Ar piepumpētu aitu uz Akmens mežu 4
Tomēr – neba nu cilvēkam mēroties/mērīties ar Māti Dabu! Tā šajā Āzijas daļā atstājusi gana neparastus veidojumus. Pirmais no tiem mūsu brauciena plānā ienākas Akmens mežs. Kā pēc tēlainā nosaukuma nojaušams, tie ir vertikāli klinšu veidojumi biezā slānī (piedodiet par vulgārismu, bet tas ir precīzs!). Lai līdz tam nokļūtu, tipiski Ķīnai, kur pēc iespējas katram jāatrod darbs, nākas izmantot visus iespējamos transporta līdzekļus, bet tas šim pasākumam piešķir īpašu šarmu. Kad ar tūristu autobusu esi aizbraucis līdz īpašajai stāvvietai, jāpārkāpj gluži tādā pašā vietējā busā, kas vienīgais drīkst nobraukt pa serpentīna līkumiem lejā līdz Longvanas ciemam Dzeltenās upes līklocī. Tad jau gaida elektromobilis, ar kuru braucam cauri miestam. Visapkārt pilns ar ābeļdārziem. Auglīgais ielocis starp klintīm un upi ir jāizmanto! Āboli šeit esot labu labie – atpakaļceļā mūsu vietējie pavadoņi sapērkas tos kastēm. Gan pašiem uz mājām, gan mūsu cienāšanai nākamajās dienās.
Tiekam aizvesti līdz upes krastam, kur gaida īstens piedzīvojums – jākāpj uz visai dīvainiem plostiem, ko virs ūdens tur tādas kā piepūstas cūkas, nokomlektētas pa divpadsmit līdz piecpadsmit. Savādajiem ādas baloniem pa virsu sasaistīti koka sprunguļi, kas tad arī ir vieta, kur trim tūristiem visai neērti atzvelties, uzklausīt mazā onkulīša airētāja norādes un prātot, vai pēcpusei ir cerības palikt sausai. Un tā kilometru pa straumi pa vienu no Ķīnas likteņupēm Huanhe. Kā izrādās, brauciens ar šo plostu nav nepieciešamība, tas vienkārši ir iztikas avots vietējiem plostniekiem un viņu ģimenēm, bet tūristiem – nebijis un neaizmirstams piedzīvojums. Izkāpjam tajā pašā upes krastā, un plostus savāc auto, lai vestu atpakaļ uz sākotnējo piestātni…
Vēlāk gids mums smalki izstāstīs, kā ražo šos piepūstos nabaga lopiņu pontonus. Izrādās – tās ir aitas, kam sapumpējot (agrāk ar muti!) gaisu zem ādas, to var atdalīt no miesas un novilkt kā zeķi. Tad to miecē sālsūdenī, lai atdalītu no vilnas, aizsien kāju un citus caurumus, zieķē ar eļļām, trīs mēnešus piepūstu tur tumšā telpā, kur nav temperatūru atšķirību, ik pa laikam ieeļļojot vēl, lai panāktu vajadzīgo elastību, un tādā garā.
