Klinšu burkāni 4
Bet mēs pārkāpjam ēzelīšu vilktos pajūgos un dodamies Akmens mežā iekšā. Patiesību sakot, laikam jau vairāk var redzēt vai vismaz nobildēt, ja ej kājām, turklāt ātrums ir identisks. Tomēr jāpatur vērā, ka arī ēzelīšu “operatori” grib nopelnīt un viņu ģimenes grib ēst. Un tas viss piederas pie lietas un ainavas. Klinšu stalagmītiskās formas lielākoties ir kā tādas ačgārnas burkānu buntītes ar atsevišķi stāvošiem, hm, teiksim – auglības simboliem, dažviet arī asākos veidolos, ko izgrebusi erozija. Pajūgu vadoņi tik norāda ar pirkstu uz kādu izteiksmīgāku veidojumu, nesaprotamā izrunā daudzinot, kas ir šis un kas ir tas tur. Vienkāršāk ir katram iedarbināt savu iztēli pašam. Šādā vidē tas nu nenākas grūti.
Kanjons, pa kuru braucam, šķiet savulaik upes ūdeņu, vēju un smilšu slīpēts, pēc vasaras lietiem pa to mēdz aizplūst kādas tērcītes, taču lielākoties tas ir sauss. Kādā vietā plāniņa vidū norēgojas izteiksmīgs nokaltis koks. Vai tiešām te reiz audzis? Nē. Tas jau tāds iestādīts filmēšanas vajadzībām, bet pēc tam atstāts, lai tūristiem ir ko brīnīties. Šeit filmēts ne viens vien ķīniešu grāvējs.
Kad brauciens ir galā, grēks būtu neizmantot iespēju paraudzīties uz visu Akmens mežu no augšas. Te ir iekārtots moderns pacēlājs, pie augšējām platformām – bruģētas taciņas uz katru labāku skatpunktu. Akmens mežs rotājas atšķirīgās krāsās un nu jau tālumā – Huanhe jeb Dzeltenās upes nudien visai dzeltenīgie līkloči. Cilvēku, tūristu šeit ir maz, un tas nu ir vēl viens bonuss, ja izvēlies ceļojumu uz Gaņsu.
