kalniem. Vislabāk savas unikālās krāsas tie parādot pēc lietus, kad noskaloti visi vēju sanestie putekļi. Tādas ekstras mums nav, lietu nedabūjām visa brauciena laikā. Tuksnesis tomēr. Nokrišņi ir reti. Tik un tā iespaids, pievienojot vēl iztēli – kā varētu būt –, ir labs. Kalnu čupiņas kā kārtainā torte un atsevišķi pīrāgi. Savulaik ainava tikusi nostaigāta un piepēdota, lielākoties gan pa kalnu korēm, kur taciņas joprojām vēl manāmas. Tagad ķīnieši pielikuši pūles šo ainavu saglabāšanā un pārdošanā, proti, apskatīšanas infrastruktūrā. Tas nozīmē, ka nevari vis vazāties, kur gribi, bet tikai pa īpaši izveidotām takām, kāpnēm un skatu laukumiem. Četras lielās platformas savieno “šatlbuss”, kas jau iekļauts apmeklējuma cenā. Ņemot vērā, cik daudz te ir vietējo tūristu, labi, ka tā. Ekskursantiem karavīriem gan bija liegta iespēja izmantot busiņus, tā viņi arī maršēja pa ceļa malu no viena apskates punkta uz nākamo. Interesanti, ka visi Ķīnas dabas un kultūras objekti tiek klasificēti pēc vietējās piecballu sistēmas, ko apzīmē ar A burtiem. Tad, lūk, Džangje izpelnījusies tikai AAAA. Kālab ne visus piecus, ja pat UNESCO to iekļāvusi Pasaules dabas mantojuma sarakstā, kas nozīmē ne vien popularitāti, bet arī zināmu finansiālu atbalstu? Infrastruktūra vēl neesot ideāla – skan atbilde.
